Rovinja – skaista ostas pilsēta Horvātijā.
Rovinja – skaista ostas pilsēta Horvātijā.
Foto: Māris Antonevičs

“Iesaldēts ceļojums” – tas ir variants. Zaudēt rezervāciju naudu ir sāpīgāk 2

Māris Antonevičs, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”

Kadirovieši Melitopolē izvaro Krievijas televīzijas propagandisti un piekauj operatoru 13
“Man bija tik ļoti kauns!” Erotisko bilžu fotogrāfam Aleksandram Sokolovam fotosesijas laikā ar kādu dāmu gadās briesmīgs misēklis
Izskan ziņas, ka Ukrainā parādījusies Baltkrievijas bruņoto spēku vienība. Slaidiņš skaidro, vai tā ir taisnība 28
Lasīt citas ziņas

 

Ko darīt ar pārtiku, kuru šobrīd nav iespēju apēst, bet ārā mest šķiet nepareizi un žēl? Viens no risinājumiem – sasaldēt! Izrādās, līdzīgi var rīkoties arī ar ceļojumiem. Mūsu ģimenes braucienam uz Horvātiju un Slovēniju patiesībā vajadzēja notikt 2020. gada jūnijā. Viss bija rūpīgi izplānots un rezervēts jau pusgadu iepriekš, atlika tikai gaidīt lidojumu, bet… “Stopkrānu”, tāpat kā daudz kam citam mūsu dzīvē, tolaik norāva Covid-19 un stingrie ceļošanas ierobežojumi.

CITI ŠOBRĪD LASA
“Atkausētais” ceļojums uz Horvātiju un Slovēniju

Samierināties ar faktu, ka brauciens jāatceļ, nebija nemaz tik grūti, daudz sarežģītāk bija atgūt naudu par samaksātajām rezervācijām. Dažās situācijās tas notika automātiski, vēl dažās pietika ar nelielu e-pastu saraksti, taču atsevišķi pakalpojumu sniedzēji paziņoja, ka vienīgais, ko viņi var piedāvāt, ir “vaučers”. Kas tas par zvēru? Tolaik šķita, ka tam ir mazāka vērtība nekā papīra gabalam (jo nekāda papīra jau arī nebija, “vaučers” bija burtu un ciparu kombinācija, kam it kā jāapliecina, ka uzņēmums tev palicis parādā vairākus simtus eiro), jo nebija skaidrs, kad tos varēs izmantot, – tūrisma nozares nākotne, ņemot vērā lielās bailes no jaunā vīrusa, bija miglā tīta. Bet citas izvēles, kā vien ņemt “vaučeru”, nebija.

Tagad zinām, ka kovidam ir raksturīga “viļņošanās”, tomēr arī 2021. gadā neko plānot vēl neriskējām, turklāt viss, kas saistīts ar ceļošanu, joprojām bija saistīts ar diezgan lielām neērtībām. Savukārt 2022. gada sākumā jau ar lielāku pārliecību sākām pētīt lidojumu sarakstus – lūk, Rijeka (Horvātijā) atkal pieejama, varbūt pienācis laiks “atkausēt” mūsu ceļojuma ieceri?

Arī “vaučeru” devēji bija atsaucīgi, un tā nu drīz bijām atgriezušies pie sākotnējā plāna. Lai gan dažos punktos ieviesām izmaiņas, piemēram, nolemjot mazāk izmantot sabiedrisko transportu, maršruts lielā mērā palika tāds pats. Saglabājās arī sākotnējā ideja – beidzot parādīt dēliem Normundam un Raimondam, kā parasti mēdz ceļot tētis un mamma, kad kaut kur dodas divatā, – daudz vietu, daudz braukšanas, daudz staigāšanas, daudz iespaidu. Iepriekšējos kopīgajos ģimenes braucienos bijām vairāk pielāgojušies bērnu vajadzībām, taču šoreiz nolēmām, ka viņi jau ir pietiekami lieli, lai spētu ceļot tāpat kā pieaugušie.

