Margarita Vilcāne dažādos dzīves posmos

“Biju maza meitene Sibīrijā.” Izcilā dziedātāja Margarita Vilcāne par skatuvi, mūziku, ģimeni un šo laiku 2

Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

“Sadales Tīkls” nespēs šobrīd uzņemt sistēmā visu saules paneļu saražoto elektrību
Krievijai ir kritušas maskas, tāpēc līdzšinējā agresijas atturēšanas sistēma Baltijā vairs nestrādā, apgalvo Kalniņš
“Visgrūtāk būs tiem, kuriem jādomā, kā samaksāt par savu vienīgo īpašumu.” Deputāte par skaudro realitāti
Lasīt citas ziņas

 

“Mirgo mana ­Margarita” – šos Ulda Stabulnieka dziesmas vārdus muzikoloģe Daiga Mazvērsīte izvēlējusies likt latviešu estrādes karalienei MARGARITAI ­VILCĀNEI veltītās grāmatas titulā.

CITI ŠOBRĪD LASA
Mākslinieces 80. jubilejas priekšvakarā viņas personības mirdzums, elegantā stāja un domas trāpīgums ir tikpat spoži kā vienmēr, un sarunā ar viņu tūlīt top skaidrs, kāpēc dziedātājas skatuves gaitām aizturētu elpu sekojuši tūkstoši ausu un acu.

 

Lai arī šis gads māksliniecei nesis daudz pārbaudījumu – dzīvesbiedra zaudēšanu un veselības likstas, jubilejas koncerta pārcelšanu –, viņa ir gatava atkal kāpt uz skatuves. “Esmu cilvēks, kas atpakaļ neskatās,” saka Margarita Vilcāne. Sarunā – par skatuvi, mūziku, ģimeni un šo laiku.

 

Margarita, jūsu vārdam nenoliedzami ir skatuves spēks, tas iekļuvis Ulda Stabulnieka dziesmā, caur to arī biogrāfiskas grāmatas nosaukumā. Bet vai pati esat jutusi tā ietekmi savā radošajā mūžā?

M. Vilcāne: Esmu dzimusi Sibīrijā, Tomskā, kur manas mammas jaunākā māsa Anna tolaik gāja tehnikumā. Tas bija pirmskara laiks, ne tas pats bagātākais, bet tehnikumā bija ļoti skaista meitene Margarita no ļoti pārtikušas ģimenes – visa klase bija par viņu sajūsmā. Tā nu pēc māsas vēlēšanās mani nosauca par Margaritu.

Neviens jau toreiz nedomāja par kaut ko tādu kā skatuves vārds, biju vienkārši maza meitene Sibīrijā. Ceru, ka vārds ir palīdzējis manā ceļā, lai gan es par to nedomāju.

Sibīrija latviešiem gribot negribot saistās ar izsūtījumu, taču tas nav jūsu gadījums, tā ir jūsu bērnības zeme. Koncertējot ir nācies atgriezties Tomskā?

Jā, mūsu ģimenes stāsts ir citāds. 1914. gadā Latgalē, tāpat kā visā cariskajā Krievijā, notika Stolipina (agrārā) reforma, kad cilvēkiem par baltu velti piedāvāja zemi Krievijā. Latgaliešu ievēlēti pārstāvji, cienījamas personas, brauca izlūkos un, redzot turienes zemes un dabas bagātības, daudzi devās turp, arī mans vecvectēvs (Pēteris Vilcāns) ar ģimeni.

Viņi bija ļoti strādīgi, visi kļuva turīgi, tomēr latvieši tur dzīvoja noslēgti, savās sādžās, savā kopienā.

Mana vecāmāte aizbrauca turp, nezinot krievu valodu, vēlāk atbrauca uz Latviju, zinot tikai piecus, desmit vārdus krieviski.

Jāatzīst, ka tad, kad padomju laikā, 80. gados, profesijas ceļi mani atveda uz Tomsku – uzstājāmies kopā ar Ojāru (Grīnbergu) un lielu Maskavas orķestri, toreiz tur notika liels kino šovs –, nebija absolūti nekādas nostalģijas pēc šīs vietas, lai cik jocīgi tas būtu. Drīzāk bērnība saistās ar manu ģimeni, radiem. Ar omi, kas mani audzināja un dziedāja pirmās latviešu tautasdziesmas.

