Palikt divatā 5
Līdz mirklim, kad Vladimirs sastapa Marinu, viņš jau bija divreiz stājies laulībā. 1967. gadā Marina ieradās Maskavā kā starptautiskā kinofestivāla goda viešņa. Marinu veda uz dažādiem kultūras pasākumiem un teātra iestudējumiem, tostarp arī uz Tagankas teātri, kur tobrīd spēlēja Visockis. Tāpat kā visu zāli, viņu pakļāva aktiera spēcīgā un neparastā balss. Viņš spēlēja tā, ka pārējie personāži likās nozūdam no skatuves, it kā vispār nebūtu bijuši.
Pēc izrādes Marinu uzaicināja vakariņās kopā ar Tagankas aktieriem, un tovakar viņi pirmo reizi sastapās. Vladimirs piegāja pie Marinas un, nebildis ne vārda, satvēra viņas roku, raugoties viņas zaļajās acīs gluži kā hipnotizēts. Tā viņi nosēdēja viens otram pretim visu vakaru. Marinai likās, ka viņi jau sen ir pazīstami. Viņš viņai teica, ka apprecēsies ar viņu, uz ko viņa smiedamās atsacīja, ka nemīlot viņu, uz ko viņš savukārt mierīgi sacīja, ka ar laiku spēs viņai iepatikties. Un viņam bija taisnība. Marina drīz jutās gluži kā pirmo reizi iemīlējusies. Cik vien tas bija viņas spēkos, viņa cīnījās ar šīm jūtām: par kādu gan mīlestību var būt runa, ja abiem aiz muguras jau divas laulības, kopā pieci dēli, turklāt katrs dzīvo citā valstī, kur abiem ir darbs, kuru tie dievina!
Atgriezusies Francijā, Marina domās pastāvīgi kavējās pie Vladimira. Visbeidzot, lai justos viņam tuvāka, Marina iestājās aktieru arodbiedrībā un Francijas komunistiskajā partijā. Pateicoties šai rīcībai, viņa kļuva ne tikai par padomju skatītāju, bet arī ierēdņu mīļāko aktrisi. Viņai vieglu roku piešķīra vīzas iebraukšanai valstī un godāja gandrīz vai kā PSRS un Francijas labās gribas vēstnesi.
Kad Marina ieradās PSRS, lai filmētos Likas Mizonovas filmā “Sižets nelielam stāstam”, viņa bija paņēmusi līdzi arī savu māti un dēlus. Māte atgriezās Francijā, bet dēlus Marina nosūtīja uz pionieru nometni apgūt krievu valodu, bet pati tikmēr nodevās romānam ar Vladimiru. Kā dienu, kad viņa pilnībā apzinājusies, ka ir iemīlējusies, Marina atminas, ka Vladimirs viņu aizvedis uz kādu nomaļu piepilsētas pludmali un nodziedājis viņai savas visbīstamākās dziesmas, kurās minētas gan staļiniskās represijas, gan inteliģences apspiešana. Visvairāk Marinu uzrunājusi dziesma “Vilku medības”.
