Armands Puče: Diplomātiskās histērijas utainā būtība
0
Pagājušajā nedēļā notika uzreiz divas apmelošanas kampaņas, kā to dēvēja ar dzīvi un darbu neapmierinātās puses. Vienā gadījumā ar olām dauzījās, azstāvot vistu labturību, otrā – Lieldienu krāsainās pasakas stāstīja NATO alianses bijušie algotņi un tagadējie spiegi, atvainojiet, diplomāti.
Vistas liksim mierā, jo tas ir tas pats, kas aktualizēt makšķernieku vardarbību pret noķertajām zivīm. Proti, vai tas ir labi, ka zivis ķer ar āķi, kas ieķeras upura lūpā…
NATO gadījumā nav nekas jāiztēlojas, jo runa ir par cilvēkiem. Bijušais alianses ģenerālsekretārs norvēģis Jens Stoltenbergs 2025. gada nogalē izdeva memuārus, kas citkārt būtu mūspusē palikuši bez uzmanības, ja vien kāds igauņu ārlietu un aizsardzības eksperts viņnedēļ nebūtu par to uzrakstījis recenziju. Tajā minēts, ka 2021. gadā Stoltenbergs ar Krievijas ārlietu ministru Lavrovu esot apspriedis arī Baltijas un Polijas jautājumu, abām pusēm vingrinoties tematā par reģiona arhitektūru, kas atgādinātu 1997. gada status quo.
Tiesa, Kremlis beigās tam atmetis ar roku, jo gribējis absolūtu kontroli pār Baltijas valstīm un Poliju. Grāmatas recenzents šo aplūkoto sadaļu noslēdz ar secinājumu, ka tas viss noticis baltiešiem un poļiem aiz muguras, viņiem nezinot – kas kopumā liecina par tā saukto Rietumu “rēalpolitiku”.
Tiktāl par ugunskuru, kas vēl nebija iekurināts. Stoltenberga grāmatas recenzents nav kaut kāds Igaunijas pašpasludinātais stratēģiskās komunikācijas izcilnieks vai cilnis – Mēlis Oidsalu ir daudzus gadus kalpojis Igaunijas Valsts pārvaldē, bijis saistīts ar Aizsardzības ministrijas administrēšanu un juridisko dienestu, kā arī vadījis ministrijas iekšējās revīzijas departamentu. Tagad no tiem pienākumiem atvaļinājies un 48 gadu vecumā, paliekot kā brīvmākslinieks, raksta dzeju, teātra kritiku, komentē ārlietas, drošību un citas valsts aktualitātes. Lai lasītājs nojaustu šīs personas mērogu un kompetenci – kaut kādā mērā Oidsalu var salīdzināt ar mūsu Aizsardzības ministrijas bijušo Valsts sekretāru Garisonu, kas arī ir prom no kroņa iztikšanas, bet saglabā par to eksperta lomu un svaru.
Pilnīgi noteikti Oidsalu pārstāv savas valsts zelta paaudzi – beidzis Tallinas Franču liceju (1996), mācījies Pedagoģijas universitātē ar grādu Valsts sabiedrības pārvaldē, pēc tam sekoja studijas Baltijas Aizsardzības koledžā un ASV Armijas Kara koledžā – stratēģisko studiju jomā. Kā redzams, nav nācis no ielas un arī padomju laiku sakarus viņam grūti būtu pierakstīt. Skaidrs, ka izprot NATO nozīmi. Teikt, ka viņš, rakstot kritiku par Stoltenberga memuāriem, kaut ko nesaprot vai maldās trīs priedēs – tā ir aprobežota uzdrīkstēšanās. Bet – teikt jau var. Oidsalu pamata vēstījums bija par to, ka
Rietumi baltiešu jautājumā ir tieši tikpat bezcerīgi, kā visos laikos, proti – mūs nodos vai ignorēs pie pirmās izdevības.
Latvijā šo recenziju nepamanītu, ja vien to nebūtu pārtulkojuši latviešu portāli, tostarp LA.LV, un – ja minētajā laika posmā, kas skar Stoltenberga un Lavrova domu apmaiņu – NATO ģenerālskratāra birojā toreiz nestrādātu mūsu pašreizējā ārlietu ministre Baiba Braže.