 

Ne viens vien saklausījis jūsu izpildītajās dziesmās smeldzi. Šī nokrāsa jums pašai tuvākā?

Domāju, ka katram manas dziesmas asociējas ar kaut ko savu. Es neteiktu, ka smeldzīgās man ir tuvākas. Bez šaubām, ja dziesmā ir dziļš saturs, dramatisms – tas bagātina jebkuru dziedātāju. Ja radies priekšstats, ka nopietnās, dziļās dziesmas ir izdevušās, tad esmu ļoti gandarīta.

Tomēr esmu no tiem cilvēkiem, kas vispār atpakaļ neskatās. Neklausos savus ierakstus. Tas laiks ir pāršķirta lappuse manā dzīvē – ļoti dziļi pārdzīvots un pārdomāts.

Par visu, kas bijis, saku visdziļāko paldies. Esmu ļoti pateicīga Dievam, ka viņš man devis tik skaistu mūžu.

Ar dēlu Andri.
Foto no personiskā arhīva


Bet kāds jums ir šis laiks, kas nesis smagus pārbaudījumus un tagad pārbauda arī mūs visus?

Man šķiet, dzīves nogale visiem cilvēkiem ir līdzīga. Jā, tā ir nežēlīga, ar daudziem zaudējumiem. Zaudējam draugus, zaudējam radus, vecākus. Bet tā ir visiem. Tomēr vientulību neesmu izjutusi nekad. Tad, kad bijām kopā ar vīru, par to arī nevarēja būt ne runas. Bet arī tagad – man ir dēls (mūziķis, komponists Andris Vilcāns. – A. K.), par kuru esmu ļoti pateicīga liktenim un dzīvei

. Man ir ļoti, ļoti jauka vedekla, kuru ļoti cienu un mīlu kā pašas bērnu. Man ir divi visjaukākie mazbērni pasaulē, ar kuriem esam ļoti draudzīgi. Ko vēl cilvēks mūža nogalē var vēlēties?

Jūs pati šeit, jūras tuvumā Upesgrīvā, bet dēls, ar kuru esat sadarbojusies arī mūzikā, tomēr tālumā, viņpus okeānam…

Priecājos, ka katru vasaru viņi ir šeit, lai gan bieži tikties, protams, nevar, dēlam tur ir pašam savi darbi, dzīve. Andris tagad ir Latvijā, lai gan tikšanās šajā laikā nav tik vienkārša, tomēr arī runāt pa telefonu, zinot, ka viņš ir šeit, ir citādi. Kad piedzima mazbērniņi, pati braucu turp. Kad mazbērni bija mazāki, dziedāju šūpuļdziesmas, visu klasiku – “Velc pelīte” un “Aijā, žūžū”, bet, kad puikam vajadzēja kaut ko garāku, viņš pieprasīja “Vējiņš pūš”. Abiem bērniem ir muzikālas dotības, klavieres un ģitāru mācās abi divi, mazmeitiņa spēlēja arī flautu.

Bet uz virzību mūzikas ceļā netiek likts nekāds akcents – tas viss tikai tāpēc, lai ir izglītots un gaišs cilvēks. Tas, kā dzīves ceļš izveidojas, ir viņu pašu un Dieva ziņā.
Margarita Vilcāne 70. gados Filharmonijas laikā.
Foto no personiskā arhīva


Dziedāšana ir jūsu pašas dienaskārtībā?

Nav vēlēšanās – esmu ļoti daudz ko pārvērtējusi. Tagad esmu mūzikas klausītāja, absolūts klasiskās mūzikas cienītājs. Šī mūzika mani baro, dod spēku, kamēr vieglais žanrs mani neinteresē. Tas ir noiets etaps.

 

Bet kā raugāties uz to, ka jūsu dziesmas turpina skanēt tagad jaunās skaņās? Prātā nāk grupas “Carnival Youth” nesen izdotā versija Paula un Petera “Ances romancei”.

