“Kārtis salikās veiksmīgi!” Latviešu uzņēmējas Kristinas Andžas pieredzes stāsts, kā izveidot un attīstīt biznesu
0
Kristina Andža ir no Rēzeknes, bet uzdrošinos teikt, ka viņu zina visā Latvijā. Viņa ir satura veidotāja, mamma divām meitiņām, sieva, bet arī viena no Latvijas enerģiskākajām uzņēmējām. Komunikācijas aģentūras “Olsen+Partners” pērnā gada nogalē veiktajā aptaujā Kristina tika ierindota kā viena no TOP 10 biznesa sievietēm Latvijā līdzās Lottei Tisenkopfai-Iltnerei, Vijai Kilblokai, Elīnai Didrihsonei, Ievai Plaudei, Ievai Treijai, Baibai Rubesai, Egijai Gailumai, Santai Ančai un Benitai Danilenko (Sadauskai).
Kristina ir kosmētikas zīmola “ONE:ZERO Cosmetics” autore, īpašniece, satura veidotāja un viss pārējais. Uzņēmums īsā laikā sasniedzis vērā ņemamus panākumus, tā ražotie produkti atrodami arī “Douglas” veikalos, bet ir sajūta, ka priekšā vēl daudz virsotņu.
Aicināju Kristinu uz nelielu sarunu par viņas biznesa filozofiju, ikdienas darbu organizēšanu un spēju tikt galā gan ar ģimenes vajadzībām, gan biznesa vadīšanu.
Mēdz teikt, ka biznesa gēns veidojas jau bērnībā. Kādā vecumā tu sāki pelnīt savu pirmo naudu?
Es tiešām sāku ļoti agri – jau tad, kad mācījos vien 1.-2. klasē, braucu mammai palīgā tirgot rozes, ko mūsu ģimene audzēja. Sākumā uz tirgu braucām kopā ar mammu, vēlāk jau viņa mani aizveda un atstāja tirgū ar puķu spaiņiem, bet vakarā brauca pakaļ. Man par to maksāja 3 latus dienā, taču es naudu krāju. Tas bija mans pats pirmais peļņas avots.
No vecāku “ligzdas” ātri izlecu ārā – jau 14 gadu vecumā sāku pati strādāt, jo ģimenes finanšu stāvoklis nebija labs. Redzēju, cik vecāki daudz strādā, cik daudz enerģijas tērē naudas pelnīšanai, un jau kā pusaudzis apzinājos, ka man viņiem ir jāpalīdz. 14 gadu vecumā sāku strādāt kā “Avon” izplatītāja – pēc stundām braucu uz veikalu, saliku uz galdiņa krēmus, smaržas, bukletus, uzrunāju garāmgājējus un sāku pelnīt. Jau tad man domas gāja biznesa virzienā – domāju, kā kaut ko lētāk pasūtīt, bet dārgāk pārdot. Biju ļoti motivēta ar iespēju atvieglot savu vecāku ikdienu.
Atceros, kā ar mammu braucām pilsētā pirkt jaunas drēbes. Mamma man piedāvāja iegādāties ko jaunu, jautāja, ko es gribētu, bet es teicu, ka man veikalā nekas nepatīk. Patiesībā vienkārši negribēju, lai viņa man tērē naudu, kas tik grūti nākusi.
Mums bija 17 siltumnīcas ar ziediem – tas bija milzu apjoms, ko katru dienu jāaprūpē, no rozēm bija saskrāpētas rokas, visi bija piekusuši no nemitīgā darba. Es zināju, ka gribu naudu pelnīt vieglāk, lai maniem bērniem nebūtu kā man, kad ir jādomā, kā ekonomēt vecāku nopelnīto.
Un kā nonāci līdz pirmajam savam biznesam?
Pirmais apzinātais bizness man bija pēc vidusskolas beigšanas. Sāku mācīties Rīgā, tur iepazinos ar vienu sievieti, ko joprojām uzskatu par savu māsu no citas mātes. Mēs aizbraucām uz ASV, tur ieraudzīju, ka maniem vienaudžiem jau ir automašīnas, moderni telefoni, dzīve no rit pavisam citādi – kā šampanieša burbulī. Atgriežoties Rēzeknē, zināju, ka gribu savu veikaliņu. Tas bija mans pirmais lepnums un vienlaikus arī pirmā apzinātā kļūda, kas nesa līdzi virkni pārdomu, jo savu uzņēmumu izveidoju bez augstākās izglītības un pietiekamām zināšanām, visu darīju intuitīvi, pēc sajūtām, tāpēc pieļāvu vairākas kļūdas, ko pārdzīvoju. Bija pat laiks, kad man nebija mājokļa, tāpēc nakšņoju savā veikaliņā. Tas viss gan iedeva ļoti vērtīgu pieredzi.
