Kultūra
Mūzika un deja

Ar vienu kāju Latvijā, ar otru – Itālijā. Saruna ar operdziedātāju Antu Jankovsku0


Nupat Alūksnē un Rīgā skatītāju pilnās zālēs ar ovācijām izskanēja operete “Silva. Čardaša karaliene”. Galvenajā lomā iejutās Anta Jankovska, māksliniece, kurai līdzinieces nav – sākusi skatuves karjeru kā baletdejotāja, tagad to turpina dziedātājas ampluā, turklāt ar itāļu temperamentu no tālu senču puses.
Nupat Alūksnē un Rīgā skatītāju pilnās zālēs ar ovācijām izskanēja operete “Silva. Čardaša karaliene”. Galvenajā lomā iejutās Anta Jankovska, māksliniece, kurai līdzinieces nav – sākusi skatuves karjeru kā baletdejotāja, tagad to turpina dziedātājas ampluā, turklāt ar itāļu temperamentu no tālu senču puses.
Foto: Ilze Pētersone

Kultūrpolitikas veidotāji Latvijā operetei ierādījuši otršķirīgu vietu, atstājot to bez pajumtes un pastāvīga finansējuma. Žanru, kas citviet Eiropā joprojām bauda lielu popularitāti, mūsu valstī pie dzīvības uztur Latvijas Operetes fonda entuziastu pūles, ar minimāliem līdzekļiem iestudējot izrādes.

Nesen Alūksnē un Rīgā skatītāju pilnās zālēs ar ovācijām izskanēja operete “Silva. Čardaša karaliene”. Galvenajā lomā iejutās Anta Jankovska, māksliniece, kurai līdzinieces nav – sākusi skatuves karjeru kā baletdejotāja, tagad to turpina dziedātājas ampluā, turklāt ar itāļu temperamentu no tālu senču puses.

Ja ne Raimonda Paula un vēlāk viņa sekotāja kultūras ministra amatā Ojāra Spārīša bezatbildīgie lēmumi par Rīgas Operetes teātra likvidēšanu, februārī operetei varētu svinēt 75. jubileju.

Svētki izpaliek, toties varam nolikt sēru vainagu pie nama Brīvības ielā 96,

kuru 1995. gadā valsts nodeva lietošanā naktsklubam “La Rocca”, tā atņemot telpas operetes un muzikālo izrāžu iestudējumiem.

Antai Jankovskai šajā laikā dziedāšana pat nebija prātā, viņa griezusi piruetes baletskolā un uz Nacionālās operas teātra skatuves. Jaunās balerīnas karjera, tikko sākusies ar daudzsološiem iestudējumiem un ārzemju viesizrādēm, strauji beidzās veselības problēmu dēļ.

Baletdejotāji mēdz piedalīties kā aktieri teātra izrādēs, televīzijas seriālos un kinofilmās, taču reti ir tie gadījumi, kad māksliniece no puantēm iekāpj operdziedātājas kurpēs. Skatoties vecos baleta izrāžu videoierakstus, dziedātājai tā šķiet kā cita dzīve, kas ar mūsdienām vairs “nelīmējas kopā”.

Ar Antu tiekamies neilgi pirms viņas došanās uz savām otrajām mājām Parmā – sarunai par mūsu valstī nenovērtēto operetes mākslu un dziedātājas dzīvi starp divām mūzikas lielvalstīm Latviju un Itāliju.

Dziedāšanai pievērsāties 21 gada vecumā, līdz tam tikai dejojāt. Vai tiešām nebija vēlmes izmēģināt arī vokālo talantu?

Kā neapzināts sapnis bija opera, jo man vienmēr svarīgāk bija nopirkt kādu skaistu operas, nevis baleta videoierakstu. Augu ar platēm, kur dziedāja Pavaroti, Domingo, Freni un citas slavenības, kritu uz nerviem savai draudzenei balerīnai Agnesei Germai, jo visu laiku esot “bļāvusi” kaut kādus fragmentus no “Traviatas”.

Tagad “Traviata” varētu būt jūsu sapņu loma?

Jebkuram soprānam tā ir sapņu loma, kurā var izdziedāties un skaisti nomirt. Joprojām par brīnišķīgāko Violetu Valerī uzskatu Terēzu Stratasu Franko Dzefirelli veidotajā operfilmā – kā es to skatījos un raudāju! Režisors kā burvis katram sīkumam, detaļai piešķīris savu nozīmi.

Opereti iestudēt ir vēl sarežģītāk nekā operu,

jo robeža tam, kas ir vai nav banāls, ir tik trausla, nedrīkst arī pārāk dramatizēt, lai nepazaudētu vieglumu.

Kad studējāt Parmas konservatorijā, diez vai sapņojāt par opereti, taču Latvijas Operetes fonds jums piedāvāja galveno lomu “Jautrajā atraitnē”.

