170 gadu latvietībai – ar labu vārdu pieminot dižo latvieti Krišjāni Valdemāru
0
1825. gada 2. decembrī atzīmējām 200 gadskārtu, kopš dzimis Krišjānis Valdemārs. Savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā, proti, 1855. gada 2. decembrī viņš Tērbatā pie savas istabiņas durvīm piestiprināja vizītkarti: Krišjānis Valdemārs, kamerāliju students, latvietis. Šā gada decembrī mēs varam noņemt cepures šā dižā vīra priekšā un teikt viņam paldies, ka pirms 170 gadiem viņš pārkāpa to vēstures svītru, aiz kuras mēs esam latvieši, lepojamies ar savu latvietību un esam pilnvērtīga nācija citu nāciju vidū.
19. gadsimta sākumā latviešu valodā vārds “latvietis” nereti bija sinonīms vārdam “zemnieks“, bet vārds “vācietis” vārdam “kungs”. Dažkārt latvieši bija gauži izbrīnēti uzzinot, ka Vācijā ir arī zemnieki – vācieši. Tiesa, 1823. gadā rakstu valodā parādījās jēdziens “latvietis” un aicinājums latviešiem lepoties ar savu tautību, taçu šos vārdus rakstīja vācu mācītājs G.Vatsons. Pirmais latvietis, kurš savu tautu rakstu valodā cieņā turēja, bija pirmais latviešu tautības redaktors Ansis Leitāns. Kā otro latviskuma cenesoni man gribētos minēt Jāni Ruģēnu, kuru Teodors Zeiferts aprakstījis kā sevi cienošu latvieti: No klaušu laikiem to uzskatīja par zemāku ļaužu pienākumu, ka tiem bija, zemīgi cepuri noņemot, jāsveicina karietēs garām braucēji kungi. Valmieras apgabalā Ruģēns bijis pirmais, kas to nav darījis. Par to kungi sākuši uz viņu dusmoties. Tad nu kādreiz Ruģēns, citiem redzot, arī nostājies ceļmalā un, karietei garām braucot, cepuri noņēmis, dziļi paklanījies, dikti sveicinādams: «Labrīt, kučar!» Bet dzejolis, kuru Ruģēns atstājis aiz sevis latviešu tautai par saprašanu, bija:
“Kad atnåks latviešiem tie laiki,
Ko citas tautas tagad redz?
Kad aizies tumsība kā tvaiki,
Kas ļaužu acis cieti sedz?
Kad pūtīs vējš, kas spirdzina
Un tautas kroni mirdzina?”
Bet nu savā stāstā atgriezīšos pie Krišjāņa Valdemāra. Mans mērķis nav atstāstīt viņa dzīves stāstu, bet pieskarties tikai tiem faktiem, kas ļauj mums viņu saukt par 19. gadsimta diženāko latvieti, ja ne diženāko latvieti vispār. Šķiet, ka Krišjānim Valdemāram piemita tāda harizma un valstsvīra stāja, kāda nevienam latvietim pēc viņa nav redzēta.
Krišjānis Valdemārs dzimis Sasmakas (Valdemārpils) Vecjunkuru mājās, vecākais brālis Indriķis (dzīvē drīzāk jau Heinrihs) pētījis Baltijas vēsturi un par to publicējis 64 rakstus, galvenokārt vācu valodā un drīzāk jau ir piederīgs vācu kultūrai, bet jaunākā māsa Marija bijusi gana izglītota, vadījusi muižu Novgorodas apgabalā un daudz publicējusi populārzinātniskus rakstus. Krišjānis Valdemārs lasīt iemācījies 5 gadu vecumā, nedaudz mācījies Pūņu skolā un Lubezeres skolā pie skolotāja Steinfelda. Strādājis par skolotāju un rakstvedi. Šīs divas profesijas, kā arī meldera, krodzinieka, vagara, amatnieka amati bija lielākais, ko vācu muižniecība latvietim pieļāva sasniegt. Kam izdevās tikt vēl augstāk, tas vairs netika uzlūkots kā latvietis, tam nu vajadzēja atrast ceļus un līdzekļus kā ieplūst vācu vai krievu tautā.
