Ar lauvas sparu un pacietību. Baumaņu Kārļa mazmazdēla neparastās aizrautības 0
No Rīgas puses iebraucot Kuldīgā pa jauno tiltu tā dēvētajā Putnu dārzā Vienības ielā, ābeļu ieskauta redzama glīta māja, kuras vārtus rotā ģerboņi ar lauvas attēliem. Tas nebūt nav nejauši, jo mājas saimnieks, kādreizējais dekorators Rolfs Venceslavs Inocents Vitals aizrāvies ar ģerboņu krāšanu un pārzīmēšanu, tā veidojot plašu kolekciju, kurā ir ap 4000 valstu un pilsētu ģerboņu.
Kopš 2005. gada viņš sācis veidot arī savas pilsētas Baznīcas ielas maketu, kura lielākā daļa bija skatāma Kuldīgas novada muzejā. Savu izvēli viņš pamato šādi – tā ir Kuldīgas galvenā iela, jo te atrodas gan divas vecākās baznīcas, gan divi rātsnami, tāpat arī citas vēsturiski nozīmīgas ēkas.
Visu cieņu šim senioram, kurš, pārcietis insultu, vairākas sirds operācijas, joprojām ir enerģisks un azartisks savos vaļaspriekos. Turklāt interesanti, ka viņam ir radniecība ar Latvijas himnas autoru Baumaņu Kārli – viņš ir slavenā vīra mazmazdēls!
Lepns, kad skan himna
“Kad rītos dzirdu “Dievs, svētī Latviju!”, man lepnumā acīs sariešas asaras…” atzīst sirmais kungs.
Bērnībā dzīves gudrību viņš daudz smēlies no savas vecmāmiņas Martas Matildes, kura bija Baumaņu Kārļa meita.
“Tas domāšanas veids man ir viņas – sagādāt otram prieku, nenovērtēt otru cilvēku par zemu, iegūt daudz zināšanu,” saka Rolfs Vitals. Viņš dzimis Rīgā 1935. gada 25. jūlijā un atceras, ka bērnību pavadījis Slokas ielā, mājā ar dārzu.
Tēvs pēc tautības bijis vācietis, vārdā Kārlis Vitals (tāpēc pasē Rolfam piešķirta tēva tautība), ļoti pedantisks grāmatvedis, strādājis trīs darbavietās, lai ģimenei nodrošinātu pārticību. Viņš par sievu izraudzījies Ģertrūdi Anielu Pivovarunu, Baumaņu Kārļa mazmeitu, kuras radu rakstos atrodami arī lietuvieši.
“Ulmaņlaikos ģimenē runājām latviski, izvairījāmies no vāciskā, atceros, ka, ejot uz veikalu pēc piena, teicu: “Labdien, man pudeli piena!” – man tas skanēja kā dzejas rinda,” atceras Rolfs.
Martas Matildes meita Ģertrūde Aniela, Rolfa mamma, bijusi lieliska pedagoģe, pratusi septiņas valodas, strādājusi par tulku un spējusi atrisināt arī netīkamas problēmas: “Strādājot Latgales skolā, reiz bijis gadījums, kad skolēns viņai teicis, ka pazudis (nelietoja vārdu “nozagts”) zīmulis. Skolotāja bez lieka satraukuma bērnu mierinājusi un nosacījusi, ka neviens no klases neies mājās, līdz neatradīs rakstāmo. Atrada arī, un kopš šā notikuma klasē vairs nekas neesot zudis.
Mana mamma bija arī šo to pierakstījusi no vecmammas stāstītā, diemžēl visus materiālus atdevusi kādam Rīgas muzejam.
Mans dēls Armands par to ļoti pārdzīvo, būtu vismaz izgatavotas kopijas…”
Otrā pasaules kara laikā Rolfa ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju. “Kādu laiku dzīvojām arī Berlīnē, tur onkulis strādāja kartogrāfijas fabrikā. Vācieši viņu pieņēma kā savējo, lai gan viņš bija lietuvietis. Vācijā sabijām līdz 1945. gadam, kad ģimene atgriezās Latvijā. Iedzīvojoties Kuldīgā, vajadzēja visu sākt no nulles. Laulībā ar sievu Irmu Ilzi mums 1961. gadā piedzima dēls Armands, kurš patlaban man ir lielākais palīgs. Skumji, bet mana dzīvesbiedre nu jau aizgājusi mūžībā.”
Ap lustru uzzīmē piecstaru zvaigzni
Kara un pēckara apstākļos Rolfs pārcietis vairākas veselības krīzes. “Vācijā saslimu ar vēdertīfu, toreiz to kārtīgi neizārstēja, saslimu vēlreiz… Arī vēlāk, dienot padomju armijā, atkal bija liga ar vēderu – slimoju ar dizentēriju… Acīmredzot esmu pietiekami rūdīts, jo šīs kaites pārdzīvoju.”