Loģiski, ka jautājums uzdevās pats no sevis – vai tiešām arī viņa bija klāt šajās nodevīgajās pārdomās vai to sēšanā, vai viņa zināja par tām, vai nezināja? Kā Stoltenberga vietniece publiskās diplomātijas jautājumos. Tā vietā, lai mierīgi paskaidrotu apstākļus, pie viena arī pastāstītu par saviem pienākumiem pie Stoltenberga sāniem, Braže sev raksturīgā manierē sāka psihot. Iespējams, nervozitāte arī no tā, ka ir acīmredzama šīs sievietes vēlme nokļūt prezidentos vai jebkurā citā starptautiskās orbītas krēslā, bet – to atsāsim brāļu Grimmu daiļrades cienītājiem.
Sapratusi, ka Oidsalu publiskotajā kritikā ir ieķērusies arī Latvijas sabiedriskā doma, ministre pacēla gaisā savus papīra kukuruzņiku, vispirms liekot tā sauktajai ekspertu svītai atstrādāt grantus – sak, secinājumi no Oidsalu mutes ir pārspīlēti, tā nav taisnība – un, pēc tam organizējot paša Stoltenberga viedokli, kurš dievojās, ka neko tādu viņš neesot toreiz nedz domājis, nedz darījis. Vien centies mazināt spriedzi… Tāpat nevarēja nepamanīt, ka Rīgas pilī Baibai šajā sakarā ir domubiedri, ko daži, pārēdušies olas, liekulīgi demonstrēja sociālajās virinātavās. Jo nevar jau zināt – kā karjeras iegriežas… Tomēr,
visskumjākais tajā Klusajā piektdienā nāca no pašas Latvijas ministres – Braže šo vārda brīvības klasisko precedentu savos virtuālajos getliņos skaļi nosauca par dezinformācijas uzbrukumu NATO.
Izrādās, Oidsalu esot veicinājis kampaņu pret Stoltenbergu, kurā piedaloties tie paši spēki, kas pagājušā gadā esot veidojuši dezinformācijas uzbrukumus Bražei. Ar to laikam ministre domāja gadījumu, kad viņa vienpersoniski ļoti aktīvi politiskajās aizkulisēs stādīja sankciju sarakstus, kuros vienmēr kāds bija vienlīdzīgāks, vai mazāk vienlīdzīgs par citiem, īpaši neskaidrojot – kāpēc tā.
Iespējams, tas ministrei nāk līdzi no laikiem, kad viņa bija pēdējā lielā komjauniete Latvijā – no tās organizācijas, kuras lielāko daļu budžetu veidoja Maskavas lielā mamma, lai gan Latvija jau bija vairākus gadus kā atguvusi neatkarību. Protams, arī šo pārstāstu un atgādinājumu var saukt par dezinformāciju, tikai papīri un paraksti uz Bražes krievu laiku dokumentiem rāda par pretējo. Bet viņa par to klusē… Kāpēc? Tāpēc, ka tur patiešām var redzēt Kremļa nospiedumus. Staigājot pa pilsētu un norādot uz citu reputācijas riskiem, Baiba Braže nav pamanījusi, ka pati izskatās pēc apjukuša Štirlica, kas cauri Berlīnei velk izpletni ar sarkanām zvaigznēm un brīnās, kāpēc esesieši uz viņu atskatās.
Kad NATO bijušais ģenerālsekretārs Stoltenbergs ārpus memuāru slejām tagad stāsta, kāds viņš baltiešu draugs, neviļus priekšplānā izvirzās cits šīs militārās organizācijas bijušais vadītājs – dānis Rasmusens, kas pēc karjeras Briselē sāka strādāt ar Krievijas specdienestiem saistītā Rīgas bankā.
Kad krievs Guseļņikovs banku izputināja, izrādījās, ka tikai tad viedajam Rasmusenam no NATO augstākā plaukta pieleca, kādas finanšu struktūras padomē viņš patiesībā strādāja. Tas par tiem, kas zvēr, ka NATO cilvēkiem ir ne tikai mugurkauls, zināšanas, bet arī stāja un nelokāma pārliecība. Un, ja Rasmusens kā sūda muša uz fekālijām aizskrēja toreiz sildīt savu bankas kontu pie krieviem, kāpēc domāt, ka tiem citiem, kas nāca aiz viņa, vai arī citiem mazākiem gariņiem, arī no krievu puses nebija ieplānota līdzīga misija ar pakalpojumu? Jo
Stoltenbergs jau nenoliedz, ka sarunas ar Lavrovu bijušas. Un, viņš nenoliedz, ka baltieši ar poļiem netika aicināti uz šīm “diplomātiskajām brokastīm”. Tad par ko īsti ārdās Latvijas ārlietu ministre?
Ja reiz Braže ir strādājusi NATO, tas vēl neliecina par viņas lojalitāti Latvijas valstij. Tas ir tikai ieraksts vikipēdijā vai ministrijas mājas lapā, tāpat kā tie ordeņi un lentītes, kas diplomātiem sadoti, viņiem maisoties pa karaliskajiem zirgu staļļiem. Starp citu, viņdien prezidents Rinkēvičs atļāva Bražei publiski nēsāt Ukrainas valsts apbalvojumu, kas ministrei iedots par nopelniem. Jo šādu atļaušanas došanu paredzot Valsts apbalvojumu likums… Smieklīgi.
Jā, šis likums kaut ko regulē nēsāšanas sakarā, bet – tas neko neregulē, kad amatpersonai ir gluži vienkārši jāizdara savs darbs, vai jāatskaitās par padarīto. Pavaicāsim naivi. Kāpēc tad Bražei tik ļoti vajag nēsāt šajās dienās ukraiņu doto ordeni? Tāpēc, ka meitenes un puikas spēlējas savā nodabā par valstīm un pasaulēm? Kā stoltenbergi, kušneri, vitkofi un rasmuseni. Tēlo izredzētos, pietuvinātos, neaizstājamos? Vai lielajam Ukraiņu ordenim pie kleitas vai žaketes būs jāpiesedz mazā PSRS komjauniešu nozīmīte? Ak, piedodiet – ekselences un majestātes – tas atkal izklausījās pēc dezinformācijas. Pie ordeņiem jau jāpierod… Pareizi?
Varbūt Stoltenbergs patiešām ir mūsu draugs un Baiba Braže ir viņa draudzene, bet – ne jau mēs, bet viņš pats rakstīja savus memuārus. Un, ja kāds šajos memuāros atrod divdomīgus notikumus, tad tā ir nevis kaitniecība, bet gan sajūta – ka daži pie noteiktām barotavām sevi uztver kā ļoti īpašus, lai gan patiesībā ir tikai parasti drēbju pakaramie.
Kāpēc Stoltenbergam tik ļoti gribējās par 2021. gada notikumiem izstāstīt savās atmiņās 2025. gadā, bet neko tādu viņš nebija gatavs darīt uz karstām pēdām, kad tas patiešām notika? Piecas minūtes pirms kara… Vai tāpēc, ka viņš savā amatā bija grīdas lupata, kam par pamatu izmantoja nonēsātas krievu treniņtērpa bikses? Un, ko tās citas lupatas, kas NATO mītnē slaucīja putekļus… Vai ASV prezidents Trampa kungs – kā viņu sauc Latvijas ārlietu ministrijā – NATO sakarā arī nav klajš dezinformātors, mērķtiecīgs alianses apmelotājs, antikampaņas veidotājs pret alianses dalībvalstīm un to piekopto politiku? Bez šaubām – neslēpts Krievijas agresija atbalstītājs un eiropiešu morāles nīdējs, ko apliecinājis gan ar vārdiem, gan ar darbiem.
Kur šajā sakarā ir Latvijas ārlietu resora stāja, viedoklis, bravūra vai ieinteresētība? Ā, pareizi – tā ir diplomātija. Tā pati, ka vienreiz mūs jau utainajiem notirgoja.