Reālskolas un ģimnāzijas Baltijā bija tikai vācu valodā, un tās nealka uzņemt latviešu zinātkāros jauniešus. Arī Valdemārs netika uzņemts Jelgavas ģimnāzijā. Toties viņš 1847. gadā Ēdolē nodibināja pirmo publisko bibliotēku. 1948. gadāå viņš ar lūgumu palīdzēt tikt pie izglītības vērsās pie Baltijas ģenerālgubernatora kņaza Aleksandra Suvorova. Kņazs lūgumu ņēmis nopietni, deva rekomendācijas Liepājas ģimnāzijas direktoram un uzņēmējam Hagedornam. Šis vīrs nebija nekāds vājais– viņš 1825. gadā (šogad – 200 gadu!) Liepājā nodibināja pirmo krājkasi (lasi, komercbanku) visā Krievijas impērijā. Viņš ne tikai atbalstīja Valdemāra mācības no 1849. līdz 1854. gadam, bet arī iedeva Krišjānim Valdemāram naudu, lai tas iespiestu gråmatu – “300 stāsti, smieklu stāstiņi un mīklas, ar ko jaunekļiem un pieaugušiem lusti uz grāmatām vairot gribējis K. Valdemārs. Ar kņaza Suvorova Rimņikska atbalstu Valdemārs”.
1854. gadā Valdemārs iestājās Tērbatas universitātes kamerālijas fakultātē – studēt politisko ekonomiju.
Un šeit mēs esam nonākuši pie galvenā. Krišjānis Valdemārs iestājās universitātē 29 gadus vecs, viņa dzīves pieredze, pašmācības ceļā gūtās zināšanas, pilsoniskā stāja darīja viņu pārāku par citiem sava laika studentiem, viņš bija autoritāte arī vecāku kursu studentu, arī citu tautu studentu vidū. Bet šajā 1854. gadā viņš Universitātē bija viens pārliecināts latvietis.
1855. gadā viņam pievienojās Krišjānis Barons, Juris Alunāns, Jānis Andžs Jurjāns un citi. Šie studenti lepni runāja savā starpā latviešu valodā un nereti tikās jau kopā vairāki. Valdemārs bija šīs studentu grupas līderis un savā 30 gadu dzimšanas dienā uz sava dzīvokļa durvīm piestiprināja vizītkarti:
Krišjānis Valdemārs,
kamerāliju students,
latvietis.
Jādomā, ka pirmajā dienā izlasīt un atbalstīt šo tekstu varēja tikai Krišjānis Barons. Citi studenti, ne vien vācieši, bet arī latvieši, Valdemāram to esot ņēmusi ļaunā. Studenti neesot šķirojami pēc tautībām, sevišķi no Baltijas studējošie jaunekļi. Visi viņi baudījuši to pašu izglītību, visi viņi pacēlušies uz to pašu sabiedrisko līmeni. Izglītību saņemdami vācu valodā, viņi it kā apvienojušies vācu tautībā, lai vini arī no kādām saknēm nākuši. Bet Valdemārs domāja citādi. Viņš šķitās tajā laikā tādu laiku atnākušu, kad par latvieti neapzīmē vienīgi zemnieku, kad no latviešu zemnieka izaugusi tauta, kas ar saviem – pie dažādām šķirām piederīgiem, ciešā kopībā saistītiem locekļiem nostājas blakus citām tautām savā dzimtenē un ārpus tās, sevišķi blakus Baltijas vāciešiem.
Bet kā jau teicu – Valdemārs bija kņaza Suvorova Rimņikska protežē, viņš bija izcils students, viņš bija pieredzējis un stiprs vīrs.
