Armands Puče: Esošā politiskā elite ir zem ierēdņu kristāla kurpītēm. Kas atliek tautai?
0
Mazpamzām kļūst skaidrs, ka taukainie pirkstu nospiedumi uz valsts pārvaldes burtnīcām ir nevis kaut kāda nejaušība vai izmisums, bet gan rafinēts plāns. Patiesā labuma guvējs no tā ir partija vai grupa, kas kontrolē Finanšu ministriju, jo viņi ļoti vienkāršā un saprotamā veidā ir nopirkuši savu vēlētāju, kas nemoralizē par retoriku – es nezinu nevienu, kas par tiem zagļiem balsoja…
Demokrātiskā ceļā šis var mainīties tikai tādā gadījumā, ja tiek rokā paņemts iesmaržināts miets un šī pašapmierinātā varza iztrenkāta. Kārtības vārdā.
2025. gads kopumā ieies Latvijas vēsturē kā parazītu atpazīšanas laiks, jo cilvēki tagad redz – cik uzblīdusi un pārēdusies ir ierēdniecība.
Protams, kāds no mazajiem gariņiem rakstīs vēstuli un teiks, ka visi tādi nav – lielākā daļa dzīvo no rokas mutē, ka skatās cenas veikalos un velk savu dvēseli ļoti, ļoti pieticīgi. Saskaņā ar inflāciju. Pieņemsim. Taču tā nav taisnība. Tā ir strukturālā korupcija, kur viena mazskaitlīga daļa sēž vai stāv ap lielu galdu, kur nepazīst trūkumu un bēdu, bet tie tālākie ar visām ādas porām gaida dienu, kad tiks ierotēti nākamajā līmenī, tuvāk galda malai – kur arī varēs grābt abām rokām.
Tas, ka ne ministri un viņu politiskie biroji, ne deputāti ar palīgiem par šo neuztraucas, nozīmē tikai vienu – viņi visi ir zem ierēdniecības kristāla kurpītēm. Šīm leknajām amatpersonām nekas pusnaktī nemainīsies, ko nevar teikt par politiķiem, kurus ierēdniecība mierīgi bāž maisos.
Pie birokrātijas mazināšanas un izdevumu pārskatīšanas tabulām vairs neviens nesēž, jo dažos mēnešos kļuva skaidrs, ka darba devēji un tās citas sociālo partneru kameras pēc būtības ir cērtami bērzi. Kaut kad pavasara pusē uzņēmēji paklaigāja, ka nav un nebūs nekāda problēma, ja valsts savās izmaksās atradīs liekus 850 miljonus – ko var izdarīt arī jebkurš jaunais dzejnieks vai bibliotekāre bez priekšzināšanām – taču nekas tālāk par pļurkstēšanu nenotika.
Tad Finanšu ministrs viltīgi pastāstīja nācijai, ka ministrijām ir kaut kas uzdots, kā rezultātā 850 miljoni pārvērtās par 150 miljoniem, un ar to šī nodaļa bija slēgta. Redzot, ka uzņēmēji palikuši uz pauzes, politiķi pat atļāvās vīzdegunīgi norādīt, ka biznesmeņi var droši iet tuvāk saviem ratiem un tur pastāvēt.
Pamanījāt, ka arī viņdien publiskotās valsts sekretāru vietnieku algas, kopumā sabiedrību jau vairs pat nesatrauc, jo – ko ta’ mēs… Šie nesamērīgie atalgojumi, kas apdzinuši arī bezgaumību, parāda, ka mēs patiešām dzīvojām divās dažādās pasaulēs. Ja tās būtu paralēlās – vēl varētu saprast.
Latvijas gadījumā ir valsts pārvalde un dotēto nozaru kartelis vienā valstī, bet visiem pārējiem ir divi līmeņi zemāk. Tēlaini – tie pirmie sēž saules pusē uz pakešu logu palodzēm, kamēr tie otrie mēģina būt par grīdas līstēm sausajās tualetēs.
Jebkuru iniciatīvu treknie noliek pie grīdas līstēm ar vārdiem – vai jūs esat padomājuši par valsts aizsardzību, par mediķiem, skolotājiem, ugunsdzēsējiem, un tādā garā? Protams, ka pie šādiem mājieniem jebkurš samulstu. Tikai vajag atcerēties, ka valsts pārvalde jau sen ir izveidojusi ap minētajām nozarēm tādu rokas pulksteņa mehānismu, kas divas reizes dienā rāda pareizu laiku.
Gan pie mediķiem, gan pie skolotājiem arī ir sava kliķe, kas nezina, kā iztērēt naudu. Tik daudz tās tur ir! Ja nebūtu, tad diez vai Veselības ministrija šobrīd konkursa kārtībā izskatītu iespēju, kā 140 sava kantora darbiniekiem sadāvināt veselības apdrošināšanas polises, kas uz vienu galvu gada griezumā ir 750 eiro. Ja jums ir šāda polise, jūs par veselības politikas realitāti ne tikai negribat neko zināt – jums vispār nerodas priekšstats, kur ir problēma.
Cik Latvijā ir privāto kompāniju, kas var atļauties saviem darbiniekiem šādas apdrošināšanas polises? Bet dotētie atļaujas, jo nav šo naudu paši pelnījuši, attiecīgi – viņi domā tā, kā savās atskaitēs raksta Statistikas pārvalde un Latvijas banka. Viss attīstās! Viss ir tendencē!