Šī “Ances romances” versija ir patiešām pieņemama un noteikti nav no sliktākajiem variantiem, lai gan citkārt ar manu dziesmu pārdziedāšanu ir diezgan švaki. Ir tikai apsveicami, ka tā laika dziesmas atgriežas. Tas reizē apliecina arī vēl kaut ko citu – to, ka mūsdienās nav tiem laikiem līdzvērtīgas mūzikas, dziesmu, kādas bija Ulda Stabulnieka, Raimonda Paula, tāpat arī Gunāra Freidenfelda un Jāņa Sildega radītās. L

ai cik nievājoši tagad izteiktos par cenzūru, tomēr tolaik šī augsti mākslinieciskā cenzūra bija un tā deva savus rezultātus. Divas trešdaļas no tā, kas skan pašlaik, es nosauktu par pašdarbību, turklāt ne tik labu, kāda tā bija kādreiz.

 

Pieminējāt cenzūru – tā jūs pašu kādreiz ir apturējusi?

Cīniņi savulaik bija gan man, gan citiem, īpaši, kad bija runa par programmu nodošanu. Tomēr es palieku pie pārliecības, ka pie visa vainīga ir nevis vara, sistēma, bet cilvēks ar konkrētu vārdu un uzvārdu. Vara savu ir diktējusi un diktē jebkuros laikos. Arī manā ceļā gadījās cilvēki, kuri, tāpat kā savulaik Vācijā, padomju ietekmes laikā, gribēja būt sarkanāki par pašiem sarkanajiem.

Mūsu dziesmu ciklu “Rīgas dziesmas” ar Uldi Stabulnieku, ko veidojām jau mazajā, mobilajā ansambļa sastāvā (Latvijas PSR Valsts filharmonijas ansamblis. – A. K.), nodevām, šķiet, četras reizes. Iemesls bija tas, ka cikls bija ar Knuta Skujenieka dzeju, bet autors bija tik tikko rea­bilitēts (pēc izsūtījuma).

Tā arī pateica – sāciet, ar ko gribat, tikai ne ar Skujenieku.

Kultūras ministrs tajā laikā bija (Vladimirs) Kaupužs, izglītots, gudrs cilvēks, bet kā jebkuram cilvēkam gadās tādas lietas. Tāpat bija arī (Alfrēds) Cinovskis, citkārt izcils ierēdnis – pirmais, kurš bija klāt visām administratīvajām norisēm Dziesmu svētkos, tomēr gaumes lietās – nekā. Bet mēs to uztvērām normāli, meklējām ceļu, kā apiet un panākt savu, un tas mums izdevās.

 

Šobrīd ikvienam ir ļauta brīva muzikālā jaunrade un tās publicēšana. Kā vērtējat brīvības augļus?

Tagad, ja es gribu, varu arī savam kaķim ierakstīt dziesmu ciklu! (Smejas.) Brīvību jāprot pareizi novērtēt, bet pašlaik tas nav noticis.

Tomēr neņemos izteikt nekādus kategoriskus spriedumus. Labs iznākums tomēr būs tad, ja būs sirdsapziņa, gaume un inteliģence. Ja kaut viena no šiem komponentiem trūks, ķēdes reakcija ir likumsakarīga – dabūjam to, ko dabūjam. Bet es šo visu esmu izstūmusi no sava prāta, izsāpējusi un izraudājusi. Tāpēc to, kas šobrīd notiek, uztveru tikai kā informāciju, ko nelaižu dziļāk.

Pirms pieciem gadiem jūsu 75 gadu jubilejas koncertos producentam esot bijis teju jāpierunā jūs kāpt uz skatuves. Šogad tomēr atkal esat teikusi “jā” skatuvei, jubilejas koncerts ir ieplānots, tiesa, pārcelts no decembra uz pavasari. Ko gribētos izdziedāt?

Atklāti sakot, man tādas domas par koncertu pašai nebija – to izprātoja mani tuvākie draugi. Vakars ir izdomāts ļoti interesanti – iesaistījušies Edmunds Freibergs, Ojārs Rubenis, profesore Barbara Ābele, tāpat stiliste Sintija Šustiņa, un, protams, daudz ciemiņu.

Pati gan es dziedātu varbūt trīs četras dziesmas. Ja koncerts būtu noticis tagad, uzstātos arī dēls An­dris, bet kā būs pavasarī – kas to var paredzēt.