 

Dienas norma – vismaz 10 kilometri

Šajā ceļojumā bija plānots iepazīt divas valstis – Horvātiju (precīzāk, tās ziemeļu daļu) un Slovēniju. Neviena no tām iepriekš nebija apmeklēta. Lai gan paziņām, kas interesējās, uz kuru tieši vietu mēs lidosim, atbildēju, ka uz Rijeku, tas varēja radīt nedaudz maldīgu priekšstatu. Patiesībā nelielajai lidostai precīzāks nosaukums būtu “Krka”, jo tā atrodas uz Krkas salas, ko ar kontinentu savieno iespaidīgs tilts.

Tā ir viena no Adrijas jūras lielākajām un, iespējams, arī skaistākajām salām, tāpēc vēlāk nedaudz pat nožēloju, ka nebijām ieplānojuši veltīt tai vairāk laika. Savukārt Rijeka, kas ir trešā lielākā Horvātijas pilsēta, atrodas gandrīz divdesmit kilometrus tālāk. Sabiedriskais transports uz to kursē ļoti reti, bet taksometri ir dārgi. Pārsvarā atlidojušos vai nu sagaida iepriekš sarunāts transfērs uz kūrortiem, vai arī viņi iznomā automašīnu, un tad jau vairs nav īpašas vajadzības iegriezties Rijekā. Arī mēs, saņēmuši savu kompakto “Opel Crossland”, devāmies pavisam citā virzienā – uz slavenajiem Plitvices ezeriem.

Šis nacionālais parks, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, ir viens no galvenajiem ceļotāju mērķiem Horvātijā, kuru palaist garām noteikti nevajadzētu. Parku veido 16 lielāki un mazāki ezeri un ļoti daudzi ūdenskritumi, bet to visu ieskauj meži un klintis, kas kopā rada aizraujošu ainavu. Tomēr jārēķinās, ka parasti šajā vietā ir ļoti daudz apmeklētāju. Kā izrādījās, bijām ieguvēji, daļu dienas pavadot ceļā un Plitvicē ierodoties tikai vēlā pēcpusdienā.

Lai gan parka ieeja ir vaļā līdz pulksten 17, pa teritoriju var staigāt līdz plkst. 20. Un, ja sākotnēji vēl bija sajūta, ka cilvēku drūzma ir nedaudz par lielu, tad pēc plkst. 16 diezgan ātri palika tukšs, bet vēlāk vietām brīžiem pat varēja izbaudīt vientulību kopā ar ūdenskritumiem.

Ejot pa parku, ar bērniem apspriedām, ka interesanti būs salīdzināt, cik lielu gabalu katru dienu esam pievārējuši. Vakarā, pārbaudot mobilā telefona lietotni, izrādījās, ka ap Plitvices ezeriem esam nogājuši 11 kilometrus. Apmēram tāda mums bija vidējā norma arī citas dienas visa ceļojuma laikā.

 

Atgādinājums par karu

Ir grūti aptvert, ka brīnišķīgajai Horvātijai, kas šodien ir tik iecienīts tūristu galamērķis, tikai pirms trīsdesmit gadiem nācās cīnīties par savu neatkarību asiņainā karā. Horvātijā netrūkst vietu, kas par to atgādina joprojām. Viena no pirmajām sadursmēm 1991. gada 31. martā, starp citu, notika tieši Plitvices nacionālā parka teritorijā un zināma ar nosaukumu “Plitvices asiņainās Lieldienas”. Netālu no ieejas parkā atrodas piemiņas vieta, kas veltīta pirmajam šī kara upurim – Josipam Jovičam.

Ja salīdzina ar to, kas pašlaik notiek Ukrainā, jāsecina, ka kara mehānismi laika gaitā nemainās. Arī tolaik centrālā Dienvidslāvijas vara, kas atradās serbu rokās, apvainoja neatkarību alkstošos horvātus “fašisma atdzimšanā” un serbu tautības iedzīvotāju diskriminācijā (par tādu, piemēram, tika pasludināta Horvātijas atteikšanās no kirilicas izmantošanas oficiālajā rakstībā) un ar ieročiem rokās it kā devās aizstāvēt “apspiestos”.

