“Brauc pa velti un vēl ar koferi…” autobusa šoferis aizvaino bērnu ar īpašām vajadzībām 0
Pēdējā laikā arvien biežāk dzirdami stāsti par to, ka iedzīvotāji mēdz saskarties ar nepatīkamu attieksmi no šoferu puses sabiedriskajos transportos. Protams, nevar apgalvot, ka tā ir ikdiena vai raksturīga visiem šoferiem, taču atsevišķi gadījumi liek par to aizdomāties.
Viens no šādiem gadījumiem nesen piedzīvots maršrutā no Brocēniem uz Saldus autoostu, kur kādai ģimenei brauciens izvērtās visai nepatīkams.
Vineta sociālajā tīklā “Facebook” publicējusi ierakstu, kurā atklāj, ka arī viņas tuvinieki saskārušies ar nievājošu attieksmi no autobusa vadītāja puses.
“Šodien (11:01) maniem tuviniekiem bija ļoti nepatīkama pieredze, braucot maršrutā no Brocēniem uz Saldus autoostu.
Brauciena laikā šoferis izteica aizvainojošu piezīmi par pasažieri un viņa līdzi paņemtajām mantām, sakot: “brauc te pa velti un vēl ar koferi”.
Šī situācija ir īpaši sāpīga, jo pasažieris bija bērns ar īpašām vajadzībām, un mazajā koferī atradās viņam nepieciešamas lietas – medikamenti, pamperi un medicīniskās ierīces.
Man ir patiesi neērti un skumji, ka mums ir šādi šoferi, kuri atļaujas izturēties aizvainojoši pret pasažieriem, īpaši pret bērniem ar īpašām vajadzībām.
Uzskatu, ka šāda attieksme no sabiedriskā transporta darbinieka puses ir nepieņemama. Ikvienam pasažierim ir tiesības uz cieņpilnu un saprotošu attieksmi.
Aicinu uzņēmumu izvērtēt šo situāciju un atgādināt saviem darbiniekiem par profesionālu un cilvēcīgu attieksmi pret pasažieriem. Ceru, ka nākotnē šādas situācijas neatkārtosies,” sociālajā tīklā raksta Vineta.
Arī komentāru sadaļā cilvēki dalījušies ar savām pieredzēm. Piemēram, Linda raksta: “Diemžēl tā gana bieži gadās. Bija gadījums, kad -25 grādu salā šoziem šoferis neuzņēma autobusā 2 manas 9.kl. meitenes, jo nedarbojās aprāts, kurā par braucienu norēķinās ar bankas karti. Protams, zvanījām par šo gadījumu pārvadātāju firmai. Laipni atvainojās, teica, ka vēl un vēlreiz pārrunās noteikumus un ētiku, bet ne visu var pārrunāt. Pieaugušiem cilvēkiem pašiem būtu jāsaprot, kas ir kas.”
Silva norāda, ka šādas situācijas ir koks ar diviem galiem: “Protams, jāziņo pārvadātājam, bet maz cerību, ka šoferis saņems pēc nopelniem, jo dēļ neatbilstošā atalgojuma to šoferu trūkst, un līdz ar to ir spiesti ar tiem šoferiem “auklēties”, jo citādi būs vēl lielāks šoferu deficīts.”
Anita uzsver, ka likumā par atvieglojumiem invalīdiem būtu jāievieš labojumi: “Likumā par atvieglojumiem invalīdiem, jāievieš labojumi, kas paredzētu, ka persona ar invaliditāti 1,2 var braukt bez maksas nemaksājot bagāžas biļeti par lielo bagāžu, kuru šobrīd aktīvi, ar skandāliem pieprasa apmaksāt autotransporta vadītāji.”
Arī Janīna reiz ir saskārusies ar nepatīkamu attieksmi: “Sen tas bija, bet manas puses maršrutos brauca viens zolīda paskata šoferis. Jau visi zinājām viņa šerpo un neprognozējamo raksturu. Reiz sagadījās, ka apsēdos pašā pirmajā krēslā labajā pusē. protams, ka redzēju visas viņa nelikumīgās izdarības. Te neizdos biļetes vairākiem pasažieriem , te divus pusaudža puikas aizved 300 m aiz pieturas. Sēžu, klusēju. Bet tad vienā lauku pieturā iekāpj meitenes baltā blūzē un korekta garuma svārkos ar ziediem rokās. Meitēnam vēl slapji, neizkaltēti mati. redzams, ka centusies un steigusies uz kādu svinīgu pasākumu. Vairs neatceros, bet šķiet, ka viņš uzsāka ieņirdzīgu sarunu. ar meiteni. Viņa satraucās un mulsa. Zinu, ka iejaucos, apsaucu to drūmo veci. Un šis uzreiz – izsēdināšot mani un es iešot kājām… Pacēlu balstu un vienkārši visiem dzirdot noskaitīju kā no bībeles: “ja es iešu kājām, tad Tu vēl jo vairāk – līdz pensijai staigāsi kājiņā “Un vēl par neizdotajām biļetēm… Un apklusa, un aizvērās… Nav jāklusē turpat uz vietas.”
Anta uzsver: “Šie cilvēki nebrauc bez maksas. Par viņiem maksā valsts, tikai nevis uzreiz, bet nedaudz vēlāk. To derētu šoferīšiem atcerēties.”