Valdemāra piemēram pirmais sekoja Meņģeļu saimnieka dēls, topošais ārsts Jānis Jurjāns. Topošajam ārstam tik labi negāja – jau pirmajā vakarå kāds iedzēris vācu students (no dižciltīgas vācu dzimtas, kas pēc vairāk nekā 100 gadiem atzinusi savas latviskās saknes) licis Jurjānam iet ārā no kluba, jo te nevāciešiem neesot ko darīt. Jurjāns iesitis vācietim ar šampānieša pudeli pa galvu tā, ka gadu studijas nācies izlaist abiem studentiem – dažādu iemeslu dēļ.
1956. gadā Krišjānis Valdemārs nodibināja latviešu studentu pulciņu, kas bija pirmā organizētā izglītotu latviešu cilvēku organizācija. Tika atvērtas slūžas – latvietības straume vēl pēc 62 gadiem latviešus atveda pie brīvas Latvijas valsts.
Krišjānis Valdemārs vēlāk pārcēlās uz Pēterburgu, kur kļuva par ietekmīgu ierēdni cara valdībā, tik ietekmīgu, ka pats tika nozīmēts par virscenzoru latviešu presei. Šādā brīdī viņš nekavējoties dibināja “Latviešu avīzes”, kur kā cenzors ļāva galvenajiem redaktoriem Jurim Alunānam un Krišjānim Baronam paust visu, ko viņi uzskatīja par nepieciešamu publicēt. Pats viņš “Latviešu avīzēs” rakstīja: “Latviešiem vajadzīgas trīs lietas: pirmām kārtām skolas, otrām kārtām skolas un trešām kārtām skolas”. 1861. gadā viņam izdevās caram iesniegt paplašinātu reformu projektu, kas sabiedriskās domas vēsturē pazīstams kā “Valdemāra memorands”. 1864. gadā viņam ar sava drauga – cara brāļa ģenerāladmirāļa Konstantīna Nikolajeviča atbalstu izdevās nodibināt Ainažu jūrskolu – pirmo jūrskolu vienkāršiem cilvēkiem Krievijas impērijā. Krišjāņa Valdemāra pūļu rezultāts bija Krievijas jūrskolu likums, ko vēsture pazīst kā “Valdemāra likumu”. Pateicoties šim likumam Latvijā tika atvērtas vēl 10 jūrskolas.
Krišjānim Valdemāram ir lieli nopelni Rīgas Latviešu biedrības dibināšanā (caur to arī pirmo Vispārējo Latviešu Dziedāšanas svētku organizēšanā), cara valdības ierēdņu atrunāšanā no plāniem ieviest latviešu rakstībā slāvu alfabētu.
Krišjānis Valdemārs Maskavā lielā mērā vadīja laikrakstu “Moskovskije Vedomsķi”, kas bija populārākais laikraksts Krievijā, savu ietekmi viņš izmantoja piespiežot Baltijas muižniecību atkāpties no savām privilēģijām.
No mūslaiku skatupunkta Krišjānis Valdemārs bija izcils menedžeris, kurš prata atrast katram darbam īsto cilvéku. Viņš pats nekad nav vācis latviešu folkloru, bet motivēja (gan morāli, gan finansiāli) šim darbam Kasparu Biezbārdi, Frici Brīvzemnieku, Krišjāni Baronu. Viņš mācīja Jāni Čaksti kļūt par demokrātu.
1891. gada 7. decembrī Krišjānis Valdemārs miris Maskavā, no viņa atvadījās visa Maskavas augstākā sabiedrība, gubernatoru un pilsētas galvu ieskaitot. Rīgā viņu izvadīja latviešu tauta – Rīga nekad pirms tam nebija redzējusi tādas masu atvadas; savā pēdējā gaitā Krišjānis Valdemārs lika nodrebēt kā vāciešiem, tā krieviem.
Līdz Latvijas brīvībai bija atlicis nedaudz vairāk par gadsimta ceturksni.