Kur ņēmi naudu šim pirmajam biznesam – ziedu veikalam?
Strādājot pie mammas, biju uzkrājusi 300 latus, ar ko pietika veikaliņa sākumam. Es mācēju veidot kompozīcijas, biju visu dzīvi redzējusi šo jomu, tāpēc tas nebija sarežģīti. Atceros gan, kā veikaliņā ienāca topošā līgava un jautāja, vai varēšu viņai izveidot kāzu pušķi. Nedomājot piekritu, taču līdz tam nekad nebiju veidojusi līgavas pušķi. Izveidoju to no baltām neļķēm, man viss izdevās. Tā es sāku uzņēmējdarbību ar 300 latiem, bet pērn mans uzņēmums sasniedza pusmiljona apgrozījumu.
Kā tas izdevās?
Es vienmēr domāju, kā veikt arvien jaunus ieguldījumus attīstībā. Piemēram, pērn “ONE: ZERO” sasniedza pusmiljona eiro apgrozījumu, taču es dividendēs esmu izņēmusi vien 4000 eiro – visu pārējo ieguldīju tālākā attīstībā. Līdzīgi bija arī ar ziedu veikalu – lielāko daļu nopelnītā uzkrāju, līdz varēju izveidot savu bērniem paredzētu preču veikalu “Mini Adri”.
Vai arī šobrīd saimnieko ziedu salonā un rotaļlietu veikalā?
Nē, abus šos uzņēmumus jau esmu nodevusi citās rokās, taču abi uzņēmumi veiksmīgi turpina pastāvēt, ieguldīju tur daudz ideju un enerģijas, ko jaunie īpašnieki tālāk izmanto sev. Paņēmu sev vērtīgu pieredzi, kas mani padarīja stiprāku. Jo lielāka ir mana pieredze, jo vairāk un vienkāršāk varu spert nākamos soļus. Pašlaik gan man ir sajūta, ka “ONE:ZERO” ir mans pēdējais pieturas punkts, ko arvien centīšos paplašināt. Drīzumā startēs bērnu ķermeņa kopšanas līdzekļu līnija, vēlāk – vīriešu, tad dekoratīvās kosmētikas. Tas ir pilnībā Latvijā dzimis uzņēmums, kura produkcija top nu jau vairs ne tikai Latvijā, bet arī Spānijā, Korejā un Šveicē.
Kā pie tevis atnāca šī biznesa ideja?
Tas notika laikā, kad man bija bērnu preču veikals. Veikalā piedāvājām arī kāda kosmētikas zīmola produkciju – ieguldīju tajā daudz enerģijas, reklamējot un veidojot pārdošanas tīklu Latvijā, taču jutos nenovērtēta. Biju tajā visā ieguldījusi tik daudz enerģijas, bet uzņēmums mainīja taktiku, pieņēma jaunus izplatītājus Latvijā, un es piedzīvoju pamatīgu vilšanos. Bet biju arī nonākusi pie atziņas, ka, attīstot kāda cita ideju, es varu pelnīt kādus procentus no pārdošanas apjoma, taču, attīstot savu ideju, 100% apgrozījuma nonāks pie manis.
Ķermeņa kopšanas līdzekļu pārdošanas jomu biju labi izzinājusi, sapratu, kā šis tirgus darbojas, kā tajā labāk pārdot, tāpēc pamazām analizēju auditoriju, stiprināju savu lomu digitālajā satura veidošanā, līdz biju gatava veidot savu kosmētikas līniju.
Kārtis salikās veiksmīgi – man bija iespēja doties uz ražotni, pastāstīt tur savas idejas, tas viss kļuva arvien reālāks, un atlika vien sākt darboties. Sociālajos tīklos daudziem saistījos ar saviem garajiem un biezajiem matiem – pie to veselības daudz biju piestrādājusi, jo iepriekš man bija īsi, balināti un sausi mati. Mani sekotāji redzēja, kā es tos atveseļoju un izaudzēju tik garus. Sekotājus ņēmu līdzi arī savā ceļā uz jaunā zīmola veidošanu. Tieši viņi vēlāk kļuva par maniem pirmajiem klientiem.
Šobrīd gan nu jau “ONE:ZERO” produktu popularitāte ir būtiski palielinājusies – ja sākumā tos cilvēki pirka tāpēc, ka zināja, kas ir Kristina Andža, tad tagad biežāk notiek otrādi – cilvēki pērk produktus un tad varbūt uzzina, kas ir izveidojis šo zīmolu. Primāra ir produktu kvalitāte, ko pircēji ir iemīļojuši.
Kas tālāk?
Plānoju vairāk paplašināties eksporta tirgos. Pērnā gada beigās biju ļoti priecīga par zīmola nonākšanu “Douglas” sortimentā, šogad kopā ar “Douglas” iegājām arī Igaunijas tirgū, Lietuvā, kas paver plašāk zīmola durvis uz Baltiju. Bet man gribētos iet vēl tālāk. Protams, tālāks sapnis ir, lai mums nevienā posmā nevajadzētu starpniekus, lai pašiem ir sava laboratorija, ražotne. Pamazām iešu uz šo mērķi, bet vēl jāuzkāpj pa daudziem pakāpieniem.
Kā tev šķiet, kāpēc dažiem zīmoliem veicas, bet citi pazūd, pat īsti nesākušies? Kā ir bijis tavā gadījumā – kas ir tie faktori, kas palīdzēja zīmolam jau sākotnēji “dzimt” tik spēcīgam?
Domāju, ka palīdzēja mans perfekcionisms un vēlme nostrādāt visas nianses. Tas “ONE:ZERO” atšķir no citiem. Es mēdzu piekasīties katrai mazākajai niansei – sastāvdaļām, lentīšu platumiem, burtu krāsām utt. Tieši tā šis produkts ir kļuvis tik skaists. Klienti nereti norāda, ka viņiem ļoti patīk mūsu iepakojumi, ka kastītes pat negribas izmest ārā. Man tas ir būtiski, es tam nežēloju ne savu laiku, ne enerģiju. Man visu vajag tā, lai patiktu pašai. Piemēram, kādam šampūnam es apstiprināju tikai 27.versiju. Domāju, ka ražotājs mani jau klusībā ienīda, cik ilgi bija nepieciešams veikt dažādus uzlabojumus.
Kā tev šķiet, vai uzņēmēja gēnu iespējams uztrenēt?
Ar šo ir interesanti, jo agrāk man šķita, ka, jā, to var uztrenēt. Jo vairāk es daru un analizēju citus, jo labāk man sanāks. Bet tagad es vairāk domāju, ka uzņēmēja gēns vai nu ir vai nav. Protams, talantus var attīstīt un pilnveidot, bet pamatu pamatos talantam ir jābūt. Kādā no multfilmām, ko biju uzlikusi meitai, viens no varoņiem teica, ka tie, kas prot, tie dara, bet tie, kas neprot, tie komandē. Es laikam esmu no tiem, kas komandē. Es redzu vairākus soļus uz priekšu, es zinu, ko darīt, lai kaut ko sasniegtu, man bieži nāk talkā intuīcija, kas ir labi attīstīta, vienlaikus man nepietrūkst drosmes mēģināt un riskēt. Ir cilvēki, kas mēdz teikt frāzi: “Es tavā vietā darītu citādi…” Es noklausos, pasaku paldies, bet tāpat izdaru tā, kā pareizi šķiet pašai. Ir viegli kaut ko komentēt no malas, bet, kad pašam jādara, viss ir citādi. Uzskatu, ka man ir uzņēmējas dzīsla.
Interesanti, ka tu esi ne tikai veiksmīga uzņēmēja un satura veidotāja, bet arī divu mazu meitiņu mamma. Kā to visu apvienot?
Jā, man ir divas meitas – viena pirmklasniece un viena divgadniece. Pirmklasniecei vēl paralēli mācībām ir 14 dažādas papildu nodarbības. Mums ir auklīte, kas darba dienās nāk palīgā, taču es tāpat daudz ko cenšos darīt pati – man ir svarīgi pašai gatavot ēst un likt bērnus gulēt. Jā, es esmu uzņēmēja, bet es esmu arī mamma, man ir svarīgi, lai mani bērni ir drošībā un veseli, tas bieži vien ir svarīgāk par biznesu, tā ir prioritāte. Ja bērni slimo, man ir sajūta, ka sabrūk visa mana ikdienas pasaule.
Ir sievietes, kuru galvenais mērķis ir apprecēties un radīt bērnus, bet man svarīga ir arī pašrealizācija, jo tikai tad, ja es to varu izpaust, es jūtos labi arī citās jomās. Radīt ko tādu, kas cilvēkiem patīk – tas mani enerģētiski piepilda.
