Kultūra
Kultūrpolitika

“Ja mākslinieks zina, ka viņu nevar atlaist, viņš mazāk cenšas būt labā formā”. Intervija ar LNO valdes priekšsēdētāju Egilu Siliņu0


Egils Siliņš: “Es nebūšu tāds Operas direktors, kas vēlēsies vai nu tikai konservatīvu, vai modernu režijas piedāvājumu. Lai ir no visa kā. Jābūt tikai aizraujošai mākslai saistošā vizuālā ietērpā.”
Egils Siliņš: “Es nebūšu tāds Operas direktors, kas vēlēsies vai nu tikai konservatīvu, vai modernu režijas piedāvājumu. Lai ir no visa kā. Jābūt tikai aizraujošai mākslai saistošā vizuālā ietērpā.”
Foto: Karīna Miezāja

Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

 

“Mēs ļoti gaidām atkal tikšanos ar saviem skatītājiem Baltā nama zālē,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” teic Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs EGILS SILIŅŠ.

Līdz ar valdības lēmumu par ārkārtas situācijas pagarināšanu līdz 9. jūnijam un atļauju pulcēties ne vairāk kā 25 cilvēkiem, operas sezona ir beigusies.

Orķestra bedrē vidēji ir 60 mākslinieki, koris uz skatuves – līdz piecdesmit cilvēkiem, skatītāju zālē – līdz 950 vietu, līdz ar to opera ir izslēgta no loka, kas pasākumus var rīkot. Sarunā ar Egilu Siliņu – par Covid-19 krīzes ietekmi uz Operu, riskiem un nākotnes iecerēm.

 

Siliņa kungs, atgriežoties dažus mēnešus nesenā pagātnē, jūs vēl tikai pretendējāt uz Operas un baleta direktora amatu un šajā sakarā kāds no operas žanra lietpratējiem man lūdza jums pavaicāt – vai tad Vāgners vairs nedod Siliņam darbu, ka lūkojat pēc cita?

E. Siliņš: Dod gan! Japānā vien trīs piedāvājumi. Pēdējais datēts ar 2023. gadu Tokijā, kur dziedāšu “Meistardziedoņus”. Katrā ziņā piedāvājumus sijāju un izvēlos salīdzinoši ne tik darbietilpīgus un ar īsāku mēģinājumu laiku.

Nesen parādījās piedāvājums dziedāt visu Vāgnera “Nībelunga gredzenu” Ķīnā. Nupat atcēlās jūnijā paredzētās izrādes Diseldorfā, kur man bija jādzied “Klīstošais holandietis”, bet 2021. gada martā, cerams, dziedāšu “Valkīras” Votānu Tokijā.

 

No otras puses, vai nebiedē pārmetumi par prombūtni no Latvijas operas?

Nebiedē. Kopš esmu direktora amatā, man ārzemēs bijušas četras izrādes janvārī un piecas martā. Nedomāju, ka tas ir daudz. Pildīt direktora amatu nenozīmē sēdēt tikai savā kabinetā. Ja Vīnē tiekos ar režisoriem, scenogrāfiem, dziedātājiem, kurus tur dzirdu un vēlos uzaicināt pie mums Latvijā, tad gan uzstājos, gan organizēju darbu Operai.

 

Vai arī turpmāk jūs dzirdēsim “Klīstošajā holandietī” uz mūsu Baltā nama skatuves?

Šo operu nākamajā sezonā neplānojam. Bet vispār – mazliet sāpīgs jautājums. Stājoties amatā, nezināju, ka tā dēvētais interešu konflikta likums stipri ierobežo iespēju valdes locekļiem gūt papildu ienākumus savā iestādē.

Opera šajā ziņā ir pielīdzināta citām valsts kapitālsabiedrībām, piemēram, “Latvijas valsts mežiem”. Turpretī ārzemju operteātros daudzi operu intendanti vienlaikus ir arī galvenie diriģenti, it sevišķi Vācijā populāri, ka daudzi režisori ir operu intendanti, un viņi iestudē savā operteātrī ne tikai vienu, bet vismaz divas izrādes sezonā.

