Armands Puče: Šajās dienās labi var redzēt, ka uz ecēšām Lemberga sakarā nelēks
0
Meklējot atbildes uz jautājumiem, bieži nākas saskarties ar tādu parādību kā muļķa laišana… It kā atbildīgajiem vai iesaistītajiem vajadzētu būt skaidram, ko no viņiem gaida, sagaida vai prasa, tajā pašā laikā tiek spēlētas aklās vistiņas vai paslēpes, kas vienmēr izskatās pēc melošanas, acīs skatoties.
Kad šo manieri ievalkā, rodas sajūta, ka stulbumam vai aprobežotībai tiek ierādīta goda vieta, bet varbūt tā ir vienkārši klasiska nespēja, kas ieēdas valstī kā ļaundabīgs audzējs?
Kad notika nelaime ar skrejriteni, kas īstenībā ir elektriskais mopēds, atbildīgās amatpersonas uzreiz sita pa uzņēmumu, kas šo pakalpojumu piedāvā. Bet uzņēmums taču darbojās apstākļos, ko viņiem ir noteikuši – ieskaitot, regulāciju un uzraudzību. Protams, ka šajā biznesā pilnveidošanai nav robežu, bet tā ir amatpersonu problēma, ka šis nomas paveids šobrīd izskatās tā kā izskatās.
Ja uzņēmējs kaut ko ir pārkāpis, protams, ir jāsoda. Bet kurā brīdī sodu par nolaidību vai bezrūpību, regulējot šo īpatnējo satiksmi, saņem tie, kas sakās esam eksperti?
Kāds taču noteica tieši šādus lietošanas noteikumus? Kāpēc netika noteikts ātruma vai svara ierobežojums, ko šis transporta līdzeklis nes? Ja pašā iznomāšanā tiek pieļauta viedās pasaules programmatūra, tad taču ir jārēķinās, ka būs gadījumi, kurus tāpat mēģinās pārkāpt. Kaut kas līdzīgs enerģijas dzērienu vai alkohola iegādei līdz atbilstošam vecumam. Un ja tas knauķis ir pārdzēries līdz nemaņai, tā arī paliekot parkā uz soliņa, vai tad nākamajā pusstundā tiek slēgta šņabja ražošanas rūpnīca un nojaukts tas liktenīgais soliņš?
Tā, protams, ir tikai sakritība, ka tas pats politiskais spēks, kas zibenīgi gribēja sodīt uzņēmēju, arī gadījumā par valdības koalīciju tēlo muļķīšus. Stambulas konvencijas torpedēšanu tagad pieraksta Lembergam, bet – kad šo vardarbības apkarošanas doktrīnu pieņēma, tas jau arī notika ar Lemberga rokām un dalību.
Kāpēc tad nedzirdēja no progresīvajiem pamatšķiras sirdspukstus, kas norādītu uz tādiem kā hūte un viņam līdzīgajiem? Bez Lemberga taču šīs liberālās slotas netiktu pie slaucīšanas, nemaz nerunājot par to, ka arī pie pašreizējā prezidenta ievēlēšanas vainīgs ir slavenais oligarhs. Šajās dienās labi var redzēt, ka Rīgas pils apakšīrnieks labi saprot, ka viņš uz ecešām Lemberga sakarā nelēks – tik pasīvi prezidents ar acīm pavada acīmredzamo krīzi valdībā – ko nevar teikt par Progresīvajiem, kas pēkšņi ir izkrituši no gultas un bļauj kā nelabie. Lai gan visu laiku gulējuši uz grīdas nolikta guļammaisa, kopā ar zemniekiem un Eviku…
Kad mums stāsta, ka medicīnā trūkst naudas, tad neviļus jāskatās nozares privātā sektora virzienā. Jo tur nekā netrūkst. Ja iedziļinās, kā tad īsti medicīna valstī tiek pieskatīta vai organizēta, tad ir acīmredzami, ka visā, kur parādās valsts iesaiste, notiek mērķtiecīga nodokļu maksātāju līdzekļu šķaidīšana, kas rezultējas lielos budžeta caurumos.
Savukārt privātais uzņēmējs, atrodoties tajā pašā mežā – pacienti jau nemainās, tāpat kā nemainās ārstu izglītošanas politika – ar šo visu tiek galā racionāli.