Biju šokēta, jo atraitni Hannu Glavarī parasti dzied primadonnas karjeras pilnbriedā, bet es Parmā tikko biju pabeigusi maģistrantūru! Iedrošināja Jānis Kaijaks, viņš iestudēja šo izrādi. Padomāju – kustēties māku, kaut ko dziedāt – arī, taču, kā tas sanāks, nebija ne jausmas.

Tagad varu teikt, ka dievinu “Jautro atraitni”!

Esmu to dziedājusi Itālijā – Pučīni dzimtajā pilsētā Lukā, Goldoni teātrī Livorno, Pizā – zāles bija pilnas, publika izrādi uzņēma ļoti labi. Jāteic, ka dialogi itāļu iestudējumā bija īpaši jautri, tur līks varēja pārsmieties.

Jautrās atraitnes loma uzticēta abām ar Sonoru Vaici, bet jaunākajā iestudējumā Silva ir tikai jūsējā, kurā daudz nākas arī dejot.

Režija un horeogrāfija tika veidota tieši man, jo tā sanācis, ka pagaidām esmu vienīgā šajā lomā, kas vokāli un fiziski ir ļoti sarežģīta – pēc pirmā cēliena, kas ir uz Silvas pleciem, jūtos, kā būtu noskrējusi maratonu. Izrāde reizē ir mīļa un arī smaga, tapusi ar asinīm, jo iestudēta tikai 28 dienās, kas sākumā vispār šķita nereāli.

Esmu perfekcioniste, man vajag ļoti daudz mēģinājumu,

jo tikai tā varu panākt drošības sajūtu uz skatuves. Izbraukt uz profesionalitātes rēķina ar dažiem mēģinājumiem var vienreiz vai divreiz, bet tas nedrīkst kļūt par vienīgo paņēmienu. Diemžēl mūsu apstākļi bieži vien spiež samierināties ar realitāti, tāpēc ne vienmēr spējam panākt kvalitāti, kādu es vēlētos.

Entuziasms pamazām noplok?

Pārāk ilgs laiks pagājis, kopš tā strādājam un netiekam novērtēti un atbalstīti. Operete tomēr ir žanrs, kuram nabadzība neder.

Minimāli līdzekļi rosina izdomu.

Jā, bet mums ir vajadzīgs vēriens!

Pilnās zāles un stāvovācijas pēc izrādēm rāda, ka tautai operete patīk, taču joprojām esat bezpajumtnieki. Par ko tas liecina?

Varbūt neesam pietiekami skaļi? Varbūt tas, ka spējam iestudēt izrādes bez sava teātra un ar nepietiekamu finansējumu, parāda naudas devējiem, ka viņi taču kaut kā kuļas…

Vai tiešām esam vienīgie Eiropā, kam nav operetes teātra?

Eiropā šis žanrs ir dzīvs, īpaši Vācijā, Austrijā, Ungārijā, zinu, ka mūsu kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā ir muzikālie teātri, kuros visu laiku iestudē arī operetes.

Itālija nav operetes valsts, taču arī viņi savos operteātros iestudē “Jautro atraitni”, “Sikspārni”, nesen bija Maskaņi* operete – nemaz nezināju, ka viņš rakstījis arī šajā žanrā.

Jūs esat dziedājusi gan Latvijā, gan Itālijā, kā atšķiras publika?

Itāļi ir ļoti piekasīgi klausītāji, paldies Dievam, ka pašai nav nācies to piedzīvot uz skatuves, taču

kā klausītāja esmu bijusi izrādēs, kur nonāk pat līdz lamuvārdiem.

Ļoti prasīga ir Milānas operteātra “La Scala” publika, bet vēl trakāk iet Parmas Karaliskajā teātrī, kur izsvilpts Pavaroti, Kabaivanska un citas slavenības.

Klīst stāsti, ka Renato Bruzons Grāfa di Lunas lomā reiz gājis ar zobenu zālē, lai izrēķinātos ar publiku. Ja nepatīk režija, pirmizrādē izsvilpj režisoru.

Pa šiem gadiem esmu sapratusi, ka operetei Latvijā ir sava publika, kas mīl tieši šo žanru, un viņu ir pietiekami daudz, lai labas kvalitātes izrādes būtu apmeklētas.

Vai operas māksliniekam ir prestiži dziedāt operetē, kuru mēdz saukt arī par vieglāku žanru?

Visas lielās operas prīmas grib dziedāt Hannu no “Jautrās atraitnes”, arī Silvu no “Čardaša karalienes”. Pirms pāris gadiem Silvu koncertuzvedumā Berlīnē dziedāja Anna Ņetrebko duetā ar Huanu Djego Floresu. Priekšnesums bija efektīgs, tur ir ko parādīt, un Ņetrebko pietiek temperamenta, lai to izdarītu.