Bet Dailē savas, pirms stāšanās direktora amatā iestudētās lomas turpina spēlēt Juris Žagars, M. Čehova Rīgas Krievu teātrī direktore un aktrise ir Dana Bjorka…

Kultūras ministrija to neaizliedz, bet likumīgi tas arī gluži nav. Nolikums, kas to atļautu, nav izstrādāts. Man ar ministriju par dziedāšanu atsevišķi jāvienojas. Bet, jā, cerams, oktobrī ir ieplānotas trīs operas “Toska” atjaunojuma izrādes, kur es varētu piedalīties. Ja ministrijā iebildīs, būs jādzied kādam citam.

 

Nu jau pagājis pusgads, kopš 2019. gada 5. novembrī stājāties Operas direktora amatā. Kas no jūsu vīzijā iecerētā pavirzījies uz priekšu, kur gadījušies cietāki rieksti, nekā domāts?

Vēl ir procesā iesāktā pārkārtošanās. Esam citādi strukturizējuši solistu apmaksas kārtību.

Agrāk visiem solistiem bija vienāda alga un dažāda līmeņa piemaksas par atsevišķām izrādēm. Tagad ir diferencētākas četru kategoriju algas, savukārt piemaksas vienkāršotākas, tikai triju veidu – par galveno lomu, vidēju un mazu.

Atšķirība starp augstāko un zemāko atlīdzību ir četrdesmit procenti. Lielās līnijās saplānoti jauniestudējumi trim sezonām uz priekšu, lai gan, protams, ārkārtas situācija atsevišķas lietas liek mainīt.

Decembra sākumā biju Dubajā, un šī brauciena rezultāts – gan baletam, gan operai paredzētas viesizrādes šajā pilsētā 2021. gada rudenī. Paskatījos, opera pēdējos septiņus gadus vispār nav bijusi viesizrādēs ārzemēs.

 

Bija gan – Viļņā un Tallinā.

Tas jau tepat. Igauniju un Ventspili es neuzskatu par riktīgām ārzemēm. (pasmaida). Būtiski, ka par Operas ēku vairs nemaksājam īri Rīgas domei, jo no Rīgas pašvaldības Operas nams nu pārgājis valsts īpašumā Kultūras ministrijas personā.

Jāpiebilst gan, ka Operu gaida lieli remontdarbi. Dažiem liekas, ka 1995. gadā Operā jau notika kapitālais remonts un visam jābūt kārtībā.

Tomēr tas patiesībā vairāk skāra fasādi un iekšsienas, bet instalācijas, apkures, kanalizācijas un ūdensvada sistēmas ir no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem.

Ik pa brīdim kaut kur kaut kas plīst, notiek ārkārtas remontdarbi. Mums ir izstrādāti attiecīgi projekti, un gaidām finansējumu to īstenošanai.

Ceru, ka gada beigās kāds angārs tiks uzsliets Meirānu ielā, kur būvēs mūsu dekorāciju cehus, lai dekorācijas nestāvētu pavisam bez jumta. Iecerēts, ka daži, piemēram, šūšanas cehi uz turieni varētu pāriet 2023. gadā.

 

Lielu viļņošanos sabiedrībā izraisīja jūsu rīkotā Operas solistu noklausīšanās.

Es atkal brīnos, kāpēc žurnālistus tik ļoti interesē šis jautājums! Tas ir pilnīgi normāls process. Turklāt tā pat nebija atdziedāšana vai attestēšana, taču es nevaru stāties direktora amatā Operā un neizzināt, kā kurš mākslinieks dzied.

Ja vēlos trīs gadu griezumā plānot repertuāru, man jāsaprot, kādi mākslinieki ir mūsu pašu Operā, ar ko rēķināties un kādu repertuāru varu būvēt.

Citur pasaulē, atnākot jaunam operas intendantam, nomainās līdz pat astoņdesmit procentu trupas. Un tas iespējams tādēļ, ka solistiem parasti ir terminētie – viena, divu, trīs gadu – darba līgumi.

Un intendants jaunus līgumus neslēdz uz ilgāku laiku, nekā tas ir viņam pašam. Un nākamais intendants nāk atkal ar savu redzējumu un saviem solistiem, jā, varbūt patur dažus no iepriekšējiem, bet arī tas nav obligāti.

Bet, vai šī ārzemēs ierastā prakse, terminētajos līgumos ieprogrammētā zināmā nedrošība par darbu nākotnē veicina māksliniekā radošumu?

