Ivars Pellu: “Latvijas nostādnē igauņi ir tie svešie “citi” un Igaunijas vēsturē latvieši ir “citi”, bet būtībā jau mūsu “katls” ir viens un tas pats.”
Ivars Pellu: “Latvijas nostādnē igauņi ir tie svešie “citi” un Igaunijas vēsturē latvieši ir “citi”, bet būtībā jau mūsu “katls” ir viens un tas pats.”
Foto: Karīna Miezāja

“Pret pandēmiju vajag izturēties gluži kā pret citām dabas parādībām.” Saruna ar igauņu režisoru Ivaru Pellu 11

Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Latvijas Nacionālajā teātrī gaidāma pirmizrāde igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka romāna “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” dramatizējumam. “Kultūrzīmēm” bija iespēja satikt un sarunāties ar iestudējuma režisoru IVARU PELLU, kurš ikdienā ir Igaunijas Tartu Jaunā teātra režisors.

– Kā sākās jūsu sadarbība ar Latvijas Nacionālo teātri?

ST priekšsēdētāja: Beidzot pēc vairāk nekā 20 gadiem valsts uzzināja, kāds ir iztikas minimums
Salas pamatskola negrib padoties: pašvaldības pārstāvjus sagaidīja smagā tehnika un ugunskurs
“Ministrs, kurš nozog valstij telefonu, tas ir patiesi nožēlojami!” Soctīklotāji par Ģirģenu 4
Lasīt citas ziņas

I. Pellu: – 2018. gadā uzvedums “BB naktī”, kuru izveidojām kopā ar režisoru Martu Kolditsu, ieguva balvu ikgadējā Igaunijas teātru festivālā. Togad festivālā tika iekļauti Igaunijas simtgades teātra programmas iestudējumi.

Šo mūsu izrādi redzēja arī Jānis Vimba un Ieva Struka no Latvijas Nacionālā teātra un aicināja – iestudējums tik tiešām labs, brauc pie mums! No tā brīža šo plānu uzturējām, kaut gan vairākkārt pārjautāju, vai viņi ir pārliecināti par ielūgumu strādāt Rīgā. Un viņi ikreiz atbildēja apstiprinoši.

CITI ŠOBRĪD LASA

Andrusa Kivirehka romāna “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” dramatizējums bija gatavs jau 2019. gadā, bet tad iesākās 2020. gads, plāni sāka slīdēt uz priekšu… Bet nu, pavisam negaidīti, teātrī parādījās brīvs logs, un tagad iestudējums ir radies.

– Jūs šeit neesat viens, ja klāt piepulcinātu arī pašu romāna autoru, mēģinājumu zālē būtu gandrīz vairāk igauņu nekā latviešu.

– Jā, vēl ir scenogrāfe Kristīna Pellu un kostīmu māksliniece Trīnu Pungits. Iesākumā bijām domājuši arī par mūzikas radīšanu, bet, tā kā darba periodu nācās saīsināt, beigu beigās nolēmām, ka orģinālmūzika izpaliks.

Iespējams, īpaši komponēta mūzika nemaz nebūtu izdevusies tik laba kā tā, kuru dzirdēsiet tagad. Galvenokārt iestudējumā izmantojam mūsdienu igauņu mūziku.

– Vai sajūtat kādu atšķirību starp igauņu un latviešu aktiermāku?

– Šo pēdējo darba nedēļu laikā esmu sapratis, ka latviešu aktieru fiziskās izpausmes ir daudzpusīgākas nekā igauņu aktieriem, latvieši ar ķermeņu palīdzību iedrošinās izpaust vairāk un ir dinamiskāki.

Droši vien Latvijas Nacionālo teātri varētu salīdzināt ar Igaunijas Drāmas teātri, tie ir abu valstu vislielākie un vissvarīgākie teātri. Interesanti, bet pie mums ir gluži kā operā, aktieri vairāk stāv uz vietas un sevi izpauž ar tekstu, Latvijā aktieri daudz izpauž ar kustībām.

Es gan nebūt negribētu teikt, ka latvieši ir apdāvinātāki nekā igauņi, bet katrā ziņā ļoti priecājos strādāt ar šo latviešu aktieru trupu.

– Par ko ir luga “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”?

