Mežonīgais talants 5
VLADIMIRS VISOCKIS (1938.–1980. g.)
NODARBOŠANĀS: aktieris, dziedātājs, dzejnieks
Vladimirs piedzima 1938. gada 25. janvārī Maskavā. Ģimene mitinājās lielā komunālā dzīvoklī, kur uz 38 istabiņām bija viena ateja. Tēvs Semjons Visockis bija kara sakarnieks; māte Ņina Serjogina – vācu valodas tulce. Vecāki vēlējās zēnu un bija laimīgi, kad piedzima Vladimirs. Bērnībā viņš spēja aizraut visus ar savu izskatu vien, jo izskatījās pēc eņģelīša. Lai gan pēc dabas bija īsts velnēns.
Viņam bija trīs gadi, kad sākās karš. Tēvs devās uz fronti, bet zēns palika ar māti Maskavā. Māti pārsteidza tas, ka Vladimiru itin nemaz nebiedē skaļā bombardēšana, gluži otrādi – viņš sajūsmā skrēja pa koridoru, kliedzot: “Pilsoņi, gaisa trauksme!” Zēna naivā bezbailība nomierināja māti, un arī viņa pārstāja baidīties no sirēnu kaukšanas. Taču, kad vācieši sasniedza Maskavas pievārti, viņa ar dēlu devās uz Voroncovkas ciemu Orenburgas apgabalā. Tur viņa atrada darbu spirta rūpnīcā, bet Vladimiru iekārtoja bērnudārzā. 1943. gadā, kad galvaspilsētai okupācija vairs nedraudēja, viņi atgriezās Maskavā.
No kara atgriezās arī tēvs, taču – kopā ar savu jauno sievu Jevgeņiju Lihalatovu. Viņi atrada sev jaunu dzīves vietu un labprāt aicināja pie sevis ciemos Vladimiru. Savu bērnu jaunajai sievietei nebija, un padēlu viņa iemīlēja kā pašas dēlu. Tā kā viņa nestrādāja, laiks, ko veltīt zēnam, viņai bija vairāk nekā Ņinai. Tādēļ tēvs vienojās ar Ņinu, ka bez uzraudzības atstātajam zēnam būs labāk dzīvot tēva mājās.
1947. gadā kopā ar tēvu un pamāti Vladimirs devās uz Vāciju, kurp tēvs bija nosūtīts dienēt. Zēnam garnizonā iepatikās – iespēju “jaunradei” šeit bija vairāk nekā Maskavā. Reiz viņš ar vietējiem zēniem atrada granātas, no kurām viena uzsprāga. Sveiks un neskarts palika tikai Vladimirs… Pēc šā incidenta pamāte bija gatava uz visu, lai tikai novirzītu zēna prātu uz kaut ko citu. Viņa iegādājās viņam aitu suni un nopirka klavieres. Jāteic, ka Vladimirs kopš dzimšanas bija apveltīts ar absolūto dzirdi. Arī māte Ņina, kad varēja atļauties, veda dēlu uz baletu, operas un teātra izrādēm, kas zēnam ļoti patika. Pārradies mājās, viņš tad ķērās pats pie savu izrāžu veidošanas, kuru galvenais varonis, protams, bija viņš pats.
No Vācijas atgriezies Maskavā, 1949. gadā Vladimirs iestājās teātra pulciņā, ko vadīja MHAT aktieris V. Bogomolovs. Reiz Ņina ieradās uz mēģinājumu, lai paraudzītos, kā spēlē viņas dēls. Pēc mēģinājuma viņa piegāja pie pasniedzēja un jautāja, vai viņas dēlam ir aktiera dotības. Bogomolovs nešauboties atbildēja, ka viņam tādas ir un skatuve ir viņa aicinājums. Vladimirs tagad līdz vēlai naktij darbojās dramatiskajā pulciņā. Otra viņa talanta šķautne bija dzeja, ko viņš sāka sacerēt jau kopš astoņu gadu vecuma. Drīz viņš sāka sacerēt arī dziesmas. Vidusskolas laikā Vladimirs lūdza mammai uzdāvināt ģitāru, ko viņa arī uzdāvināja kopā ar pašmācības instrukciju. Tiesa, Vladimirs šo māku jau bija apguvis pagalmā.
Kad pēc skolas beigšanas Vladimirs pauda likumsakarīgu vēlmi iestāties teātra fakultātē, pēkšņi pret to iebilda gan māte, gan tēvs. Viņiem aktiera profesija tomēr šķita pārāk nenopietna un nedroša. Vladimirs pakļāvās vecāku gribai un iestājās mehānikas fakultātē. Sekmes bija labas, taču nodarbības viņu neinteresēja, un pirmā sesija kļuva arī par pēdējo. Vladimirs sadumpojās un izņēma dokumentus, lai iesniegtu aktierstudijas MXAT nodaļā. Taču tas viņam izdevās ar lielām pūlēm. Iemesls bija nevis talanta trūkums, bet viņa specifiskā balss, kuru uzskatīja par skatuvei nederīgu. Izglāba kursa vadītājs Pāvels Masaļskijs.
1959. gadā Vladimirs sāka filmēties kino, taču pirmo nopietno lomu nospēlēja 1966. gadā filmā “Vertikāle”. Tai sekoja “Dienēja reiz divi biedri”, “Intervence” un “Bīstamās viesizrādes”. Tomēr viņa īstā vieta bija skatuve. Par savu viņš sauca Maskavas drāmas un komēdijas teātri Tagankā, kur arī nostrādāja līdz pat savai nāvei.
Viņa karjera veidojās pārliecinoši. Vladimirs iekaroja skatītāju simpātijas un kļuva par visas padomju valsts mīluli. Viņu pazina un cienīja arī aiz valsts robežas. Taču kaut kā allaž pietrūka… Viņa īstā dzīve noritēja uz skatuves, kurai viņš sevi atdeva bez atlikuma. Iespējams, tādēļ katra neveiksme ievainoja viņa dvēseli.