Karš Horvātijā un vēl nežēlīgākā formā arī blakus esošajā Bosnijā un Hercegovinā turpinājās no 1991. līdz 1995. gadam, bet tālākajā Kosovā – līdz pat 1999. gadam un beidzās ar tiesas prāvām pret kara noziedzniekiem Hāgas tribunālā.

Protams, staigājot pa Plitvices ezeru taciņām un laipām, par šīm tēmām negribējās domāt, tomēr pāris pieturas punktu, kas atgādina šo baiso lappusi valsts vēsturē, ceļojuma maršrutā biju iekļāvis.

Nākamajā dienā aizbraucām uz pamesto Željavas militāro aviobāzi uz Horvātijas un Bosnijas robežas. Tā atrodas kalnu pakājē, un lidmašīnas tur kādreiz tika slēptas īpašos klintīs iebūvētos angāros, lai labāk varētu pasargāt no iespējamiem uzbrukumiem, tāpēc bāze tiek dēvēta arī par “pazemes lidostu”.

Pašlaik šī vieta nav ļoti plaši izreklamēta, tomēr interesentiem zināms tūrisma objekts, kur, piemēram, ir iespēja izložņāt pamestu kara lidmašīnu, ko ar lielu interesi arī darījām. Tāpat ir iespēja aplūkot pazemes angārus. Tomēr pārāk aizrauties ar bāzes iepazīšanu un novirzīties no iebrauktajiem celiņiem nevajadzētu – tā kā 1991. un 1992. gadā te notika aktīva karadarbība, apkārtnes mežos joprojām varot būt mīnas.

Otrs iecerētais pieturas punkts bija Horvātijas Neatkarības kara muzejs Karlovacā. Diemžēl dienā, kad tur piebraucām, muzejs izrādījās slēgts un nācās samierināties ar ārpusē izvietotās ekspozīcijas apskati no attāluma. Lai gan abi puikas skolā vēl vēsturi nemācās un specifisko Balkānu politisko situāciju viņiem būtu grūti īsumā izskaidrot, tomēr līdzības ar Ukrainas karu ļāva vairāk saprast to, kas te noticis nemaz ne tik senā pagātnē.

 

Romantiskā Slovēnija

Agrāk, apdomājot nākotnes ceļojumus un kartē pētot Austriju, Itāliju un Horvātiju, nepelnīti biju izlaidis starp tām esošo nelielo Slovēniju, kas, klātienē sastopot, izrādījās īsts atklājums. Horvātijas galvaspilsētas Zagrebas apmeklējumam motivācijas mums pietrūka, bet Slovēnijas galvaspilsēta Ļubļana bildēs šķita tik romantiska, ka to izlaist gan negribējās. Atstājuši auto stāvvietā netālu no stacijas un reģistrējušies viesnīcā, devāmies pilsētas dzīvē.

Ļubļanas ainavā, protams, izceļas viduslaiku pils un daudzie tilti pār Ļubļanicas upi, no kuriem slavenākais ir Pūķu tilts. Te jāpiebilst, ka šīs mistiskās radības Slovēnijas galvaspilsētā var sastapt diezgan bieži gan skulptūrās, gan attēlos. Pūķis ir pilsētas simbols un saistīts ar sengrieķu mītiem. Izrādās, senie jūrasbraucēji argonauti un viņu vadonis Jāsons ne tikai ieguvuši slaveno zelta aunādu, bet mājupceļā sastapuši un uzveikuši pūķi tieši vietā, kur vēlāk radusies Ļubļana.

Galveno uzmanību veltījām vecpilsētai, ar funikulieri uzbraucām arī līdz pilij, lai novērtētu skatu no augšas. Vakarā, dodoties uz viesnīcas pusi un kārtējo reizi pētot nostaigāto kilometru daudzumu, vienojāmies, ka visi esam pelnījuši kādu ātro uzkodu. Burgeru, hotdogu, picu, varbūt kebabu? Nē, Ļubļanā visus izkonkurē vietējās izcelsmes plācenis, kas saucas bureks. Tas ir kārtains pīrāgs, kam pildījumā var būt gan gaļa, gan biezpiens vai spināti. To, ka tā ir patiesi laba un pieprasīta manta, sapratām pie bureku tirgotavas, kur pat vēlā stundā bija vērojama rosība un rinda. Turklāt 2,60 eiro maksājušais bureks izrādījās tik sātīgs, ka nekādas papildu vakariņas gādāt vairs nevajadzēja.

