Anita Daukšte: Hermaņa/Broka biedrība: vai politikā pietiek ar izredzētības apziņu?
0
Latvijas svētku dienā – 11. novembrī formālu statusu ieguva slavenā režisora Alvja Hermaņa un uzņēmēja Armanda Broka dibinātā politiskā kustība “Bez partijām”. Tā pārtapusi par biedrību, kurā bez Hermaņa un Broka darbojas politiķis Didzis Šmits, mācītājs Pēteris Sproģis un ekonomists Guntars Vītols. Kā jau zinām – galvenais, ar ko uz politikas skatuves kāpis Hermanis&Co, ir Saeimas vēlēšanu sistēmas maiņa, kas, biedrības dibinātājuprāt, panāks, lai 100 “gudrās galvas” parlamentā patiešām arī būtu gudras.
Ir jau dzirdēta kaudze argumentu, kāpēc vēlēšanu sistēmu mainīt nevar un kāpēc gudro galvu iedabūšana Saeimā neizdosies. Ne visi no šiem argumentiem ir vērā ņemami, un pati ideja – uzlabot politikas kvalitāti caur vēlēšanu sistēmu jau nav peļama. Hermaņa biedrība piedāvā ieviest Latvijā Īrijas sistēmu parlamenta vēlēšanās. Taču uz to var raudzīties ar skepsi. Kāpēc? Pirmkārt un galvenokārt – sarežgīti. Individuāli kandidāti, vairākmandātu apgabali, vēlētājam visu partiju kandidāti vienā listē, bet pašam jāveic to ranžēšana…. Taču neiedziļināsimies.
Visticamāk, ka šāda sistēma netiks ieviesta, kaut vai tāpēc, ka tās aizstāvji, nonākot Saeimā, būs spiesti rēķināties ar kompromisiem. Latvijas politiskajā vēsturē Saeimas vēlēšanās pēc neatkarības atgūšanas nevienam politiskajam spēkam nav izdevies nodrošināt 51 mandātu Saeimā (maksimums – 36 mandāti “Latvijas Ceļam” 5. Saeimā), un ņemot vērā pārsātinājumu labējo partiju spektrā šobrīd, tas neizdosies arī arī Hermaņa/Broka kustībai. Tātad, pat, ja tiks atrasta kāda jau dibināta sīkpartija, no kuras startēs uz 15. Saeimu biedrības “Bez partijām” pārstāvji, tā, pat pie labvēlīgākajiem scenārijiem, neiegūs absolūto vairākumu Saeimā.
No otras puses –
tas, ka veidojas jauni politiskie spēki, kas piesaka sevi kā līdzšinējās varas monopola likvidētājus, ir labi demokrātijai.
Mēģinājumi katru, kas iebilst valdošajai elitei, norādīt kā “Kremļa aģentus” , tikai parāda argumentu trūkumu. Šo spēku līderu izteikumu nosacītais politnaivums, izraisa pieredzējušu smīnu politikas virtuves speciālistos, kā sevi var dēvēt varas elitē pabijušie. Tomēr smīns nespēj noslēpt nedrošības dzirksti acīs.
Pieredzējuši politiķi taču labi saprot, ka tie, kas ienākuši skaļi un ar ambīcijām uz lielo varas laukumu politikā, vismaz pieklājīgu daļu no tā arī dabū. Kaut vai tādēļ, ka “vecie” aizsēdējušies varas krēslos un zaudējuši saķeri ar zemi, t.i. sabiedrību, kurā uzrūgst neapmierinātība ar esošo kārtību. Vai Alvim Hermanim un viņa domubiedriem izdosies paņemt visu, vai mazu daļu protestējošā elektorāta, ir atkarīgs no tā, vai viņam pašam neapniks politikas spēle.
Tā patiesībā prasa smagu darbu, un smagākā darba daļa ir sevis pasniegšana potenciālajiem vēlētājiem. Turklāt rēķinoties, ka šajā kampaņā Hermaņa biedrība nevar rēķināties ar partiju finansējumu, kas lielākajiem spēlētājiem nāk no valsts budžeta. Jāņem vērā arī, ka ne visi, kas pauž Hermaņa biedrībai atbalstu šobrīd – piemēram, Ogres mērs Egils Helmanis – ir gatavi arī mesties lielās politikas cīņās kopā ar biedrības pārstāvjiem.
Ne mazāk būtisks aspekts – Hermaņa/ Broka biedrībai no “viena jautājuma partijas” statusa būs jāizkāpj, ja tā grib pretendēt uz lielāku varas pīrāga daļu. Tikai ar vēlēšanu sistēmas maiņas karogu šeit nepietiks. Būs jāformulē atbildes ļoti daudzos būtiskos jautājumos, ko uzdos politiskā dienaskārtība. Mēs jau redzējām zināmu apjukumu brīdī, kad vērienīgu rezonansi ieguva Stambulas konvencijas denonsēšana.
Šis jautājums nebūs noslaucīts no galda līdz nākamajām vēlēšanām: uz jautājumu “cik ir dzimumu?”, bez minstināšanās būs jāatbild ikvienam deputāta kandidātam, gluži kā katram precīzi jāzin atbilde uz jautājumu: “kam pieder Krima?” Un šie nebūs vienīgie jautājumi, uz kuriem būs jāsniedz skaidri formulētas atbildes.
“Mēs, te, ziniet, demokrāti, katrs par sevi” – tas neder, piesakoties uz varas partijas statusu. Vara paģēr disciplīnu.
Man patīk cilvēki ar savas izredzētības apziņu. Un lielākā daļa izcilu kultūras cilvēku tādi arī ir – īpaši un izredzēti. Taču negribētos, lai viņiem iznāktu, kā savulaik Rainim – tikt ievēlētam Saeimā, bet nāvīgi apvainoties uz savējiem (sociāldemokrātiem) par to, ka par Latvijas Valsts prezidentu ievēl nevis viņu, bet Jāni Čaksti, un teju demonstratīvi ignorēt parlamenta darbu.