Neko daudz tuvāk negribu stāstīt, lai saglabājas intriga un lai cilvēkiem ir interesanti. Katrā ziņā programmai jābūt interesantai, saistošai, ar “ekšenu”. Darbs šobrīd ir izdarīts, viss apkopots, Mūzikas akadēmijas studenti pat izveidojuši anotācijas maniem skatuves tērpiem, veltījumu manai tērpu māksliniecei (Ārijai Punenovai. – A. K.), diemžēl pašlaik tas ir jāatliek. Ja Dievs būs lēmis, viss notiks.

 

Iznāktu Aleksandra Vasiļjeva izstādes cienīga jūsu unikālo skatuves tērpu kolekcija. Bijāt modes ikona ne tikai Latvijā.

Nekad neesmu tos speciāli kolekcionējusi, bet, jā, idejas šajā virzienā akadēmijas studentiem ir. Tie vienkārši krājās paši no sevis. Daudzus esmu atdevusi, tomēr daudz arī palicis. Cilvēks vispār apaug ar vajadzīgo un nevajadzīgo. Rēķiniet, ka visa mana mūža garumā ir bijis bezgala daudz programmu, katrai vismaz četri tērpi. To nomaiņa koncertos starp dziesmām vienmēr bija precīzi izrēķināta, nekas nenotika uz “bui-dui”.

Jebkurš mans tērps nav kaut kāds “fasoniņš”, tas vienmēr dzimis atbilstoši dziesmai, programmas uzdevumiem – kopā ar manu mākslinieci daudzās “izpīpētās” un “izkonjakotās” naktīs pirms koncertiem.

Ja vaicājat, kurš tērps man ir īpašs… Visi man ir tuvi, dārgi, bet nu… skaisti karājas skapī. Atdevu gan tērpus, gan aksesuārus, gan apavus meitenēm, lai dara, ko grib.

 

Šobrīd gan mode, gan mūzika, māksla – kultūras pasaule – ir neziņas pauzē.

Neziņa ir vispostošākā. Pašlaik tiek pieņemti ačgārni, momentāni lēmumi, bet no tā, kā vienmēr, cieš cilvēki, kas kaut ko dara, kaut ko grib darīt. Lai arī šobrīd dzīvoju pie jūras, neesmu lauciniece. Man nenormāli pietrūkst pilsētas, teātra, un domāju, ne man vienai. Ļoti mīlu teātri, aktierus, vienmēr paticis vērot, kā viņi atnāk no augstskolas, aug un veidojas no lomas uz lomu – teātris mani bagātina. Tas man tiešām ļauj skatīties uz dzīvi ar gaišumu.

 

Jūsu dzimšanas diena iekrīt Adventes laikā – jūsu ģimenē vienmēr bijušas svarīgas katoliskās tradīcijas.

Jā, tās ir ļoti dziļas. Kad pēc kara atgriezāmies Latvijā, man vēl nebija pat piecu gadu, pirmais gājiens vectēvam, ņemot mani pie rociņas, bija uz Svētā Franciska baznīcu. Tolaik vēl visi dievkalpojumi notika latīņu valodā, saprast neko nevarēja, gāju kā uz skaistu teātra izrādi. Vecaistēvs visu mūžu tur nodziedāja baznīcas korī. Tajā baznīcā visi esam kristīti, laulāti – mūža nogalē mēs ar vīru (krievu rakstnieku Juriju Skopu (1936–2020.). – A. K.), kad jau mana mammīte bija aizgājusi, izdomājām tur salaulāties. Turpat laulājies mans bērns. Tur ir mana draudze. Tagad brālēns sarūpēja ļoti skaistu Adventes vainadziņu, katru svētdienu pēc visiem likumiem dedzinām svecītes.

Šis laiks ir Ziemassvētku tuvošanās, manā ģimenē tie svinēti vienmēr, visu mūžu. Nekādi aizliegumi nekad mūsu mājās nedarbojās un nevienam nebija jāatskaitās.

Varbūt mums laimējās, jo dzīvojām latviskā rajonā, “Grišķenē”, Tallinas ielā pretī Zvaigžņu ielai, saimnieka mājā, kur visi bija latvieši, pazinām viens otru.

