Latvijas ukraiņi jau gandrīz gadu katru dienu jūt līdzi savai tautai, ilgojas pēc radiniekiem. Ukraiņu–latviešu ģimeņu stāsti 3
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Dažādi temperamenti un kultūras, tomēr esam brāļu tautas ar kopīgām iezīmēm un līdzīgu vēsturi – tā savas savienības raksturo ukraiņu–latviešu ģimenes. Stāsti par mīlestību, kopīgas valodas meklējumiem, atbalstu pat visgrūtākajos brīžos. Latvijas ukraiņi jau gandrīz gadu katru dienu jūt līdzi savai tautai, ilgojas pēc radiniekiem, kuri pašlaik atrodas Ukrainā, un atgādina – mums jāturpina palīdzēt, ziedot un atbalstīt. Līdz uzvarai!
“24. februāra rītā nevarēju sazināties ar saviem vecākiem, kuri tobrīd atradās Kijivā. Skatījos video internetā un redzēju, kā manā rajonā krīt raķetes. Jau gandrīz gadu es katru dienu lasu ziņas – burtiski tajās dzīvoju. Sliktākais ir bezpalīdzības sajūta, bailes par tuviniekiem, radiem, draugiem,” stāsta ukrainiete Oksana Šneidere, kura jau septiņus gadus ir precējusies ar latvieti Aivaru un dzīvo Rīgā. Abi iepazinās 2011. gadā, kad Aivars bija viens no tiesnešiem BMX sacensībās Krimā. Oksana atceras, cik sākotēji bijis grūti pierast pie dzīves Latvijā – traucēja gan pelēkie laikapstākļi, gan tas, ka abi ar vīru nāk no dažādām valstīm, katram savs temperaments un uzskati: “Rīga man šķita pelēka visas 365 dienas gadā. Tikai pēc septiņiem gadiem pārstāju pamanīt pelēcību un pieradu. Tāpat arī citas atšķirības – esmu emocionāla, vienmēr saku, ko domāju, – man nepatīk tēlot. Latvieši ir visai mierīgi cilvēki.”
Neskatoties uz dažādajām interesēm un raksturiem, pāris atrada kopīgu valodu un nu atbalsta viens otru diendienā. Krievijas iebrukums Ukrainā bija liels pārbaudījums – Oksana atzīst, ka tolaik visi, kas atradās viņai apkārt, izjuta lielas sāpes, pārdzīvojumu, stresu: “Kad sākās pilna mēroga karš, mūsu bērnam bija gandrīz trīs mēneši, un manas emocijas izjuta visi, kuri bija man tuvumā. Īpaši pēc notikumiem Bučā un Irpiņā – tur es reiz mācījos. Šīs iekšējās sāpes izvirda un skāra visus, kuri jebkādā veidā attaisnoja Krievijas agresiju. Latvijā diemžēl tādu cilvēku ir pietiekami daudz. Esmu nolēmusi nekontaktēties ar tiem, kuri nenosoda iebrukumu Ukrainā. Tādiem cilvēkiem manā dzīvē nav vietas.”
Izmisums un bezspēcība
Oksana savus vecākus un vecmāmiņu nav satikusi pusotru gadu. Vecāki lielākoties uzturas Kijivā un jau kara sākumā nolēma, ka neslēpsies pagrabos vai metro: “Tas mani ļoti biedē, bet tā ir viņu izvēle. Visgrūtāk vecākiem bija dzīvot bez gaismas, komunikācijas, ik pa laikam arī bez ūdens un siltuma – ilgākais 36 stundas, bet, kā saka viņi paši – sēdēt aukstā tranšejā, aizstāvot Ukrainu, vienalga ir nesalīdzināmi grūtāk. Baisi, bet cilvēki pie šīs situācijas jau ir pieraduši…”
Arī Sanita Gožda ar šausmām atminas pagājušā gada 24. februāra rītu – viņa stāsta, kā vēl 2021. gadā ar vīru Sergiju un radiniekiem atpūtās Ukrainā un jau kala plānus nākamajam braucienam: “Kaut arī nemitīgi sekojām politiskajai situācijai, ko tādu negaidījām. Zvanījām vecākiem, kuri necēla telefona klausuli. Tās šausmas, kad nesaproti, kas notiek… Arī draugus sazvanīt nevarējām. Vīrs bija gatavs braukt uz Ukrainas–Rumānijas robežu, jo no turienes ir īsākais ceļš pie vecākiem. Tomēr saņēmām no viņiem ziņu un īsu situācijas izklāstu. Šoks…” Sanita skaidro, ka pirmās septiņas kara dienas bija visbriesmīgākās: “Vīrs nespēja gulēt, staigāja pa dzīvokli kā rēgs, no telefona nešķīrās. Nevar pat izstāstīt tās sajūtas. Sergijs tikai atkārtoja, ka viņam ir jābrauc uz mājām. Kā viņa sieva es sapratu, ka to nevaru aizliegt, bet kā bērnu māte nespēju viņu palaist – apzinājos, ka viņš var arī neatgriezties.” Sanita un Sergijs iepazinās Lielbritānijā tālajā 2005. gadā. Viņa atklāj, ka attiecības tolaik nemeklēja, iepazīties nevēlējās, tomēr draudzene Natālija bija ļoti uzstājīga un noorganizēja tikšanos – viņa bija iepazinusies ar Sergija brāli Stefanu – brieda tāds kā dubultrandiņš. Nu Sanita un Sergijs ir precējušies jau 15 gadus, un pārējais ir vēsture. Tāpat kā Oksana, arī Sanita apstiprina, ka ukraiņi ir daudz aktīvāki, komunikablāki par latviešiem, tāpēc ne vienmēr attiecībās viss norit gludi: “Vīrs ir vairāk ekstraverts, es esmu intraverta persona. Varu nerunāt, pārdomāt, ko tieši teikt, bet viņš spers ārā uzreiz! Tāpat Sergijs ir īsts ģimenes galva – jebkurai situācijai atradīs risinājumu.” Sanita atceras, cik grūti bijis pierast pie tā, kā ukraiņi svin dzīvi: “Ja viņi ko atzīmē, tad no visas sirds – ar tādiem galdiem, ka lūst. Man likās, ka Latgalē svinības notiek ar vērienu, bet ukraiņi mūs noteikti pārspēj.” Tāpat iespaidīgs ir viņu patriotisms – Sanita izstāsta, ka vīrs vēlējies doties karā, taču pieredzes trūkuma dēļ viņam tika atteikts: “Karš tikai vēlreiz apliecina Ukrainas iedzīvotāju patriotismu – draudzenes mamma atteicās pamest savu pilsētu – ja būs nepieciešams, viņa izies ielās un šaus. Arī ģimenes draugi nepameta Ukrainu, kaut gan mūsu krustdēliņš tajā laikā nebija sasniedzis pat gada vecumu. Tā arī nepierunājām braukt pie mums.”
Ilgas pēc radiem un dzimtenes
Ina un Nikolajs Balaņuki ir kopā jau četrdesmit gadus – viņu savienībā dzimuši trīs dēli un viena meita, un nu pārim ir jau astoņi mazbērniņi. Nikolajs Latvijā ieradās 1981. gadā pēc dienesta armijā, sāka strādāt brigādē kopā ar tēvu, kurš jau pāris gadu dzīvoja te. Ina stāsta: “Iepazināmies zaļumballē. Koļa jau bija mani noskatījis un draugiem pateicis, ka šī meitene būs viņa sieva. Uzlūdza mani dejot, kaut gan teica, ka īsti nemākot, bet nodejojām visu vakaru. Laikam tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena.” 1982. gada vasarā abi devās uz Ukrainu, lai Ina varētu iepazīties ar Nikolaja ģimeni.
Viņa kā šodien atceras siltās sajūtas, viņus satiekot: “Māte, ieraugot mūs ienākam pa vārtiņiem, vispirms samīļoja mani – ģimenē tiku uzņemta ļoti sirsnīgi. Viņu vienkāršība, rūpes vienam par otru un strādīgums ir visa pamatā. Gan priekos, gan bēdās – vienmēr kopā.” Pāris diezgan bieži apciemoja radiniekus Ukrainā – katrā ciemošanās reizē bija jāsatiek visi draugi un radi: “Mūsu ceļojumi uz Ukrainu bija neaizmirstams piedzīvojums – gan mums, gan mūsu mazajiem, vēlāk jau lielajiem bērniem, un tagad arī mazbērniem. Par atkalsatikšanos priecājās visi. Mājās galds tika klāts pat 50 cilvēkiem – vienmēr visi gribēja uzzināt kaut ko par Latviju. Tagad mūsu sirmajai Ukrainas māmiņai ir jau 19 mazbērni un 22 mazmazbērni. Ļoti pietrūkst šo tikšanās reižu…”
Pagājušā gada februārī Nikolajs atvaļinājuma laikā viens pats devās uz Ukrainu – viņš ļoti vēlējās satikt mammu. Pagāja četras dienas, un sākās karš. Ina turpina stāstu: “No rīta pirms darba izdzirdēju šaušalīgās ziņas. Mūsu tētis tur – zvanu, neatbild, zvanu bērniem, vai ir sazinājušies, – neviens nevar viņu sazvanīt. Satraukums, asaras. Lidmašīnas vairs nelidoja, un uz robežām ļaužu bija daudz – kā lai Nikolajs tiek mājās? Tā kā Čerņivcu apgabals atrodas pie Rumānijas robežas, tad viņš caur to varēja nokļūt atpakaļ. Gaidot rindā un redzot, kā mātes cenšas pasargāt savus bērnus no kara šausmām, mūsu tētim nobira ne viena vien asara. Viņš piedāvāja savējiem braukt pie mums, bet visi atteicās, jo uzskatīja, ka viņi neatrodas pašā karstākajā punktā. Bija pārliecība, ka jāpalīdz savējiem un ka viss būs labi.”
Impērija plaisā
Dienesta romāns – tā savu attiecību sākumu dēvē Līga un Viktors Garkuši, kuru plānus par mierīgu dzīvi Ukrainā izjauca Krievijas uzsāktais karš. Līga 2006. gadā Kijivā apmācija kompānijas darbiniekus, kuru vidū bija arī Viktors – sākumā abi sazvanījās “Skype”, tad sāka tikties gan Kijivā, gan Krimā, gan arī Rīgā. Pēc gada abi stūrēja laulības ostā: “Mūsu četras meitas uzskata, ka ir ukrainietes. Uz Latviju atpūsties braucām tikai vasarās – visa mūsu dzīve bija tur, Ukrainā.” Līga stāsta, ka šis laiks emocionāli ir ļoti grūts, bet savā ziņā tas stiprina piederību Ukrainai – viņi visi ģimenē sākuši sarunāties ukraiņu valodā.
“Labi atceros to rītu – mums personīgi tas nebija šokējoši, jo kaut kādā mērā bijām tam gatavi – galu galā karš sākās jau 2014. gadā, un par ienaidnieku armiju pie robežām intensīvi runāja jau vairākus mēnešus. Ģimene, draugi un vēstniecība aicināja braukt uz Latviju, bet mēs sākotnēji nolēmām palikt Ukrainā. Ļvivā tobrīd nebija sprādzienu, bet gaisa trauksmes skaņu bērni atceras joprojām. Arī raķetes skaņu, kad tā lido pāri mājai.” Kara sākumā Līga un Viktors palīdzēja tiem, kuriem tas bija visvairāk nepieciešams: “Viktors aizbrauca uz banku pēc naudas, papildinājām pārtikas krājumus un pasūtījām visiem mugursomas. Sazvanījāmies ar draugiem Harkivā, Sumos, Odesā, kur notika intensīvas apšaudes. Gatavojāmies uzņemt cilvēkus, aizvedām naudu uz baznīcu, kur tika iekārtotas dušas telpas tiem, kuri bēga no bīstamajām zonām. Palīdzēt draugiem no austrumiem biją mūsu prioritāte. Vienu brīdi mūsu mājās atradās 23 cilvēki un divi suņi – tas bija rekords.” Lai pasargātu meitas, Līga un Viktors tomēr nolēma pārcelties uz Latviju: “Kad raķete trāpīja tik tuvu, ka no mājas varēja redzēt dūmu stabu – devāmies prom.” Pāris gan skaidro, ka tas ir tikai uz laiku, un abi cer, ka drīz varēs atgriezties mājās: “Te meitas var normāli mācīties un dzīvot relatīvi mierīgā vidē. Nekad neesmu sastapusi cilvēku, kurš nožēlotu, ka prot vēl vienu valodu, tāpēc meitenēm mācīju runāt arī latviski. Šeit ir forša skola un jauki skolotāji, bet viņas skumst pēc mājām. Taču galvenais, ka esam kopā, tas mums ir ļoti svarīgi. Un šobrīd esam vēl vairāk satuvinājušies. Karš, protams, atgādina zaudējumu, ko mūsu ģimenes piedzīvojušas komunisma režīma dēļ. Kā iebrukuma pirmajā nedēļā teica Ukrainas Grieķu katoļu baznīcas līderis Boris Gudzaks: “Šodien sākas jauns etaps – mūsu svētceļojums no bailēm uz pašcieņu. Dievs ir ar mums.” Mēs esam nogājuši krietnu gabalu.” Līga skaidro, ka to baiļu, kas bija pirms gada, vairs nav: “Kad visa pasaule domāja, ka Ukraina pēc pāris nedēļām vienkārši neeksistēs, Dievs parādījās varonīgu cilvēku, līdzjūtības un palīdzības formā. Daudz pārdabiskā un ārpus jebkad pieredzētā. Impērija, kas gadu desmitiem turēja apkārtējās tautas bailēs, sāk plaisāt. Vēsturisks moments.”
Latvijā jārunā latviski!
Oksana lieliski gan sarunājas, gan raksta latviešu valodā. Viņa pati, protams, uzskata, ka vēl ir kur augt: “Nokārtoju C1 līmeņa eksāmenu un ļoti ar to lepojos! Liels paldies visiem, kuri nepārzina krievu valodu vai arī principa pēc tajā nerunā – tieši tāpēc man izdevās iemācīties runāt latviski.” Oksana skaidro, ka atvērtiem cilvēkiem, kādi pavisam noteikti ir ukraiņi, iejusties jaunā vidē nav sarežģīti. Kas attiecas uz valodas apgūšanu, viņa iesaka nebaidīties un runāt: “Arī es joprojām pieļauju daudz kļūdu, bet labāk tā, nekā runāt krieviski.” Oksana pilnībā atbalsta pārēju uz mācībām tikai valsts valodā: “Daudzi krievvalodīgie neiemācās Latvijas valsts valodu, jo liela daļa latviešu bez problēmām pārslēdzas uz krievu valodu. Atvainojiet, bet es nesaprotu, kā cilvēki var visu mūžu nodzīvot kādā valstī un nezināt tās valodu… Tāpat es uzskatu, ka nevajadzētu dot krieviem iemeslu domāt, ka nākotnē šī situācija varētu mainīties un ka viņi varēs runāt tikai krieviski.”