Padomju armijā Urālos celtniecības bataljonā dienējis trīs gadus un trīs mēnešus, laimējies kļūt par rakstvedi, un tas jau dienestā bija zelta amats. Kad viņam uzticēts iekārtot proletariāta vadoņa Ļeņina istabu, veidojis to rokoko stilā. “Ko gan visu neesmu zīmējis: plakātus, rakstījis goda rakstus…”
Rolfs atceras arī kādu amizantu atgadījumu: “Reiz kāds virsnieks lūdza, lai es uzzīmējot ap lustru piecstaru zvaigzni. Atbildēju: biedri kapteini, jums uz katra uzpleča ir četras zvaigznes, pie cepures viena, turklāt vēl uz formastērpa katras pogas ir pa zvaigznītei… Vai nebūs par daudz? Citi neko tādu nebūtu atļāvušies teikt, taču es uzdrošinājos…
Mani dienestā cienīja, lai gan viņiem skaitījos vācietis!
Un viņus uzskatīja par labiem māksliniekiem, toties latviešus – par labiem amatniekiem, būvniekiem. Iespējams, ka tāpēc celtniecības bataljonos bija tik daudz prasmīgu latviešu puišu.”
Šķūnītis pārtapis viesistabā
Izrādīdams savu māju, Rolfs Vitals aicina ieiet nelielā šķūnītī iekšpagalmā. Vai tiešām skatīsim malkas krāvumus? Atverot durvis, atklājas neparasts skats: gar sienām raibu raibie ģerboņi, uz neliela galdiņa – albumi… Uz kartona lapām – valstu, pilsētu, apriņķu ģerboņi… Vairāk nekā četri tūkstoši – vai no visas pasaules!
Īpaši bijis prieks izzināt Vācijas ģerboņus, laikam jau senču asiņu balss – kad esot vēlme, uzdziedot arī kādu vācu šlāgeri. Un mūsu klātbūtnē Rolfs rauj vaļā dziesmu vācu mēlē…
Interesanti, ka ar ģerboņu veidošanu Rolfs esot paudis savu nostāju pret padomju iekārtu… “Iespējams, vara par to nemaz neaizdomājās, ka es, iepazīstinādams sabiedrību ar svešas valstiskās iekārtas ģerboņiem, apliecinu, pierādu, cik glīti, krāsaini un pat grezni ir bijuši viņu simboli.”
Rolfs Vitals ģerboņus veidojis dažādās tehnikās – vieni tapuši aplikācijā, otri – punktācijā, trešie – gleznoti vai zīmēti…
Ir arī šablona tehnikā. Kā iedvesmojies? Idejas gūtas gan no speciālās literatūras, gan arī no pastmarkām. Ģerboņi izrādīti daudzās izstādēs, un autors saņēmis pat starptautiskus goda rakstus par panākumiem heraldikā.
Starp citu, viņš piedalījies Kuldīgas logo konkursā, veidojis arī olimpisko spēļu simboliku… Rolfs aizrautīgi stāsta, ka pēc dienesta strādājis Kuldīgas kultūras namā par skatuves darbinieku, vēlāk par dekoratoru, darbojies arī pilsētas kinoteātrī, kur veidojis filmām lielformāta reklāmas. Ilgus gadus viņš nostrādājis arī par mākslinieku sadzīves pakalpojumu kombinātā.
Kad Latvija atguva neatkarību, Rolfs sācis strādāt vietējā sērkociņu fabrikā “Vulkāns”. Visos šajos darbos bijusi nepieciešama ne vien precizitāte, bet arī pacietība, kas īpaši noderējusi arī ģerboņu un maketu veidošanā.
Kā mūža ieguldījums
Apskatījuši ģerboņu kolekciju, kopā ar viņu devāmies uz pilsētas muzeju lūkot meistara izgatavotos maketus. Baznīcas ielas makets izstādēs bijis redzams vairākas reizes, tomēr tik plaši pieejams kā šogad Kuldīgas novada muzeja ierīkotajā izstādē “Nianses un silueti” tas bija pirmo reizi. Skatāma vesela iela no Rātsnama līdz Svētās Katrīnas baznīcai ar namiem, kokiem…
“Pētīju katru māju līdz vissīkākajai detaļai, realitāti maketā samazinot mērogā viens pret 100. Ar mēroga lineālu izstrādāju savu rasējumu fasādes, durvis, logus arī fotografēju, pēc tam veikalos meklēju materiālus, vācu kartonu, caurspīdīgu materiālu ēku logiem…”
Izstāde ir kā virtuāls ceļš no Katrīnas līdz Katrīnai,
jo Kuldīgas ģerbonī un domes ēkas fasādē ir attēlots Svētās Katrīnas tēls, tas ir redzams arī uz Kuldīgas Svētās Katrīnas baznīcas sienas. Izstādi papildināja Rolfa Vitala veidotie ģerboņi, arī muzeja darbinieku fotogrāfijas ar Baznīcas ielas detaļām, apraksti, video un skaņa. Iespaidīgi! Un apmeklētāji spēja novērtēt ieguldīto darbu.
Piemēram, izstādes skatītāja Dzidra Ose atsauksmju grāmatā ierakstījusi: “Es uzskatu, ka tas ir tikpat kā mūža ieguldījums,” – bet skatītāja, vārdā Elizabete, atzinusi: “Es iedvesmojos no pacietības, kas ieguldīta šajā darbā.” Kam meistars vēlētos atstāt mantojumā savu lielo devumu?
“Dēlu neinteresē, bet būtu jauki, ja manus maketus glabāšanā pieņemtu Kuldīgas novada muzejs. Tā būtu lieliska dāvana manai pilsētai.”