 

Beidzot – peldes!

Nākamās trīs dienas pavadījām kempingā pie Bledas ezera. Te bērni beidzot varēja piepildīt vienu no savām vēlmēm – izpeldēties. Ne Plitvicē, ne Ļubļanā, neskatoties uz ūdens daudzumu, šādas iespējas nebija, bet te peldvieta atradās tieši pretī kempingam. Tikmēr es jau biju izpētījis, ka turpat ir arī sākums vairākām ne pārāk sarežģītām kalnu takām, pa kurām var nokļūt uz trim fotogrāfu un romantiķu iecienītām skatu vietām – Lielo Osojnicu un Mazo Osojnicu, un Ojstricu. Dažādos albumos un ceļvežos redzamie panorāmas skati ar Bledas ezeru un tās saliņu parasti tapuši tieši kādā no šīm vietām.

Vienā dienā izstaigājuši šīs takas un apskatījuši Bledas skaistumu no attāluma, nākamajā dienā ķērāmies pie tuvplāniem. Tam vislabāk noderēja nomā paņemtā laiva, ar kuru no kempinga līdz saliņai var aizairēt apmēram 15 minūtēs, lai tālāk, uzkāpjot pa 99 pakāpieniem, nokļūtu pie Svētās Marijas baznīcas. Daudzi šurp dodas, lai paši savām rokām ieskandinātu zvanu baznīcas tornī, kas nesot veiksmi un ļaujot piepildīt vēlēšanās – tā vēsta leģenda. Tikmēr bērniem lielāko interesi raisīja lielās zivis, kas kuplā skaitā peldēja gar salas krastu. “Žēl, ka nebija līdzi makšķeres,” viņi vēl ilgi sūrojās.

Divi pēdējie dabas brīnumi, kurus apskatījām Slovēnijā, bija Vintgara aiza, ko klintī izlauzusi upe, un Postojnas ala, kurā apmeklētāji piecu kilometru dziļumā tiek vesti ar īpaši šim mērķim izveidotu vilcieniņu. Tālāk jau ceļš atkal uz Horvātiju.

 

Gandrīz kā Itālijā

Mūsu ceļojuma pēdējais posms bija veltīts Horvātijas ziemeļu piekrastei, kas pazīstama ar nosaukumu Istrija. Jau ceļā uz to, regulējot automašīnā radiostacijas, izdzirdējām itāļu valodu un bija iespaids, ka esam nokļuvuši nevis Horvātijā, bet Itālijā. Vēlāk šī sajūta atkārtojās vēl vairākas reizes gan nelielajās piejūras pilsētiņās Porečā un Rovinjā, ko ļoti viegli varētu sajaukt ar Itālijas mazpilsētām, gan pie antīkā amfiteātra Pulā, kas uzreiz lika atcerēties par Romas Kolizeju.

Patiesībā jau tas ir tikai loģiski. Pašlaik Horvātijai piederošā teritorija vēsturiski ir bijusi gan daļa no Romas impērijas, gan Venēcijas republikas un arī no 1919. līdz 1947. gadam bija Itālijas sastāvā. Tur joprojām dzīvo diezgan daudz cilvēku ar itālisku izcelsmi.

Šī bija arī laiskākā no mūsu ceļojuma daļām, kur daudz laika pavadījām kempingā pie jūras, pa dienu gan dodoties nelielos izbraucienos uz tuvākajām pilsētām. Bērni bija priecīgi, ka var peldēties baseinā un izmantot sporta laukumus, bet man beidzot bija iespēja izmantot līdzi paņemto snorkelēšanas inventāru. Zemūdens pasaule Adrijas jūrā, protams, nav tik bagātīga kā Dienvidāzijas jūrās vai Karību salās, tomēr ūdens ir dzidrs un dažādu radību tajā netrūkst.