Arī Ina Balaņuka ir pārliecināta, ka šāds solis valodas jautājumā ir jāsper: “Par to spriež jau sen, un domāju, ka ir laiks. Ja jau cilvēks dzīvo Latvijā, tad arī jāmāk komunicēt latviski – kaut sarunvalodas līmenī, lai nebūtu jāsaka, ka nesaprot. Bērni ļoti ātri iemācās valodas, spriežu pēc savējiem. Tētis ar viņiem jau no mazotnes runāja krieviski, es – latviski, un bērni Ukrainā varēja labāk saprasties. Ciemošanās reizēs kādu laiku dzīvojot vidē, kurā sarunājas ukraiņu valodā, šo to iemācījāmies arī mēs, vajag tikai gribēt.” Oksanai un Inai pievienojas arī Sanita, kura pāreju uz mācībām valsts valodā vērtē ļoti pozitīvi: “Jau sen vajadzēja! Tas pārejas posms ir bijis par garu un bez rezultāta. Kurā vēl valstī ir iespējams saņemt pamatizglītību citā valodā? Protams, ir jāuztur savas tautas kultūra un vērtības, bet to var darīt skolās, kuras bērniem iespējams apmeklēt ārpus vispārējās izglītības iestādēm, kā tas notiek daudzās Eiropas valstīs.” Līga uzskata, ka valodas nezināšana ir apzināts lēmums – nav iespējams neiemācīties kādas valsts valodu, ja tur dzīvo vairāk nekā trīsdesmit gadu: “Manas meitas Ukrainā mācījās ukraiņu valodā, Latvijā – latviešu. Kur problēma?” Līgas vīrs Viktors savukārt izslēgtu krievu valodu no mācību satura pavisam: “Ar to nāk līdzi arī kultūra un vērtības. Latvijai jāsaprot, ka Krievijas agresija nav tikai tās piedeva – tas raksturo visu valsti. Varbūt vērts skatīties kādā citā virzienā?”
Krievijas propagandai – nē!
Lai iegūtu informāciju par dzimtenē notiekošo, Latvijā dzīvojošie ukraiņi sazinās ar tuviniekiem, klausās savu pilsētu ziņas, kā arī uzticas Latvijas Televīzijai (LTV). Ina stāsta, ka kopā ar vīru skatās Ukrainas televīzijas pārraides, pati labprāt jaunumus uzzina LTV, un Nikolajs pats nereti skatās Čerņivcu apgabala ziņas un tiešraides interneta vidē. Arī Oksana izvēlas patērēt interneta informācijas avotus, tāpat dažādu valstu, izņemot Krievijas, ziņas: “Krievi ir parādījuši, uz ko ir spējīgi. Ir gan cilvēki, kuri šīs pārraides skatās, lai pēc tam apspriestu sociālajos tīklos vai televīzijā, bet man tāda līmeņa propagandai pacietības nepietiek.”
Krievijas propagandas mašīna darbojas pilnā jaudā – Baltijas valstis, tajā skaitā arī Latvija, tiek pasniegtas kā neizdevušās. Tiem, kuri nomelno citas valstis, Oksana iesaka doties atpakaļ uz dzimteni: “Tā kā šie krievi tik ļoti mīl savu valsti, būtu labi, ja viņi dzīvotu tur, nevis Eiropā. Kāpēc viņi nevēlas doties uz savu mīļo Krieviju? Lai ceļ tās līmeni, nevis tērē resursus karam un propagandai.”
Atšķirīgo uzskatu un viedokļu dēļ Latvijas ukraiņiem un viņu tuviniekiem nākas saskarties arī ar ne pārāk patīkamām situācijām. Sanita stāsta, ka strādā kopā ar dažiem Latvijas krieviem, un kara sākumā esot bijušas domstarpības: “Katram ir savs viedoklis, bet kopumā viens otru respektējam. Tiesa gan, dažādo uzskatu dēļ paziņu un draugu loks ir sašaurinājies. Nevaru paciest tos, kuri čīkst, ka Latvijā viss ir slikti – tagad kara dēļ vēl sliktāk. Mana atbilde ir un paliek viena un tā pati – ja viss ir tik slikti, jābrauc prom uz turieni, kur viss ir ļoti labi! Ja ukraiņi ar savu neatlaidību spēs uzvarēt šajā karā, es varu paciest pārējošas neērtības.” Oksana ir neizpratnē par tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka vairs nav nepieciešamības palīdzēt ukraiņiem: “Latvijas teritorija robežojas ar Krieviju – nedod dievs, ja kādu dienu tā iebruks Latvijā… Tādā brīdī tie cilvēki, kuri šobrīd teic, ka ukraiņiem palīdzība vairs nav vajadzīga, būs tie, kuri tik ļoti vēlēsies, lai viņiem kāds palīdz. Šim karam jābeidzas ar Ukrainas uzvaru!