Bet, manuprāt, ir otrādi – ja mākslinieks zina, ka viņu tāpat nevar atlaist, jo “sargā līgums uz mūžu”, viņš mazāk cenšas būt labā formā.

Bet ir ļoti jācenšas, ja dziedātājs patur prātā, – ja katru lomu nemēģinās maksimāli labi sagatavot, viņam pagarināt līgumu var arī nepiedāvāt. Mūsu biļetes ir gana dārgas, un tāpēc skatītāji ir pelnījuši augstas kvalitātes sniegumu, nevis tādu, kas balstīts izdienas pensijas sagaidīšanā…

Ja pieminat šo jēdzienu, jāteic, ka mākslas aprindās nav noslēpums, ka drīz pēc jūsu stāšanās amatā doties izdienas pensijā sirsnīgi tika aicināti arī solisti Aira Rūrāne, Kristīne Gailīte un Viesturs Jansons, kas ir arī cienīti mācībspēki Mūzikas akadēmijā.

Diemžēl liriskās balsis tādas nevar būt mūžīgi. Katrai profesijai ir sava specifika. Piecdesmit gadu vecumā liriskas balss īpašnieks vairs nevar dziedāt lomas, kas paredzētas divdesmitpiecgadīgu dziedātāju svaigai balsij.

Ir atsevišķi solisti, kuri laikus rēķinās ar gaidāmām balss izmaiņām, maina savu repertuāru, kļūst par Štrausa vai daži – Vāgnera dziedātājiem…

Bet, ja solists nemainās, ja neesi piestrādājis, lai kļūtu par raksturlomu vai dramatiskāku lomu izpildītāju, tavs izmantojums samazinās. Nevaram turēt trupā cilvēkus, kuriem ir viena izrāde mēnesī vai četras pusgadā. Mums ir divdesmit divas solistu štata vietas un vairāk diemžēl nav. Tikai kādai atbrīvojoties, varam pieņemt jaunus dziedātājus, kā, piemēram, nesen solisti Jūliju Vasiļjevu.

 

Neizprotami izskatījās arī Operas galvenā scenogrāfa, leģendārā mākslinieka Andra Freiberga aiziešana no Operas.

Cienījamajam meistaram bija 81 gads. Un ārzemju operteātros nekur nav tāda galvenā scenogrāfa amata.

 

Taču viņam tomēr tika izteikts priekšlikums turpināt sadarbību kā valdes ārštata konsultantam scenogrāfiju jautājumos, saglabājot darba vietu Latvijas Nacionālajā operā un baletā.

No kā Freiberga kungs atteicās. Jā, mums bija viņam piedāvājums, piemēram, izvērtēt jaunu radošo komandu veikumu scenogrāfijā… Bet, vai domājat, ka man bija viegli aicināt šo daudz paveikušo mākslinieku uz sarunu par darba attiecību pārtraukšanu?

Ļoti grūti, bet diemžēl nākas pieņemt nepopulārus lēmumus, kas vēl nesaprotamāki šķiet arī tādēļ, ka Latvijā vēl tomēr esam lielā mērā padomiskajā domāšanā.

 

Lai tad arī trešais neērtais jautājums – par darba uzteikumu kastinga direktorei Ilzei Sprancmanei un jūsu iespējamu interešu konfliktu viesmākslinieku izraudzīšanā.

Viesmāksliniekus tagad izvēlos es pats. Līdz ar to Sprancmanes kundzes amats kļuva lieks. Un ar manas dzīvesbiedres vadīto mākslinieku aģentūru tur nav nekāda sakara, kā dažam labpatika sociālajos tīklos izteikties.

 

Nupat arī Opera paziņojusi par sezonas slēgšanu. Kāda šobrīd ir situācija Baltajā namā?

Mums sezona bija ieplānota līdz 14. jūnijam. Ja ārkārtas situāciju pagarina līdz 9. jūnijam, ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nākamajās dienās neko nevaram izrādīt.

Kultūras ministrijas izstrādātais sanitārais protokols pieprasa četru kvadrātmetru telpu vienam cilvēkam. Tas nozīmē, ka orķestris un koris nevar strādāt, šie mākslinieki atrodas dīkstāvē.

