“Bērnam par paša gatavotu Adventes vainagu ielikts 6. Meita raud…” Vai vecāku darināts dabūtu tikpat? 5
Skolās bērniem un vecākiem ir mūžīgās zobu sāpes tā saucamie praktiskie uzdevumi – cimdu adīšana, priekšauta šūšana, lampiņu un putnu būrīšu veidošana un tamlīdzīgi radošie darbiņi.
Tie it kā paredzēti bērna prasmju, pacietības un izpratnes attīstīšanai. Tomēr dzīvē tie nereti kļūst par sarežģītu un strīdīgu jautājumu gan skolās, gan ģimenēs, jo jāvērtē, kur beidzas vai sākas bērna patstāvīgais darbs un kur ir jāoiesaistās mīļā miera labad vecākiem?
Un tad arī pats gala jautājums, ko skolotājs vērtēs augstāk – neticami ideālo rezultātu vai paša bērna ieguldījumu, lai arī reizēm šķību un greizu? Šis jautājums nav tikai par atzīmēm. Tas skar bērna pašvērtējumu, motivāciju mācīties, atbildības sajūtu un izpratni par to, kas ir viņa paša sasniegums.
Šāda diskusija izvērtusies vietnē “X”, kā notiek skolas praktisko darbu vērtēšana. @Inese_Jolo raksta: “Bērnam par adventes vainagu (pašu gatavotu) ielikts 6. Meita raud, jo pirms tam bija lepna, ka pašai sanāca. Nu nav kārtīgākais un smukākais ciemā, bet nu priekš kam bērnam šitā darīt? Nav jau matemātika ko var objektīvi novērtēt.”
Komentāri zem šī ieraksta šoreiz nav krasi, mēģinot saprast un varbūt attaisnot ielikto atzīmi, apelējot pie kritērijiem, kādi bija doti uzdevumā.
“Ja nu vienīgi tur bija kaut kādi kritēriji, piem., jābūt virsū 4 svecēm, jābūt čiekuram u.t.t. Bet, ja tikai tā – patīk nepatīk, tad skolotājai ar knipi pa degungalu!”
“Nekad neesmu šo sapratusi. Bērniem tas ir tik demotivējoši. Cik šādu “traumu” nav bijis! Dažām tiek pāri, bet tas prasa gadus, citām tā arī netiek visu mūžu. Mājturība (dizains un tehnoloģijas), mūzika un sports ir šie kritiskie priekšmeti – vai nu var un izdodas, vai arī nē.”
“Bērnībā šādus skolotāju untumus jaunie smagi pārdzīvo. Vēl pēc daudziem gadiem atceros, ka skolā bija dziesmu konkurss. Vērtēšot labāko. Uzvarēja klase, kura kopīgi nebalsīs nobauroja “patriotisku” gabalu, nevis tie, kuri ilgām stundām vakaros mēģināja, lai nodziedātu skaisti.”
“Nu, uz to var skatīties tā, ka dzīvē būs daudz tādu vietu un lietu, kurās tevi nevērtēs objektīvi, un tur būs gan nosacītais 9, gan 6, un iespējams arī 2, arī tas ir jāiemācās apēst.”
Nu, re, tad tagad situācija ir mazliet skaidrāka.
Ko darīt? Paprasīt skolotājai, ko bija jādara un, ja tas ir svarīgi, izdarīt. Protams, ideālā gadījumā tā būtu bijis jādara PIRMS atzīmes darba, bet, ko nu jau vairs.
Ar skolotājiem VAR runāt un dažreiz pat VAJAG to izdarīt.…
— Ar segvārdu Miņins 🏴☠️ (@juris_8) December 16, 2025
Ir kritēriji, ieliku augstāk-par vainaga simetriju un izmantotiem materiāliem -2 punkti 🤷. Šo viņa skolā bildēja un lepni nosūtija ģimenei, pirms uzzināja atzīmi. pic.twitter.com/0pv1S5ocL3
— Inese79 (@Inese_Jolo) December 16, 2025
Tieši tā notiek un ar to šis pasākums arī izbeidzas. Nākamajos darinājumos tiek iesaistītas mammas un omes.
— bona fide (@0808Iveta) December 16, 2025
Mūsdienās daudz lietas ir ačgārni. Ir sacensības kur medaļu dod visiem “par piedalīšanos” ar domu neaizvainot nevienu! Un kā jūtās, un kā tas motivē uzvarētājus? Tas nerada vēlmi censties.
6 nemaz nav tik slikts vērtējums! 😁— Master Yoda (@MasterYodaMB) December 16, 2025
Pedagogam jāsaprot, kur jāvērtē prasmes, kur jāiedarbina motivācijas elements… visi jau nevar kopš dzimšanas būt Brektes…🙃
— James (@pineconehiller) December 16, 2025
