Aprāvies bagāts mūžs 0
“Nolaižas vakars pār Aivieksti rāmo, atmiņu ugunskurs liesmo un kvēl…” Viena no visvairāk pazīstamajām latviešu dziesmām – Miķeļa Gruzīša “Aiviekstes ozoli”.
Tas bija pavisam nesen, vien pirms pusotra mēneša, kad es viņu sastapu mūsu abu dzimtajā Lubānā. Pārrunājām gan gaidāmo pašvaldību reformu, gan copes lietas.
Tāpēc jo negaidītāka bija šī vēsts – Otro Ziemassvētku vakarā astoņdesmitajā mūža gadā “zemnieks ar dziesminieka dvēseli”, kā dažkārt viņu dēvēja, devies aizsaulē savās dzimtajās “Lettēs”.
Aprāvies darbīgs, radošs un bagāts mūžs. Tagad, pēc Miķeļa Gruzīša aiziešanas, mēs citādi ieklausāmies šajos vārdos: “Ugunskurs izdzisis, dziesma jau klusa, kaut arī neliesmo, sasilda vēl…”
Miķelis Gruzītis dzimis 1940. gadā septiņu bērnu ģimenē kā vienīgais dēls. Bērnība pavadīta Aiviekstes krastā, ozolu ieskautā sētā netālu no Lubānas. Vietā, kur kuplā Gruzīšu dzimta dzīvojusi kopš 1630. gada.
Mācījies Lubānas vidusskolā, agri sācis strādāt. Ilgus gadus (1975–2009) vadījis Lubānas pašvaldību – sākumā ciemata tautas deputātu padomi, vēlāk pilsētas un novada domi.
Aktīvi darbojies atmodas kustībā un Latvijas Pašvaldību savienībā. Viņa īpašā rūpju lokā bijuši novada dejotāji un dziedātāji. Kopā ar sievu Viju izaudzināti trīs bērni, izauklēti seši mazbērni.
Tomēr vislielāko atpazīstamību Miķelis Gruzītis guva ar savām dziesmām. Tās stāsta par dzimto Lubānu un Aivieksti, par stipriem un pamatīgiem cilvēkiem, uz kuriem balstās mūsu Latvija. Iet laiks, un arī viņi aiziet.
Paliek atmiņas, darbi un pārliecība, ka iesāktais turpinās: “Gadus kā dzīparus kamolā sienu, ne tur ko grozīt, ne atpakaļ saukt. Nenomāc rudens ar salnām, jo zinu – nākotnei liepas un ozoli aug.”