Savukārt baletzālē ir atsākušies treniņi. Baletmeistars jau atzīmējis trīs metru distanci starp dejotājiem pie stangas.

Baletdejotāji treniņus apmeklēs pa grupām, un tie notiks divas reizes dienā, protams, baletdejotāji netrenēsies un nedejos pa pāriem.

Savukārt Operas solisti individuālās stundās kopā ar pianistiem apgūs jauno repertuāru, proti, trīs pianisti tiks nošķirti pa telpām, ievērojot distanci starp solistu un pianistu.

No divdesmit diviem solistiem uz mēģinājumiem nāks astoņi. Izvēlēti tie, kuriem ir nopietnas lomas un uzdevumi topošajos jauniestudējumos – operās “Simons Bokanegra” un “Pelnrušķīte”.

No 13. marta kolektīvs izmantoja ikgadējo atvaļinājumu. Turpmāk minētie mākslinieki, kuriem ir mēģinājumi, saņems simtprocentīgu atalgojumu, bet tie, kuri atradīsies dīkstāvē, – 80 procentu apmērā no algas.

Atsevišķiem solistiem, kā arī sešpadsmit kora māksliniekiem, kuriem terminētie līgumi bija līdz šai sezonai, tie nu beigušies mēnesi agrāk, 13. maijā. Taču samazinājums par sešpadsmit koristiem nenozīmē, ka turpmāk operās dziedāsim ar trešdaļu mazāku kori. Sezonai atsākoties, ar koristiem tiks noslēgti jauni darba līgumi.

Diemžēl ārkārtas situācijas laikā esam uzteikuši darbu biļešu kontrolieriem, garderobistiem, vietu ierādītājiem, atsevišķām apkopējām, pārējās palikušas pusslodzē, bija jāatlaiž arī atsevišķi skatuves strādnieki.

 

Bet kāpēc šiem darbiniekiem netiek izmaksāts dīkstāves pabalsts? Vai, sezonai atsākoties, viņi vairs nebūs vajadzīgi?

Bet pēc cik mēnešiem sezona varēs atsākties? Otrkārt, valsts kapitālsabiedrības – un Opera tajā skaitā – neietilpst kategorijā, kam valsts maksā dīkstāves pabalstu.

Igaunijā turpretim gan Opera šajā kategorijā ietilpst! Latvijā valsts Operu subsidē par 70 procentiem no mūsu budžeta, pārējos 30 procentus nopelnām ar biļešu ieņēmumiem un telpu īri, lielākoties pirmdienās, kad nenotiek mēģinājumi.

Dīkstāves laikā paši neko nenopelnām, un mūsu kopējais budžets būs ar vismaz divu miljonu eiro iztrūkumu.

Diemžēl mums ir jāoptimizē štati, citādi nebūtu naudas jauniestudējumiem. Cenšamies neķerties klāt māksliniekiem, un, cerams, tas nebūs jādara. Bet biļešu kontrolieri var pieņemt darbā arī septembrī, kad zināsim, kad darbu atsāksim.

Praktiski plānojam arī šeit nedaudz citādi strukturizēt. Būs neliels kodols, bet pārējie garderobisti, biļešu kontrolieri un vietu ierādītāji tiks pieņemti darbā uz stundu apmaksu.

Un šī struktūra būs taisnīgāka. Balets parasti ilgst divas stundas, opera četras, bet līdz šim par vienu vakaru samaksa minētajiem darbiniekiem bija vienāda.

 

Kādi ir radošo plānu scenāriji?

Baletu “Gulbju ezers” parādīsim, līdzko atklāsim jauno sezonu. Bet operas “Dons Žuans” liktenis šobrīd nav skaidrs. Diemžēl krīzes dēļ nākamajā sezonā mums jāatsakās no vienas operas un viena baleta.

Līdz ar to plānotas četras operas – divas jaunas un divi atjaunojumi, un viens jauns balets, jau minētais “Gulbju ezers”.

Kā jau minēju, ieplānota operas “Toska” atjaunojuma izrāde. Pēdējoreiz “Toska” šeit rādīta pirms pieciem vai sešiem gadiem.

Titullomai man izdevies piesaistīt vienu no pasaulē pieprasītākajiem soprāniem – Minhenē, Vīnē, Metropolitēnā un citos slavenos operteātros dziedājušo bulgāru izcelsmes solisti Krasimiru Stojanovu.

