– Sagaidāms, ka bēgļi noteikti nelabprāt dosies uz zemēm, kurās valda naidīga attieksme pret svešajiem, kuras nav piekritušas sadales mehānismam vai arī vienkārši ir nabadzīgas. Ja neviens nevēlēsies braukt, piemēram, uz Rumāniju, vai tomēr varēs cilvēkus piespiest? 8
– Principā tas ir iespējams. Patvēruma meklētāji Eiropas Savienībā nebauda pārvietošanās brīvību. Saskaņā ar Šengenas un Dublinas noteikumiem viņi ir piesaistīti konkrētai valstij. Un to sadales mehānisms arī pasaka skaidri: patvēruma meklētāji, kas nosūtīti uz noteiktu valsti, būs šai valstij piederīgi. Ja kāds ir nosūtīts uz Rumāniju un to patvaļīgi pamet, tad viņš atkal ir jāsūta atpakaļ. Uz cik ilgu laiku saglabājas piesaiste, nav skaidri noregulēts. Kurā brīdī katra valsts bēgļiem piešķirs tādu statusu, kas ļaus tiem izceļot arī uz citām valstīm, acīmredzot būs pašu valstu ziņā. Taču vismaz sākumā ir paredzēta piesaiste bēgļu uzņēmējvalstij.
– Cik augsts ir risks, ka cilvēki, kas kaut kur aizvesti pret viņu pašu gribu, būs grūti integrējami un mēģinās doties prom nelegāli?
– Tāds risks pastāv. Tieši tādēļ ir tik svarīgi, lai sadalē tiktu ņemtas vērā radnieciskās, jelkādas iespējamās saites ar kādu no ES valstīm. Ir skaidrs, ka migrācija vispār kā process – toskait arī bēgšanas kontekstā – ir lielā mērā balstīta uz radnieciskām un pazīšanās attiecībām. Radinieku un paziņu tīkli nosaka to, kurās valstīs bēgļi cenšas nokļūt. Turklāt šādu tīklu esamība ir būtiska, lai varētu notikt integrācija. Ja ir tīkli, tad uz vietas būs arī cilvēki, kas varēs iebraucējiem palīdzēt darba, dzīvesvietas un citos meklējumos: radinieki, tautieši, paziņas. Tādēļ man šķiet ļoti svarīgi, ka šis aspekts sadales mehānismā ir iestrādāts. Vai to ievēros arī praksē, nav zināms. Tā ir problēma, un norāda uz kopējo problēmu ar šo mehānismu. Proti, īsta procedūra, kā notiks bēgļu pārdale, nav izstrādāta. Itālijai, Grieķijai un Ungārijai ir jāsniedz savi priekšlikumi, kā lai to paveic. Šīs valstis ir, tā teikt, “atbildīgās”. Taču praktiska plāna nav. Paliek jautājums, vai nebūtu bijis jēdzīgāk sadalīt nevis cilvēkus, bet naudu. Valstīm varētu dot iespēju samaksāt naudu tā vietā, lai uzņemtu bēgļus. Naudu ir vieglāk pārskaitīt. Cilvēkus vadāt šurpu turpu daudz grūtāk.