Kā balvu par izturību vienā no ceļojuma pēdējām dienām piedāvāju doties uz “Aquacolors” ūdens atrakciju parku, kas atradās pavisam netālu no mūsu kempinga. Ierosinājums ar lielu sajūsmu tika atbalstīts. Lai gan bijām pavadījuši ceļojumā tikai desmit dienas, dodoties atpakaļ uz Latviju, iespaidu visiem bija tik daudz, it kā ceļojuši būtu vairāk nekā mēnesi. Vēlāk tie pārtaps atmiņās, un tumšos ziemas vakaros varēsim cits citam atgādināt: “Atceries, kā mēs toreiz…”

 

Ceļojuma dosjē

Foto: Māris Antonevičs

Ceļotāji: mamma Marita, tētis Māris, dēli Normunds (10) un Raimonds (8).

Desmit dienu programma: Krka – Plitvices ezeri – Ļubļana – Bleda – Postojna – Poreča – Rovinja – Pula.

Izmaksas: Lidojums – 350 eiro (daļa aviobiļešu tika iegādātas par uzkrātajiem punktiem).

Auto noma 10 dienām – 1100 eiro.

Kempinga mājiņas Bledā (Slovēnijā, trīs naktis) un Porečā (Horvātijā, četras naktis) – 750 eiro.

Citas naktsmītnes pie Plitvices ezeriem, Ļubļanā un Krkas salā (trīs naktis) – 260 eiro.

Ieejas biļetes Plitvices nacionālajā parkā – 115 eiro; Vintgara aizā – 26 eiro; Postojnas alās – 89 eiro, “Aquacolors” ūdens atrakciju parkā (3,5 stundām) – 62 eiro; Pulas antīkajā arēnā – 28 eiro. (Visās vietās tika ņemtas “Ģimenes biļete 2+2”.)

Laivas noma pie Bledas ezera – 25 eiro.

 

Interesanti

Gan Horvātija (56 594 km2), gan Slovēnija (20 271 km2) teritorijas ziņā ir mazākas nekā Latvija (64 589 km2).

Abas valstis pēc Otrā pasaules kara tika iekļautas Dienvidslāvijas sastāvā, bet 1991. gadā pasludināja neatkarību. Slovēnijā pārmaiņu procesi notika salīdzinoši mierīgi, savukārt Horvātijā tie izvērtās par asiņainu karu vairāku gadu garumā.

Plitvices ezeri ir lielākais nacionālais parks Horvātijā, kuru katru gadu apmeklē vairāk nekā miljons viesu. Ezeri atkarībā no saules gaismas un minerālu daudzuma tajos var mainīt nokrāsu – no zilas uz zaļganu un pelēcīgu.

SAISTĪTIE RAKSTI

Bledas ezers bija viena no Dienvidslāvijas līdera Josipa Broza Tito iemīļotākajām vietām, kur viņš vienā no vēsturiskajām ēkām “Villa Bled” bija iekārtojis savu rezidenci. Tito valdīšanas laikā tur pie viņa viesojās ne vien citu valstu vadītāji, piemēram, Ņikita Hruščovs, Indira Gandija un citi, bet arī tādas kinozvaigznes kā Elizabete Teilore un Sofija Lorēna. Pašlaik “Villa Bled” atrodas viesnīca un restorāns.