Tosku viņa līdz šim vēl nekad nav dziedājusi, vēlējās šajā lomā debitēt uz mūsu Operas skatuves un piekrita dziedāt par divarpus reizes mazāku honorāru tādēļ, ka es viņu jau divdesmit gadus pazīstu. Ceru, ka nepievilšu un varēšu būt viņas Skarpija, jo arī tas bija Krasimiras Stojanovas priekšnoteikumus, piekrītot dziedāt Rīgā.

Verdi operas “Simons Bokanegra” pirmizrādi esam iecerējuši 27. novembrī, ja sezona sāksies septembrī. Režisors ir Stīvens Louless no Lielbritānijas, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Leslijs Traverss.

Uzvedumā bija iecerēti vairāki izcili viessolisti, taču krīzes radīto finansiālo zaudējumu dēļ nācās viņiem atteikt. Labi, ka tikām cauri bez soda sankcijām. Man ļoti žēl, ka uzvedums dziedātāju ziņā nebūs tāds, kā biju izlolojis. Tagad tas balstīsies tikai uz mūsu māksliniekiem, kuriem, protams, darbs arī bija paredzēts.

Džoakīno Rosīni opera “Pelnrušķīte” top sadarbībā ar Tulūzas operu, un to iestudēs kanādiešu izcelsmes komanda, kura patlaban dzīvo Venēcijā –režisors Reno Dusē un scenogrāfs Andrē Barbē. Arī šo darbu mēģināsim balstīt mūsu pašu solistos.

Cenšos piedāvāt mūsu skatītājiem operas, kas Latvijā nekad nav rādītas. (“Simons Bokanegra” ir uzvests vienīgi Siguldas Opermūzikas svētkos. – V. K.), bet kas ir izcili mākslas darbi. “Simons Bokanegra” – tā ir lieliska Verdi mūzika, stāsts ar mazliet skumju noskaņu, bet ļoti romantiska un emocionāla opera. Un līdzīgi ar Rosīni “Pelnrušķīti” – arī tā Latvijas Baltajā namā nekad nav spēlēta.

 

Andreja Žagara laiki Operā saistījās ar vērienu un spozmi, Zigmara Liepiņa laiki bija mazliet pragmatiskāki, dodot lielākas iespējas pašu māksliniekiem un sakārtojot juridiskas un finansiālas lietas. Kā vēlētos jūs pats, ar ko lai pēc gadiem saistītos Egila Siliņa laiki operā?

Ar augstu kvalitāti. Pats trīsdesmit gadus bez pārtraukuma esmu intensīvi dziedājis visā pasaulē un zinu, kā notiek mēģinājumu process, lai panāktu labāku māksliniecisko kvalitāti.

Tagad mūsu operā ar lielām grūtībām cenšos radīt sistēmu, lai viens pirmizrādes sastāvs dziedātu vairākas izrādes pēc kārtas un pēc tam kaut kad vēlāk tāpat otrs sastāvs. Ja otrā sastāva dziedātāji nodzied otro izrādi un pēc tam šo operu dzied pēc vairākiem mēnešiem vai pusgada, tad no solista nevar prasīt virzību, kvalitāti un attīstību. Ir jābūt uz skatuves sistemātiski, intensīvi un pēc kārtas, īpaši, ja runa par darbu, ko agrāk neesi dziedājis.

Solo koncertu mums apsolījusi pasaulslavenā latviešu zvaigzne Elīna Garanča, arī viens no vadošajiem austriešu basbaritoniem Ginters Groisbeks, latviešu izcilā soliste Kristīne Opolais piekritusi dziedāt Verdi “Aīdas” atjaunojumā. Nākamā gada rudenī slavenais meksikāņu tenors Rolando Vilasons apsolījis veidot režiju Hendeļa operai “Rinaldo”.

Savukārt 2022. gada pavasarī Kamila Sensāna operā “Samsons un Dalila” galveno lomu varētu dziedāt Frankfurtē muzicējošais latviešu mecosoprāns Zanda Švēde.

Es nebūšu tāds Operas direktors, kas vēlēsies vai nu tikai konservatīvu, vai modernu režijas piedāvājumu. Lai ir no visa kā. Jābūt tikai aizraujošai mākslai saistošā vizuālā ietērpā.