Taču visi operdziedātāji opereti nevar dziedāt, jo šajā žanrā ir vajadzīga vokālā, fiziskā un dramatiskā teātra sagatavotība.

Nezinu, kur radies iespaids, ka operetē var iztikt ar viduvēju balsi,

nu pamēģiniet nodziedāt Hannu vai Silvu bez laba vokāla, nekas tur nesanāks.

Ja jums nāktos izvēlēties – opera vai operete?

Gribētu, lai man nebūtu jāizvēlas. Nav jau tik daudz labas kvalitātes operešu, kas ļautu tev lomā spīdēt, bet operā to ir garš saraksts. Savā ziņā operā ir pat vieglāk, varbūt ne vokāli, bet nav vienlaikus jārunā teksti un jāgriež piruetes.

No opermāksliniekiem esmu dzirdējusi, ka grūtākais esot runāšana.

Bija arī man lielas grūtības atrast runājamo balsi, jo mēs to neesam speciāli mācījušies. Mana māsa Sandra Bišofa – bijusī Kamerteātra prīma – visu laiku aizrādīja, ka es uz skatuves runājot nedabiskā tonī.

Gāju uz konsultāciju pie Zanes Daudziņas, pagāja laiks, kamēr beidzot atradu krūšu balsi. Agrāk Mūzikas akadēmijā gatavoja operetes solistus, tagad vairs to nedara, bet operetes žanrā mākslinieku kolektīvs nevar rasties uz līdzenas vietas.

Vai jūsu uzstāšanos vērtē arī vecāki, kas paši savulaik bijuši operas koristi?

Ģimenē ar uzslavām daudz netieku lutināta – man vienmēr pasaka visu un dažreiz arī diezgan nesaudzīgā formā. Pēc tam varbūt paraudu, padusmojos, jo dziedātājs, kad nonācis no skatuves, ir ļoti jūtīgs. Pat ja nepiekrītu viedoklim, uzklausu, izlaižu caur sevi mierīgākā brīdī, lai saprastu, vai bija taisnība. K

ritika ir vajadzīga, citādi ļoti ātri var zaudēt realitātes sajūtu,

tāpēc man patīk piedalīties meistarklasēs, jo redzu līmeni un varu saprast, kur esmu un uz ko vajag tiekties. Nav jau tā, ka studijas Itālijā tev noklāj sarkano paklāju, pašai nākas meklēt savu ceļu, papildināt zināšanas, būt gudrai, lai ar repertuāru nenodarītu balsij pāri.

Ja jūtu, ka vajag padomu, jautāju – Latvijā ar padomu palīdz mana laba draudzene Andžella Goba, arī kolēģe Irma Pavāre, ik pa laikam pakonsultējos ar Marinu Rebeku, viņa ir cilvēks, kas nekad neatsaka un iedziļinās problēmā.

Vai gribētos dziedāt mūsu operā?

Nu, protams, tas ir mans teātris, kurā esmu uzaugusi, tur dziedāja mamma un tētis, pati dejoju uz skatuves – tas būtu kā krustiņu pievilkt, ka esmu uzstājusies arī kā dziedātāja Latvijas Nacionālajā operā. Visam savs laiks. Kad jutīšu, ka tiešām to varu un būs manām spējām atbilstošs iestudējums, noteikti mēģināšu.

Ar vienu kāju Latvijā, otru Itālijā esat jau 13 gadus. Kā iedzīvojāties svešā zemē?

Visur ir skaisti, kur mūsu nav, kad aizbrauc, padzīvo, saproti, ka ikdienas dzīve izskatās pavisam citāda, itāļu mentalitāti nevarēju uzreiz pieņemt. Tagad tur jūtos labi.

Ar vīru gan dažkārt pastrīdamies par tematu “mana valsts” un “viņa valsts”.

Kā viņš kaut ko ne tā pasaka par Latviju, manī izaug ērglis, un otrādi. Ir lietas, kas notiek labāk Latvijā, ir tādas, kas veiksmīgākas Itālijā, par ko pat nebūtu vērts diskutēt.

Temperamenta jums ne mazāk kā iedzimtai itālietei.

Manam labam draugam operdziedātājam Valdim Jansonam sieva ir itāliete, viņa saka, ka es neesot kā latviete. Alsungas baznīcas grāmatā ir ieraksts par manu vecvecvecvectētiņu no tēva puses uzvārdā Cerpini, kā viņš no Itālijas nonācis līdz Kurzemei, nav ne mazākās nojausmas.

Jaunajā ģimenē jums ir daudz itāļu radu, kā sadzīvojat?

Uz Ziemassvētkiem, Jaungadu, Lieldienām visi sabrauc kopā uz lielo svinēšanu, kas sākumā uzdzina stresu, jo neesmu nemaz tik sabiedriska, kā varētu izlikties. Brīžam pat raudāju, teicu vīram, ka gribu būt tikai ar viņu.