Nepagursim un turpināsim atbalstīt!
Lielākā daļa gan tomēr atbalsta Ukrainas tautu un vēlas palīdzēt – to ir pamanījuši šā raksta varoņi: “Latvieši atbalsta Ukrainas tautu tik, cik viņi var, – visvairāk ar labām domām, darbiem, palīdzību dažādos veidos. Daudzi palīdz pat vairāk nekā spēj. Katram mazākajam ziedojumam ir nozīme! Mēs nedrīkstam apstāties – ir jāturpina cīnīties kopā,” saka Ina. Arī Līga ir pateicīga ikvienam, kurš iesaistās un nepaguris turpina atbalstīt: “Dot, nedot, palīdzēt vai ne? Tas ir ļoti individuāls lēmums. Tie, kas turpina, zina, kāpēc to dara. Viņi maina šo pasauli uz labu.” Līgas ģimene regulāri ziedo naudu dažām organizācijām, kurām uzticas. Tāpat arī Oksana ar vīru ziedo naudu: “Ticu, ka katri pieci vai desmit eiro ir palīdzība, kas veido lielo kopainu. Par šo naudu var iegādāties apģērbu, ēdienu, dronus, ķiveres. Visu, kas vien nepieciešams.” Ina un Nikolajs atbalstīja bēgļus, kuri ieradās viņu novadā, daudzi gan nepalika un devās tālāk: “Palīdzam, kā vien varam. Vīrs gāja runāties ar ukraiņiem, jo gribēja zināt, no kurienes viņi ieradušies, kā varam palīdzēt. Viena no vedeklām strādā vietā, kur izmitina ukraiņus, un viņa no visas sirds centās palīdzēt – pat vairāk, nekā darbā tika prasīts. Vecākais dēls savukārt strādā uzņēmumā, kas Ukrainai sūta humāno palīdzību.”
Šobrīd Ukrainas kara bēgļi Latvijā ir iedzīvojušies, bet sākums, protams, bija ļoti grūts. Sanita ar vīru ļoti aktīvi iesaistījās un atbalstīja tos, kuri tikko bija ieradušies Latvijā: “Vīra draugs, kurš strādā par medbrāli, lūdza sagādāt medikamentus, pārsienamos materiālus. Protams, tā ir maza un varbūt pavisam niecīga palīdzības daļa, bet es ticu, ka katrs labais darbs ukraiņus tuvina uzvarai. Ja vīrs dzirdēja ukraiņu valodu, uzreiz gāja klāt un jautāja, vai un kā var palīdzēt. Tāpat ziedojam apģērbu, vācam skārda kārbas sveču liešanai, lai karavīriem siltāk. Manuprāt, šobrīd arī dēlā tiek ieaudzināts patriotisms – viņš redz, ka ir ne tikai latvietis, kurš zina barikāžu nozīmīgumu, bet arī to, ka ir ukrainis – un tagad Ukrainā notiek līdzīgi notikumi kā Latvijā 1991. gadā.”
Sanita uzskata, ka jēga ziedot un atbalstīt būs vienmēr – pat ja šeit dzīvojošie ukraiņi uzstāj, ka viss ir kārtībā: “Vienmēr mēģinu iejusties Ukrainas cilvēku ādā – iztēloties, kā ir tad, kad naktī bēdz no mājām, ierodies svešā valstī, jo nav citas iespējas… Bez mantām, dokumentiem, iztikas līdzekļiem, ar bērniem, kuri arī ir pārbijušies. Jebkura palīdzīga roka ir nepieciešama! Izturību ukraiņiem. Slava Ukrainai!”