Un arī repertuāru esmu iecerējis visdažādāko, no Vāgnera līdz operetei.

Esam plānojuši uzaicināt arī pasaulslaveno un diezgan provokatīvo režisoru Kaliksto Bjeito iestudēt Aleksandra fon Cemlinska operu “Florentīniešu traģēdija” kopā ar Paula Hindemita “Svēto Suzannu”. Tie būs atsevišķi viencēlieni, ko veidosim kopā ar Prāgas Nacionālo operu, tas uzvedumu padarīs finansiāli vieglāk īstenojamu.

 

Atgriežoties pie darba līgumiem – kādēļ Operas korī jānodzied trīs gadi, lai tiktu pie beztermiņa līguma, savukārt orķestrī pietiek ar vienu gadu?

Šie noteikumi tādi jau bija pirms manas stāšanās amatā. Kora politika ir galvenā kormeistara Aigara Meri pārziņā.

Taču viens no iemesliem šādai taktikai varētu būt tas, ka visi orķestra mākslinieki ir ar augstāko muzikālo izglītību, bet korī – ne vienmēr.

Jaunajiem koristiem sevi vēl jāpierāda. Kā jau teicu iepriekš, lai noturētu augstāku māksliniecisko līmeni, Operas vadībai vispār visvēlamākie būtu terminētie darba līgumi.

Tad redzams, kādi solisti un mākslinieki vēl nepieciešami, arī kādus ārzemniekus trupā vajadzētu piesaistīt.

Piemēram, Tallinas operas orķestrī spēlē piecpadsmit ārzemnieki, bet mūsu LNSO tikai viens flautas koncertmeistars ir itāļu izcelsmes.

Mākslā sen vairs nav tā, ka tikai vienas nācijas pārstāvji var aizpildīt augstā kvalitātē visas vienības orķestrī un solistu sastāvā. Tikko Latvijā samaksa pieaugs kaut cik tuvu Eiropas līmenim, dziedāt mūsu Baltajā namā būs liela gribēšana arī citu valstu māksliniekiem.

Bet, atgriežoties pie šīsdienas situācijas, nupat kļuvis zināms, ka Igaunijā no 1. jūlija tiks atļauti brīvdabas sarīkojumi līdz tūkstoš cilvēkiem.

Latvijas Nacionālā opera arī ļoti priecātos par šādu iespēju. Mēs tūlīt reaģētu un sarīkotu brīvdabas koncertus Mežaparka Zaļajā teātrī, kur vispār ir vietas 4,5 tūkstošiem cilvēku.

Un, tā kā krēsli tur nav iebetonēti, bet pārbīdāmi, mierīgi var nodrošināt divu metru distanci starp skatītājiem, ja viņu skaits būtu arī tūkstotis.

Ja pie mums lemtu tāpat kā Igaunijā, tad opera 10. jūlijā Zaļajā teātrī varētu sarīkot “Trīs tenoru” koncertu un pēc nedēļas soliste Ilona Bagele un mūziķu grupa turpat uzstātos ar argentīniešu mūzikas programmu.

Es īsti nesaprotu, kāpēc pie mums restorāna terasē drīkst sēdēt un trīs stundas dzert alu vai kafiju, bet Zaļajā teātrī klausīties mūziku – pārbīdot tālāk krēslus, ievērojot distanci un kaut vai tikai pusotru stundu – ne?

Epidemiologi skatās uz līknēm un taisnēm, bet tas, ka cilvēkiem dvēselēs drīz būs tukšums, nevienam nerūp. Man nupat bija neliela konference tiešsaistē ar Igaunijas un Lietuvas operu vadītājiem.

Saistītie raksti

Igauņi jau tagad plāno operas sezonu sākt septembrī. Lietuvā to darīs jau augustā. Bet Latvijā jaunās sezonas pilna sastāva mēģinājumi varētu sākties septembrī, bet pirmās izrādes ar skatītājiem – oktobrī.

 

Kā klājas jūsu vīnogu laukiem Spānijā?

Vīnogām ļoti labi, jo ir silts un lietains. Diemžēl Spānijā palikusi mana dzīvesbiedre, bet lidmašīnas turp nelido un lidostas ir slēgtas.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.