Baltijas džeza dzīves līnijas 0
Māris Briežkalns ir Latvijas džeza jaudīgākā dzenskrūve – bundzinieks, Mūsdienu mūzikas centra (MMC) vadītājs, džeza festivālu, konkursu organizators, starptautisku projektu iniciators, producents.
Džeza kustības asinsrites atjaunotājs Latvijā. Lielā mērā pateicoties tieši viņam, mēs šodien varam runāt par Baltijas džeza fenomenu, kas, manuprāt, neaprobežojas tikai ar latviešu mūziķu iekļaušanos starptautiskajā džeza tīklojumā vien. Svarīgākais, ka varam runāt par Latvijas un Baltijas džeza skanējuma īpatnību un kvalitātēm, kas uz pasaules fona iezīmējas spilgti, profesionāli, interesanti. Briežkalna projektos, apzināti vai ne, bet kā centrālā ass iezīmējas nacionālās, reģionālās identitātes meklējumi – vai tie būtu latviešu mūzikas klasiķu melodiju džeziski pārstrādājumi, vai tautasdziesmu balsis, vai meklējumi laikmetīgās mūzikas komponistu apcirkņos.
Šoreiz tas ir Latvijas un kaimiņvalstu simtgadei (Centenary) veltīts Baltijas džeza trio ieskaņojums. Māris Briežkalns šajā ierakstā muzicē kopā ar nu jau desmitgadi pastāvošā ansambļa biedriem – lietuviešu pianistu Daiņu Paulausku (kuru pirmoreiz sastapis Liepājas Pianisma zvaigžņu festivālā) un igauņu kontrabasistu Toivo Untu. Īpašā simtgades veltījuma kontekstā izcelti igauņu, latviešu, lietuviešu komponistu darbi – Arvo Perta “Alīnai”, Pētera Vaska “Viatore”, Mikolaja Čurļoņa divas prelūdijas. Tie ir komponisti, kuru vārdi starptautiskajā arēnā iezīmē Baltijas valstu mūzikas kanoniskās vērtības un šo zemju nacionālo identitāti. Blakus šīm zīmēm – Olavi Ehalas, Daiņus Paulauska un Raimonda Paula tēmas. Lai arī hronometrāžas ziņā lakonisks (ap 40 minūtēm), šis albums saturiski ir ļoti ietilpīgs, konceptuāli spilgts un viengabalains. Perta caurspīdīgā vienkāršība, Vaskam tik raksturīgās emocionālās stīgu grupas izcēlums, Čurļoņa romantiskās harmonijas un sensitivitāte – šie spilgtākie momenti tiek izcelti improvizācijās pārrobežu telpā starp klasisko, laikmetīgi akadēmisko un džeza mūziku. Raimonda Paula “Mātei” albuma noslēgumā iegūst īpašu simbolisku jēgu, ar savu sirsnīgumu, spēcīgo melodisko piesātinātību un vienkāršu, bet spilgtu džeza versiju apliecinot mīlestību savām saknēm, dzimtajai vietai, cilvēciskajām saitēm. Baltijas džezam kopīgais – struktūru skaidrība, intelektuālisms, atvērtība jaunajam, nacionālās identitātes meklējumi un ziemeļnieciski distancētā izteiksme, iespējams, ir tie faktori, kas to padara interesantu starptautiskā kontekstā.
Meklētājs ir arī džeza saksofonists Dāvis Jurka, kurš pieder jau citai paaudzei – viņš profesionālo karjeru sācis laikā, kad Rīgas Doma kora skolā un J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā jau izveidotas un veiksmīgi darbojušās džeza apmācības klases. Dāvis Jurka ir intelektuāls, tehniski spožs mākslinieks ar savu izteiktu individualitāti. Viņa tandēmā ar pianistu Ritvaru Garozu radīta virkne kompozīciju, kurās līdzās Toma Poiša kontrabasam un Rūdolfa Dankfelda bungām iekļauts arī stīgu kvartets. Klasiskajā mūzikā tik ierastais stīdzinieku sastāvs interesanti papildina laikmetīgās džeza versijas. Tomēr iepretim izsmalcinātajam džezistu iespēju spektram kvarteta kameriskās muzicēšanas plašās iespējas netiek izmantotas līdzvērtīgi. Iespējams, tāpēc, ka džeza valodas pārzināšana un spēja rīkoties ar to kompozīcijas laukā būtu jāpapildina ar profesionālām kompozīcijas studijām, kas pavērtu iespēju brīvi rīkoties ar citu sastāvu tehniskajām iespējām. Lai vai kā – albums ir aizraujošs, tā kopējā dramaturģija pārdomāta un pārliecinoša. Vēl viena dzīves līnija Latvijas džeza plaukstā.