Itāļu saprašana par ģimeni ir atšķirīga no mums –

viņiem patīk kopā ēst brokastis, pusdienas, vakariņas, ir bērni, liels troksnis, un man tas sanāk par daudz. Varu atnākt uz pusdienām, bet pēc tam vajag mieru, jo mīļākā skaņa ir klusums.

Vīrs saprot jūsu vajadzību pēc vienatnes?

Džuzepe ļoti ieklausās manās vajadzībās un dažreiz pat labāk nekā es saprot, ko man vajag.

Neaizbrauktu uz Itāliju, kas zina, ar ko ceļi krustotos.

Smieklīgākais ir tas, ka braucu ar domu – nemūžam nebūšu kopā ar itāli! Nevarēju viņus ciest.

Un pirms trīs gadiem mijāt gredzenus ar īstu itāli.

Salaulājāmies Doma baznīcā, kur ir mana draudze.

Vīrs – katolis, bet luterāņus tas neuztrauc, toties Itālijā priesteris pateica, ka mūsu laulība tur nav derīga.

Nesen biju uz vīratēvam veltītu mesu Apūlijā, mācītājs skatās ar baltu aci, jo neesmu katoliete un nemāku viņu rituālus, taču man ir laba dzirde un ļoti labi protu lasīt vārdus no mutes. Dziedāju mesu kā misters Bīns “Aleluja!”, bet svētajam tēvam brīnums, kā to visu varu zināt. Tā mums katru reizi sanāk mazs teātris.

Čardaša karaliene – joprojām bez pajumtes

Antas Jankovskas uzstāšanās*

* 17. un 19. aprīlī titullomā operetē “Silva. Čardaša karaliene” Rīgā VEF Kultūras pilī un Liepājas teātrī.

* 2. maijā operdziedātājai Rudītei Ruško veltītajā koncertā “Ceriņu dārza melodijas” Rankas muižā.

Lūdzu, pārbaudiet aktualizēto informāciju – pasākumu norisi var ietekmēt koronavīrusa ārkārtas situācija.

Vizītkarte

Anta Jankovska

operdziedātāja

Beigusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, vairākus gadus strādājusi Latvijas Nacionālajā baletā par balerīnu.

Absolvējusi Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu, Natālijas Kozlovas klasē un pārcēlusies uz dzīvi Itālijā, lai turpinātu vokālās mākslas studijas.

Ar izcilību absolvējusi Arrigo Boito Parmas konservatoriju.

Piedalījusies meistarklasēs, vokālajās akadēmijās un vasaras festivālos Itālijā, Vācijā, Austrijā, Latvijā.

Piedalījusies operas iestudējumos, debija Fejas Fardzanas lomā Valle d‘Itria operfestivālā A. Kazellas operā “Sieviete čūska” Fabio Luīzi vadībā.

Debija operetē Latvijā – titullomā Franča Lehāra operetē “Jautrā atraitne” Latvijas Operetes fonda (LOF) iestudējumā.

Debija operetē ārzemēs – titullomā Franča Lehāra operetē “Jautrā atraitne” Teatro del Giglio, Lukā, Itālijā.

Titulloma Imres Kālmāna operetē “Silva. Čardaša karaliene” LOF iestudējumā.

 

* Itāļu komponists Pjetro Maskaņi (1863–1945) ir sakomponējis vienu opereti ar nosaukumu “Si” par aktrisi, kura nekad nav spējusi atteikt, tāpēc viņu iesaukuši par “Si”, kas itāļu valodā nozīmē “jā”.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
Soctīklos atgriežas Brīvības cīņu dalībnieka Emīla Pudeļa dienasgrāmata
9 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
VIDEO. “Operdziedātāji šobrīd ir lieliskā formā!” Kā vingrinās LNOB solisti?
10 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
VIDEO: Par godu 1. aprīlim tapis klips “Šausmas operā”
11 stundas

Lasītākie

JL
Juris Lorencs
Pasaulē
Korejas pretvīrusa recepte: kā šajā valstī izdevās “pārlauzt” Covid-19 saslimstības līkni?
Intervija 13 minūtes
LE
LETA
Veselam
Covid-19 konstatēts jau kopumā 52 pašvaldībās: jauni saslimšanas gadījumi Baldones un Valkas novados
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Covid-19 krīzes pārvarēšanas pasākumus finansēs no valsts budžeta
1 stunda
LL
LETA, LA.lv
Dabā
FOTO. Izcēlies kūlas ugunsgrēks ceļa posmā starp Siguldu un Līgatni
45 minūtes
LE
LETA
Pasaulē
Covid-19 uzliesmojumā Lielbritānijā rekordliels jaunu nāves gadījumu skaits
1 stunda