 

Kā šajā laikā svinēsit jubileju?

Nekāda liela svinēšana jau laikam nesanāks, bet kaut kas foršs noteikti būs. Esmu cilvēks, kas mīl svinēt. Man rada gandarījumu satikties ar draugiem, kas vēl palikuši, radiem. Man sniedz baudu tikšanās ar cilvēkiem. Citādi tas ir tikai cipars kalendārā, un cipari nekad neko nav nozīmējuši. Dzīve iemāca pret tādām lietām izturēties viegli. Ja cilvēkam ir prāts, tad viņš savas dzīves laikā mācās. Varu novēlēt cilvēkiem izkopt savu gaumi un iztīrīt smadzenes no visa liekā – tas jau ir tikpat kā mūža darbs.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Sadales Tīkls” nespēs šobrīd uzņemt sistēmā visu saules paneļu saražoto elektrību
Krievijai ir kritušas maskas, tāpēc līdzšinējā agresijas atturēšanas sistēma Baltijā vairs nestrādā, apgalvo Kalniņš
“Visgrūtāk būs tiem, kuriem jādomā, kā samaksāt par savu vienīgo īpašumu.” Deputāte par skaudro realitāti
Cerības uz Ukrainas bēgļiem arī nav īstenojušās! Nodoklis samazinās, bet problēmas ar viesstrādniekiem tikai aug
Aktīvāk ķer latviski nerunājošus pedagogus un īpašu uzmanību pievērš bērnudārziem 9
Lasīt citas ziņas
Cerības uz Ukrainas bēgļiem arī nav īstenojušās! Nodoklis samazinās, bet problēmas ar viesstrādniekiem tikai aug
“Naudas līdzekļi ir, bet tie netiek pareizi izlietoti,” mācītājs Krists Kalniņš par atbalstu ukraiņiem
Putins pelnījis balvu “Gada labākais NATO reklāmas aģents”! Kā karš mudina Eiropu atmosies no “drošības komas”
FOTO. Atvadās no mūžībā aizgājušajā basketbola trenera Armanda Krauliņa
Portāls LA.LV jūnijā, sasniedzot 632 361 interneta lietotāju, kļūst par piekto lasītāko portālu Latvijā
14:19
Džonsons ceturtdien paziņos par demisiju
14:11
FOTO. Atvadās no mūžībā aizgājušajā basketbola trenera Armanda Krauliņa
14:02
FOTO. Princim Viljamam un Keitai Midltonei “paslīd kāja” un viņi pārkāpj karalisko protokolu. Ko par to domā briti?
“Uzskatu, kas tas īstenībā ir dienesta noziegums!”- Ciekurs un Treija par katastrofālo vakcīnu pārpalikumu
Miljardieris Īlons Masks kļuvis par dvīņu tēvu: bērnus pasaulē laidusi viņa uzņēmuma darbiniece
Džonsons ceturtdien paziņos par demisiju
Zanders: Kāds par nākamās Saeimas jaunpienācējiem teiks “beidzot”, kāds – “šausmas”!
“Nodzīti mati, runā saraustīti” – Slaidiņš par to, kas šobrīd notiek ar “Azov” sagūstītajiem kareivjiem
Aktīvāk ķer latviski nerunājošus pedagogus un īpašu uzmanību pievērš bērnudārziem 9
Portāls LA.LV jūnijā, sasniedzot 632 361 interneta lietotāju, kļūst par piekto lasītāko portālu Latvijā
Pensionāri nejūtas droši, lai izīrētu brīvās platības ukraiņu bēgļiem, skaidro Ločmele
VIDEO. Izveicīgs policists izglābj no Salu tilta Daugavā ielēkušu vīrieti
Kāpēc dzeltē jaunie gurķīši?
Daži atkritumu nešķirotāji var atradināt no šķirošanas pārējos mājas iedzīvotājus, brīdina Stankevičs
FOTO. Aktrise Dārta Daneviča: “Svarīgākais, lai blakus ir mīļie cilvēki… Viss pārējais ir nebūtiska dekorācija”
Iesaka veidot pakalpojumu sniedzēju melno sarakstu 1
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs