“Pussekundes laikā pazuda 4 gadus vecā meita.” Vecāki dalās ar paņēmieniem, kā pasargāt bērnus lielā pūlī 0
Pasaulē notiek daudz biedējošu lietu, taču ziņas par pazudušiem bērniem satricina pat pašus mierīgākos cilvēkus. Tieši tādēļ plašu uzmanību izpelnījies kādas sievietes ieraksts par viņas tuvinieku piedzīvoto publiskā pasākumā.
Ieva sociālo mediju platformā “Threads” dalījās ar stāstu, kas viņas tuviniekiem par laimi beidzās veiksmīgi: “Man tuviniekiem nedēļas nogalē pasākumā pūlī pussekundes laikā pazuda viens no trīs bērniem – 4 gadīgā meita.
Par laimi, apsargs ievēroja, ka viņa raud, un painformēja policiju, meitiņa zināja tēta vārdu, un tētis savukārt ātri atrada citu policistu. Piecu minūšu laikā bērns atradās.
Viņiem tā bija pirmo reizi, tagad domā, ko var preventīvi darīt, jo, būsim reāli, tā var gadīties par vislabākajiem vecākiem. Vai jums ir kaut kādi paņēmieni, kā gatavojaties preventīvi šādām situācijām ar bērniem?”
Nav šaubu, ka par to būtu jāaizdomājas ikvienam vecākam, tāpēc apkopojām komentāru sadaļā sniegtos ieteikumus.
Ritai ir savs risinājums: “Bērnam uz rokas uzrakstīts vecāka telefons (pavisam maziem). Lielākiem es kabatā esmu likusi lapiņu ar vārdu, uzvārdu un telefona nr. Īpaši, kad esam ārzemēs. Bet galvenais, ko mācu – “ja pazudi, stāvi uz vietas un mēs tevi atradīsim. Nekur neej”.”
Arī Ansis uzskata, ka svarīgākais ir bērnus sagatavot jau laikus: “Jau no bērnības bērniem mācu vecāku tel. nr. no galvas. Ar regulāru atprasīšanu (daļa no izklaides, braucot auto, joprojām).
Visos lielajos pasākumos pirms došanās iekšā pārrunājām, kā jārīkojas. Vieni nekur neiet, iet tikai tad, kad saņēmuši apstiprinājumu, un iet tikai tur, kur apstiprināts. Ja kas notiek, sauc palīgā. Nekautrējas un nebaidās to darīt. (Vienreiz iesprūda tualetē, klusu raudāja, kamēr atradu).”
Savukārt Agnese dalījās ar ļoti satraucošu pieredzi: “Atcerējos savu pieredzi. Meita saka, ka vairs nevēlas braukt ar riteni, labi, iesim uz mašīnu nolikt, pa ceļam šūpoles, pašūposies. Labi. Tikai nekur neej. Jā, labi. (Arī kādi 4/5 gadi).
Mašīna no šūpolēm 150 metri. Ar vīru abi pie mašīnas, ieliekam riteni, ar draugiem vienojamies par nākamajiem soļiem. Tas notiek viss apmēram 10 minūtes. Ejam uz šūpolēm, bērna nav… Tad gan iestājās panika.. pus rajonu apskrējām. Panika. Izmisums. Asaras. Bezspēcība. Eju atpakaļ uz mašīnu – bērns ieslēgts mašīnā.”
Izrādās, ka ir arī pasākumi, kuros par drošību tiek īpaši padomāts: “Bijām svētdien Uzvaras parka pasākumā, un tur darbinieki dalīja drošības aproces. Manuprāt, forša lieta.”
Arī citi vecāki atzinīgi vērtē aproces ar telefona numuriem: “Kad kopā apmeklējam pasākumus, uz rokas uzlīmēju aproci ar uzrakstītu telefona numuru. Citos pasākumos, ejot iekšā, jau ir darbinieki, kas palūdz nosaukt telefona numuru un uzlīmē aproci bērnam uz rokas. Tā kā mums trīsgadnieks ir diezgan aktīvs, tad tagad “Temu” pasūtīju iegravētu aproci, būs drošāk, ka nenoplēsīs nost.”
Izrādās, ka daži vecāki drošības jautājumiem pieiet pat ļoti radoši: “Aktīvam divgadniekam uz pasākumu ārpus valsts uzvilkām baltu T kreklu ar uzrakstu angļu valodā – “Ja tu redzi mani vienu, zvani manai mammai vai tētim” – un klāt pierakstīti telefona numuri. Izskatījās labi un jutos nedaudz drošāk.”
Savukārt Līva uzsver vēl kādu būtisku principu: “Kad bija mazāki, ceļojumos un lielos pasākumos kaut kur vienmēr bija uzrakstīts vecāku telefona numurs. (uz cepures iekšā jeb lapiņa kabatā utt.).
Instrukcija bija stāvēt un nekustēties no vietas, kur nozuda, jo vieglāk atrast to, kurš stāv uz vietas, un prasīt kādam pieaugušajam (vēlams, kurš ir kopā ar bērniem) piezvanīt vecākiem. Nekādā gadījumā arī nevienam nekur nesekot, lai ko arī teiktu. Kaut kā tā.”
Atgādinām, ka ja ir pazudis bērns, nav jāgaida vairākas stundas vai “jāmēģina atrast pašiem”. Par šādām situācijām nekavējoties jāziņo policijai, zvanot pa tālruni 110.