Postojnas alās mitinās neparasta radība, kas tiek dēvēta par “cilvēkzivi” un ko latīņu valodā sauc “Proteus anguinus”. Nostāsti vēsta, ka agrāk vietējie tos uzskatīja par pūķu mazuļiem.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Kadirovieši Melitopolē izvaro Krievijas televīzijas propagandisti un piekauj operatoru 13
“Man bija tik ļoti kauns!” Erotisko bilžu fotogrāfam Aleksandram Sokolovam fotosesijas laikā ar kādu dāmu gadās briesmīgs misēklis
Izskan ziņas, ka Ukrainā parādījusies Baltkrievijas bruņoto spēku vienība. Slaidiņš skaidro, vai tā ir taisnība 28
Live TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas mediji apgalvo, ka Vuhledarā iznīcināta Ukrainas tanku brigāde. Ilustrācijas nodod…
Šmauc pircējus? Ražotāju triki un zaļmaldināšanas pērles veikalu plauktos
Lasīt citas ziņas
Piontkovskis: Putins zina, ka Baltijas valstis pretosies, bet nav pārliecināts, ko darīs Rietumi
VDD sācis kriminālprocesu par Saeimas deputātes Grevcovas izteikumiem Okupācijas muzejā
Lietuvas prezidents: Šajā izšķirīgajā kara posmā bruņojuma piegādēs Ukrainai jāpārkāpj “sarkanās līnijas” 4
Live TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas mediji apgalvo, ka Vuhledarā iznīcināta Ukrainas tanku brigāde. Ilustrācijas nodod…
Ukraina zaudē laiku – kavējas ieroču piegādes
15:23
Aizturēts Daugavpils Universitātes rektores vietnieks – kas īsti notika?
14:47
Februāra pirmajā dienā Latvijā snigs un līs
14:38
FOTO. “Prāta Vētras” bundzinieks Kaspars Roga komentē savu došanos prom no Latvijas 23
FOTO. 3 miljoni ASV dolāru – šādu summu princis Harijs un Megana Mārkla esot iztērējuši par Covid-19 vakcīnām
Vai korupcijas skandāla dēļ Ukraina saņems solīto bruņojumu pilnā apmērā?
Asiņainā šaudīšanās Rembatē – kas īsti notika, lai inteliģents cilvēks ķertos pie pistoles?
Februāra pirmajā dienā Latvijā snigs un līs
Nacionālo interešu klubs: Advokāti, investori un uzņēmēji satraukti par pašreizējo pieeju procesā par noziedzīgi iegūtu mantu
Ārzemnieks Vecrīgas veikalā nozog tūkstošiem eiro vērtu pulksteni, policija veic kratīšanu viesnīcā
Ukraina zaudē laiku – kavējas ieroču piegādes
Meņģelsone: Katra ģimene saprot, ko nozīmē, ka Latvijā vīrieši dzīvo vidēji 20 gadu mazāk nekā citviet 1
VIDEO. Bojāgājušo skaits sprādzienā Pakistānas mošejā pieaudzis līdz 83
Ropažu novada domē pie kāda pašvaldības darbinieka ieradies KNAB 3
Izskan ziņas, ka Ukrainā parādījusies Baltkrievijas bruņoto spēku vienība. Slaidiņš skaidro, vai tā ir taisnība 28
“Man bija tik ļoti kauns!” Erotisko bilžu fotogrāfam Aleksandram Sokolovam fotosesijas laikā ar kādu dāmu gadās briesmīgs misēklis
Aizturēts Daugavpils Universitātes rektores vietnieks – kas īsti notika?
“Vagner” vervē arī ieslodzītos ukraiņus: Par pusgadu karā “papīri būs tīri” 64
“Izglītības ministrija noveļ uz ārstu pleciem savu neizdarību,” tā Aizsilniece par atbrīvojumiem no eksāmeniem 24
Tuvojas pavasaris – kā plānot dārza darbus?
Valsts rietumu un centrālajā daļā kāpj ūdens līmenis upēs
Deputāti vērtēs iniciatīvu par pāreju uz četru dienu darba nedēļu
FOTO. 30 tonnas ledus, 30 mākslinieki no 12 valstīm: Jelgavā sācies darbs pie ledus skulptūru veidošanas
“Izlietot līdz” un “ieteicams līdz” – kā atšķiras uzraksti uz iepakojumiem?
Lēmumu pieņemšanā labāk paļauties tikai uz sevi! Horoskops no 30.janvāra līdz 5.februārim
Jelgavas poliklīnikas vadītāja: Medikamentu trūkuma problēma Latvijā ir sasniegusi savu pīķi, īpaši trūkst antibiotiku
Nozīmīgs sasniegums – Latvijas zinātnieki iemāca robotam redzēt un just