Ir taču redzams, ka pašreizējā nozares kārtība ir būvēta tā, ka tikai pacients ar lielu naudu var pretendēt uz kvalitatīvu pakalpojumu, bet tā sauktās valsts kvotas ir klaja ņirgāšanās par nelaimē nonākušajiem. Tad privatizējam visas slimnīcas un ejam iekšā kaut kādā tunelī. Jo sliktāk jau kā ir šobrīd – nebūs. Tūkstošiem cilvēku vairs neapmeklē ārstus, jo nevar atļauties. Bet mēs kaut ko stāstam par nācijas izmiršanu, par demogrāfiskajām tendencēm. 300 miljonus vajagot – tad viss būšot bumbās, saka ministrs. Kur tādu naudu ņemt? Ja elektrības monopolistam ir tādi uzkrājumi, ka valsts no šī maisa finansē divu telekomunikāciju uzņēmumu iegādi, lai parakājas tajā pašā maisā dziļāk.
Pieminot elektrību, interesanti ir noraudzīties kā tagad zelē obligātās iepirkuma komponentes jeb OIK atgūšanas stāstu. Tie paši grupējumi, kas sev sakārtoja patērētājiem neizdevīgo OIK veikalu, tagad organizējas, lai apšaubītu godīguma un taisnīguma atjaunošanu šajā vidē. Nepatīk, ka kaut kādi juristi šajā kampaņā iestājušies un nopelnīs? Tad atmaksājiet visu nelikumīgi un nepareizi iekasēto paši – bez starpniekiem!
Tā vietā, lai sauktu pie atbildības šīs negodīgās shēmas izdomātājus, pašreizējai valdībai vieglāk ir parādīt uz tiem, kas prasa ievērot elementāru kārtību. Kad viens no Saeimas deputātiem nepārprotami norāda uz “Rīgas siltums” deformēto saimniekošanas modeli, kam nav nekāda sakara ar taupību vai loģiku, varneši uzliek to pašu OIK plati – sak, jāskatās, viss nav tik vienkārši. Ko tur skatīties?
“Latvijas gāzes” gadījumā jau arī visi regulātori un konkurences vīstītāji noskatās – kā krieveļi eleganti pārpako uzņēmumu, lai matrjoškas izskatītos pēc baibiņām…
Kā Baibu piemin, tā Baiba klāt! Ārlietu ministre uz mirkli paņēma ieelpu miljardiera Avena sakarā un Rīgā satikās ar Slovākijas kolēģi. Pēdējais atbrauca un sāka skaļi vaimanāt, ka viņa valsts nemaz nevarot tā uz sitiena atteikties no Krievijas energoresursiem, kā argumentu minot, ka šī sadarbība veido lielu daļu no slovāku kopprodukta. Kas mums par daļu? Mums tāda daļa, ka mēs spējām no krieviem aiziet, arī upurējot krietnu tiesu no saviem ieņēmumiem, bet slovāki meklē Eiropā tādus, kas paturēs viņiem rociņu – ļaus vēl dažus gadus iepeldēt pārejas posmā un tamlīdzīgi.
Kas zīmīgi, ka Slovākijai pašai kā valstij ir tādi gāzes un degvielas apjomi, ka krievu klātbūtni varētu aizstāt ar diviem klikšķiem, taču viņi satraukušies par uzņēmumiem, kas pārstrādā un pārdod krievu produktus tālāk, tā teikt – tranzītā… Vai mūsu ārlietu ministre pateica Slovākijas ministram, ka viņš un viņa valsts šajā sakarā izskatās nenopietni? Kaut ko līdzīgu tiem vārdiem kā viņa raksturoja pašreizējās Latvijas kaislības Stambulas konvencijas sakarā – par proklemiskajiem spēkiem, par Kremļa stabulēm… Kāpēc to nēsāt sevī, ja reiz mēs par godīgumu un principialitāti?
Tā būtu iejaukšanās citas valsts lietās? Bet, vai tad ārlietu ministrija ir domāta tam, lai jauktos tikai savas valsts lietās? Un, ja Slovākija ir neslēpti krievu aģenti Eiropā, kāpēc izlikties, ka viņi tādi nav? Vai par to Latvijas ārlietu ministrijas darbiniekiem maksā prēmijas?
Starp citu, šajās dienās priecājamies, ka mums būs līgums ar vācu militārās rūpniecības flagmani “Rheinmetall”. Friči ieguldīšot 200 miljonus, būšot 140 darba vietas. Jauki! Pie viena vāciešiem vajag atgādināt, ka tieši šī firma pirms otrā pasaules kara palika Latvijai pārādā pusotru miljonu latu – neizpildot līgumu, ko parakstīja 1939. gada oktobrī.
Neērti? Izliksimies, ka tas nav bijis? Kāpēc? Valdībai ar ārlietu ministri te būtu jāservē juridiskais pamatojums un jāpieprasa kompensācija – par parādu.
Vai arī, jau atkal – vienkāršāk ir laist muļķus… Izlikties, ka nekā tāda nav bijis, vai – jāskatās.
