Armands Puče: Alumīnija cūkas tikušas pie savas konvencijas
0
Par grupas “Labvēlīgais tipa” atstāto nospiedumu Latvijas mūzikas sakņu dārzā vēl strīdēsies, taču nav šaubu – viņu pienesums valsts sabiedriski politiskās iekārtas laiskuma un dīkdienības atmaskošanai ir vairāk nekā izcils. Mūziķiem, pašiem negribot, hīts “Alumīnija cūka” ir nevis vienkārši ironisks meldiņš, kas drillēts desmitgadēm, bet tas dažās dienās kļuvis par valsts pārvaldes birokrātiskā procesa palielināmo stiklu, skaidri izceļot šīs vides graujošo muļķību, aprobežotību un iedomas.
Tas, ka kāds uzrakstīja vēstuli, mēģinot sacensties ar mēness fāzēm – tā notiek ik pa laikam. Žēl, ka pats rakstītājs slēpjas vai kāds sargā viņa identitāti, jo šādai varonībai būtu jāieskatās acīs. Kas izbrīna – sabiedriskā medija tiesībsarga centība nokļūt tajā pašā palātā.
Te nu mēs redzējām visā spožumā skaisto stāstu par vidēm un organizācijām, kas esot demokrātiskā procesa obligātās sastāvdaļas. Mākslīgi izdomāti un radīti posteņi, kas par nesamērīgi lielu atalgojumu nodarbina ļoti šauru pietuvināto loku bez jebkādas lietderības sabiedrībai – padomēs, valdēs, birojos, departamentos. Kā to var nesaprast, ka tieši tā izskatās valsts apkrāpšana un nozagšana? Tie jau sen vairs nav atsevišķi gadījumi – tas ir tīklojums, kas caurvijis mūsu varu visos līmeņos.
Ja tam bēdīgi slavenajam ombudim (apzināti loku šo vārdu nepareizi) pašam nepielec, ka viņš ar šo epizodi parādīja savu un sava amata tukšumu visā dziļumā, tad kādam to vajag viņam nepopulāri paskaidrot.
Ja ir laiks izzīst no pirksta tās dziļās domas par zemtekstiem kaut kādai dziesmiņai, tad šādu darba laiku nodokļu maksātāji nedrīkst apmaksāt. Premjerei otrajā stundā pēc šīs blaknes publiskošanas bija jāpatriec šis cilvēks no amata un jālikvidē arī pats amats.
Un tie, kas nāktu vēl ar kādu lūgšanos vai argumentiem par šo gadījumu, arī būtu jādzen – ja vien viņi atrodas valsts pārvaldes strukturālajā saunā. Tā izskatās birokrātijas mazināšana. Kas tie par izredzētajiem, kas var atļauties šādā manierē sēdēt sabiedrībai uz kakla vai klēpī, piesakot neesošas problēmas un tās pēc tam imitējot? Un tad mēs vēl brīnāmies, ka mums praktiski visos kroņa līmeņos ir pārregulējumi, kas bremzē normālu attīstību.
Kad pagājušajā nedēļā Saeimas vairākums nobalsoja par veidu, kā tomēr vajadzētu skatīties uz vardarbības problēmu pret sievietēm, tas arī bija par kāda grupējuma pirms tam samāksloto performanci.
Konvencijas vai rezolūcijas nepalīdzēs, ja reiz esat nolēmis uzspļaut elementārajai kārtībai vai izpratnei par likumiem.
Kur bija konvencija tajā dienā, kad viens latviešu varmāka bez kautrēšanās presē stāstīja, ka viņš teju desmitgadi mierīgi nepildīja paša parakstītās vienošanās pret bijušo ģimeni? Un stāsta to tā, it kā būtu varonis vai pat cietējs, nepārprotami pazemojot sievieti, kuru togad pameta ar visiem kopā sadzīvotajiem bērniem.
Lieta tiek skatīta tiesā jau gadiem, jo vecis atklāti grib izvairīties no atbildības. Tiesnesei, kas šo skata un virza savā nodabā, tā slavenā konvencija par vardarbību pret sievieti un ģimeni arī bijusi nebijusi, lai gan jau pats tiesas process vainago minēto vardarbību visā krāšņumā pēc būtības. Kāda tur vēl Stambula…
Interešu grupas ar vainagiem izgaismojas arī muzeju sakarā. Nupat sarkanajam kolaborantam un komunistam Andrejam Upītim ir pagatavota izstāde, kas kaut ko vēstot. Skaidrs, ka ne jau Upītim to vajag un vēl mazāk par šādu mēslu būtu jāsatraucas Latvijas Republikai. Taču kaut kā ir iegrozījies tā, ka proletariāta paliekai joprojām Latvijā ir vairāki muzeji, ko mēs visi apmaksājam, ieskaitot muzeju darbinieku štata vietas. Tie tad nu tagad cīnās par saviem robiem un eirikiem. Normāli būtu, ka tādi kā Upītis un viņu regālijas atrastos kaut kādos muzeju fondos uz plauktiem vai noliktavās un, kas grib – lai iet, cilā un pēta.
Ja kāds privātā kārtā to vēlas veicināt – lūdzu! Bet kāpēc valstij ir jāmaksā un jāuztur Latvijai svešas un naidīgas ideoloģijas zīmuļa piemiņa? Kāpēc tas tiek darītis tik neslēptā manierē, it kā mēs runātu par nevainīgu rakstnieku? Jo Rīgas centra dzīvokli, uz kuru 1951. gadā pārceļas Upīts ar ģimeni, komunisti atņēma kādai citai ģimenei, ko, visticamāk, izsūtīja vai nošāva.
Kādu mantojumu mēs īsti ar šo muzeju glabājam? Sociālistiskā reālisma pornogrāfiju? Mums patiešām nav skaidrs, ka tas izskatās ļoti nesmuki un zaimo praktiski visu, kas saucās – Latvija?
Upīša muzejs ir tieši tāda pati vērtība, kā ombuda atbildes vēstule par alumīnija cūku, vai pārliecība, ka konvencijas pret vardarbību kaut ko maina pašas no sevis… Tas parāda, ka mēs daudzos gadījumos patiešām laižam muļķi. Un, kas tipiski – visi šie gadījumi ir saistīti ar valsts līdzekļu bezsakarīgu izšķērdēšanu.