Viņdien premjere saka, ka neviens jau nav teicis, ka bēdīgi slavenais OIK’s ir bijis nelikumīgs. Tas kontekstā ar apstākļiem, kur viena juristu grupa tomēr grib novērst teju pusotru gadu desmitu izkopto afēru, kas ļoti šauram lokam deva pasakainus ienākumus – praktiski neiespringstot. Premjerei neviens nav izstāstījis, ka ne tikai Saeimas parlamentārā izmeklēšanas grupa šo obligāto iepirkuma komponenti ir atzinusi par blēdību – to pašu saka arī Eiropas komisija, tam ar savu verdiktu pievienojās arī iepriekšējais Latvijas ģenerālprokurors…
OIK’s nepaveica galveno, kāpēc tika izveidots – elektrība nav palikusi lētāka.
Turklāt, laikā, kad šī krāpšana tika izkopta, Latvijas uzņēmēji tieši lielo elektrības rēķinu dēļ piedzīvoja konkurētspējas nolemtību, savukārt visās mājsaimniecībās šo pašu rēķinu sakarā jostām vajadzēja izdurt vienu vai divus caurumus – tās savelkot… Ietekme uz tautsaimniecību bija graujoša, bet premjere tagad stāsta, ka vēl “ir jāsaņem novērtējums” no ekspertiem vai darba grupām. Tā kā OIK’s skāra visus, politiķus ieskaitot, pieņemu, ka šī nu būs tā reize, ka paši politiķi labos kļūdu. Citādi…
Jā, ko gan citādu latvietis izdarīs? Pagrābs no valsts padsmit miljonus un uztaisīs vēl vienu basketbola vai hokeja čempionātu, iestāstot pārējiem, ka pasākumam ir ekonomisks efekts. Tad dodiet visiem tos miljonus – pa labi vai pa kresi – lai katrs kaut ko rīko! Tad efekts būs vēl lielāks!
Ja reiz tiek domāts šādās kateogorijās. Bet tad kādu dienu izrādīsies, ka ekonomisko efektu mēra nevis tikai no ieņēmumiem, bet arī saskaņā ar izdevumiem. Un, tas parādīs, ka patiesībā šīs izklaidītes tāpat kā OIK’s ir atkal jau kāda šaura grupējuma garais dancis.
Saderam, ka jums nebūs lemts uzzināt, cik tad čempionāta rīkotāji ir ieņēmuši naudas, jo tad vajadzētu atskaitīties par no valsts paņemtajiem miljoniem, bet atskaite nepalīdz šmaukties. Vai pamanījāt, cik klusu un cēli visu Eioropas basketbola čempionāta laiku nostāvēja jaunuzceltā sporta spēļu halle Kr. Barona ielas iekšpagalmā, kas no budžeta paņēma 25 miljonus? Togad sameloja, ka šī halle noteikti ir vajadzīga čempionātam… Kā izrādījās – nebija. Tālākās izmaksas gan atkal segsim solidāri un brālīgi, kā jau to paredz tērētāju rokasgrāmata.
Citā pilsētas pusē tikmēr ir nolemts izpētīt, kāpēc siltās ziemās nav jāvalkā siltie cimdi. Tas par tiem slavenajiem pētījumiem, kur šaurā lokā – ļoti šaurā lokā! – tiek atkal dalīti desmitiem miljonu.
Visi temati, kas saucās zinātniskās izpētes, vidēji katrs saņems pa 300 000 eiro, lai gan tie nav nekas vairāk kā parasti augstskolu kursa vai diplomdarbi.
Deputāti nobalsoja, ka šī lieta tomēr nav aiztiekama, nav maināma – loģiski, ka nav, jo viņi paši tādi… Turklāt sabiedrības saprātīgākā daļa labi saprot, ka mūs visus čakarē, bet klāt šiem kūtsmēsliem netiekam. Prezidents arī tāds, it kā būtu kopā ar vējiem izpūsts – ne kulaku var uzsist uz galda, ne kādu uz paklāja izsaukt, ne naglu iedzīt. Tā ir naudas izkrāpšana gaišā dienas laikā, mūsu acu priekšā! Kas viņam nav par šo skaidrs? Bet acīmredzot nav vai arī – viņš piedalās šajā shēmā. Pasīva vērošana, zinot, ka tavu valsti apzog vai izsaimnieko – arī ir piedalīšanās.
Ja pēc šī rudens kādam no varnešiem atveras mute par valsts ekonomikas pelēkajām zonām, no kurām jātiekot vaļā, tad nekas cits neatliek kā esošajos apstākļos atklāti sabotēt šos aicinājumus.
Kādā sakarā uzņēmējiem būtu jāapmaksā simtiem ierēdņu, kas sev paši noteikuši nesamērīgas algas un kārto savu sadzīvi – tādos mērogos uz citu rēķina, ka kļūst neērti pašiem par sevi, ka esam šādu nejēdzību vispār pieļāvuši? Kad valdība ieviesīs nulles budžeta principu, kad tiks paveikts ministriju funkciju audits, kad veselības un izglītības sistēmā noliks pie vietas nozaru plantatorus, kas barojas no sistēmas kropluma?
Uzņēmēju doma, ka viņi veidos speciālu fondu, kurā iemaksās valstij paredzētos nodokļus, bet – tālāk šī nauda līdz valsts kasei nenonāks, kamēr nebūs sasniegti kaut vai raksta sākumā minētā 850 miljonu lielā izdevumu samazināšana – tas ir vairāk kā atbalstāmi. Nav likumīgi? Kurš ministru mājās runā par likumību, kad stāv ap nodokļu maksātāju sanesto cienastu? Un, ja jums kāds saka, ka vispirms vajag tikt galā ar budžeta pieņemšanu, un, pēc tam meklēt vērša ragus – nē, nē, nekur nav rakstīts, ka valstij ir jādzīvo pēc budžeta pieņemšanas mēra.
Nevar būt tā, ka šajā demokrātijā, kurā atrodamies mēs – kādi dzīvo kā tīk, bet kādi – kas paliek pāri, ko nosaka tie pirmie.
