Aidis Tomsons: Kur pazudis tiesībsargs? Vai ārsts piesedz ilgstošu “draudzību ar zaļo pūķi”? 0
“Šis ir viens no visnegribētākajiem ierakstiem manā mūžā. Es nepavisam neesmu pārliecināts, ka rīkojos pareizi rakstot. Tajā pašā laikā jūtos vainīgs, ka esmu kādu laiku klusējis, varbūt vajadzēja reaģēt agrāk?” savā Facebook raksta žurnālists Aidis Tomsons.
Viņš raksta: “Šodien Saeimā bija jābūt Tiesībsarga ziņojumam. Kad to ieraudzīju Saeimas dienaskārtībā, nojautu, ka šoreiz būs grūtāk palikt malā. Nespēju iedomāties redzam tiesībsargu Saeimas tribīnē. Viņš sen publiskajā telpā nav redzēts. Krustpunktā studijā viņš pēdējo reizi bija vairāk nekā pirms pāris gadiem, un arī tad viņa iztaujāšana raisīja daudz jautājumu. Pats esmu desmit gadus konkursa žūrijā, ko organizē Tiesībsarga birojs, lai atbalstītu tos, kas palīdz cilvēkiem ar invaliditāti. Pirms pāris gadiem pats tiesībsargs vēl spēja pateikt nelielu runu un pasniegt trīcošām rokām ziedus. Pērn viņa apbalvošanas pasākumā vairs nebija.
Tiesībsargs ir slims – tā ir jau ierastā mantra, ko dzirdam it visur. Un man no sirds ir viņu žēl. Slimība ir liela nelaime. Tikai šoreiz ir viens „bet”.
Varbūt pienācis laiks pateikt, kas ir viņa kaite? Un reizē atbildēt uz runām, kuras jau kādu laiku cirkulē apkārt: vai šo slimību gadījumā nedēvē par atkarību?
Es ļoti respektēju katra cilvēka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tāpēc vienmēr esmu vairījies apspriest citu cilvēku sociālos, seksuālos, reliģiskos vai jebkādus citus dzīves aspektus. Tomēr savā žurnālista darbā nācies atzīt, ka amats liek paplašināt tās robežas, kuras ir sargājamas vienkāršajiem ļaudīm. Mēs, piemēram, pagājušajā nedēļā uzzinājām par prostatas vēzi bijušajam ASV prezidentam Džo Baidenam. Ne tikai to, ka viņš ir saslimis, bet arī to, ka viņam ir metastāzes kaulos, ka vēzis ir agresīvs, ka vēža šūnas reaģē uz noteiktiem medikamentiem.
Patiesībā ASV prezidenta veselības stāvoklis ir publiski pieejama informācija visai valstij un pasaulei. Tā darbojas demokrātija.
Es galīgi nealkstu zināt Tiesībsarga slimības diagnozi. Bet neformālās sarunās cilvēki no dažādām aprindām teikuši, ka viņš vienkārši pārmēru ir aizrāvies „draudzībā ar zaļo pūķi”. Un ja tā ir alkoholisma nelaime, tad izlikšanās to neredzēt nepalīdzēs. Tad tā ir nelaime visiem.
Tiesībsargs saņem no valsts ļoti pieklājīgu algu. Tas būtu ļoti bēdīgi, ja mēs viņam brangi maksājam, lai palīdzētu sevi iznīcināt.
Man taču gribas viņam palīdzēt nevis otrādi. Otrkārt, tas ir ļoti netaisni pret pārējiem birojā strādājošajiem. Es gribu publiski pateikt, ka es ārkārtīgi augstu novērtēju biroja darbinieku veikumu. Viņi velk to vezumu, par kuru nesaņem adekvātu atalgojumu, jo to maksā tam, kas vairs nestrādā. Tas, ka mēs tik ilgi varam iztikt bez biroja vadības, ir milzīgs darbinieku nopelns. Viņiem ļoti ļoti ir vajadzīgs atbalsts. Visbeidzot, tas ir nepareizi pēc būtības.
Cik saprotu, Jurim Jansonam ir izsniegta darbnespējas lapa. To taču viņam izsniedzis, visticamāk, ģimenes ārsts. Cik ilgi tā var slimot? Vai tā varētu būt, ka ārsts palīdz kaut ko piesegt?
Cik ļoti es gribētu, ka esmu šoreiz kļūdījies. Tad visi varēsit nomētāt mani ar akmeņiem, jo esmu cēlis neslavu slimam cilvēkam. Šo bažu dēļ esmu centies līdz šim par šo jautājumu nedomāt un nerunāt. Tomēr pēc šīsdienas ziņas, ka kārtējo reizi tiesībsargs neieradīsies un viņa šīgada ziņojuma Saeimā nebūs, un nav iespējams prognozēt, kad Juris Jansons beigs slimot (tā teikts paziņojumā), es sapratu, ka nav pareizi nejautāt.”