– Kad domājām par materiālu lugai, meklējām ko tādu, kas veidotu saikni starp Igauniju un Latviju, lai neiznāktu tā, ka atvedam uz Rīgu kādu nesaprotamu igauņu “frīkšovu”.

Kivirehka rakstītais vienmēr ir par igauņiem un domāts, paredzēts tieši igauņu lasītājiem, bet, ja domās paceļamies nedaudz augstāk, nav jau nekāda lielā starpība, vai esi igaunis vai latvietis.

Mēs esam mazas tautiņas kaut kur pasaules nomalē, starp vairākām kultūrām, kaut kur starp lielajām pasaulēm, mūs vienmēr apdraud spriegums no blakus esošajiem lielajiem spēkiem. Es gribētu uzsvērt, ka šobrīd nezaudējam savu identitāti nelaimju dēļ, mēs varam to pazaudēt ērtību dēļ, pārpilnības tieksmes dēļ.

Šis process kļūst aizvien ātrāks. Par to ir šī luga. Visi grib dzīvot labāk, būt kaut kas cits un beigu beigās viņi nav vairs nekas. Šis process tiek skatīts jauna cilvēka acīm, kurš saprot, ka viņš neiederas nekur, nepieder nekam, viņš var būt nekas un ir pilnīgi viens. Viņš nevienam nelīdzinās un arī negrib būt nevienam līdzīgs.

– Man arī vienmēr licies, ka igauņu un latviešu domāšana ir līdzīga. Vienlaikus mūsu tautas vienmēr sacenšas – kā jūs izjūtat mūsu atšķirības un līdzības?

– Ģenētiski mēs esam ļoti līdzīgi, pat līdzīgāki, nekā to spējam iedomāties. Somi un igauņi ģenētiski atrodas tālāk viens no otra nekā igauņi un latvieši. Mūsu tautu pamats, tā kodols ir vienāds, mēs esam bijušas klejojošas tautas, tik vien, ka igauņiem ir viens somugru slānis vairāk.

Līdzību ir ļoti daudz, mūsu tautu vēsture ir līdzīga. Tas ir savādi, ka mūsu kontakti ir vāji un brīžam attiecības ir tik slābas. Tas sācies jau vēstures grāmatās, Latvijas nostādnē igauņi ir tie svešie “citi” un Igaunijas vēsturē latvieši ir “citi”, bet būtībā jau mūsu “katls” ir viens un tas pats.

Līdzīgas ir mūsu pavisam senās tautasdziesmas (igauniski “regilaul”) – nav jau īsti zināms, vai tās izdomāja senie igauņi vai balti. Īsti nezinām arī, kuram radās ideja par Dziesmu svētkiem. Mums ir ļoti daudz kopīgā.

Vēstures gaitā Rīga Dienvidigaunijai ir bijusi tuvāka nekā Tallina, to ir noteikuši gan politiskie, gan ģeogrāfiskie aspekti. Es savā ziņā Rīgu sajūtu kā lielo Tērbatu, Tartu.

– Agrāk, pirms pandēmijas, gājiens uz teātri bija viens no daudzajiem kultūras patērētāju ikdienas notikumiem. Tagad notikumi ir retāki. Vai teātriem vajadzētu kā mainīties, lai skatītājs izrādes laikā iegūtu vairāk, lielāku līdzpārdzīvojumu?

– Jā, pirmā viļņa laikā tiešām likās, ka viss iespējamais un īpaši teātris mainīsies. Bet tad, kad pazuda pirmās bailes, viss atkal aizgāja vecajās sliedēs, turklāt tik dikti vecajās, ka vismaz man tas likās satriecoši.

Tā bija ļoti liela vilšanās – ka viss turpinās tieši tāpat kā agrāk. Pašlaik gan arī vairs nav skaidrs, kurš vilnis šobrīd ir. Nemaz neesmu pārliecināts, ka teātris mainīsies, ka tas vispār un jebkā vēlas mainīties.

Teātris šajā krīzē ir bijis pārsteidzoši konservatīvs. Un tieši tikpat pārsteidzoši konservatīvs ir arī tas, ko no teātriem gaida skatītājs. Ja vien iespējams – cilvēki uz teātri iet gluži kā uz restorānu.

Iziešanas, pašas iešanas fakts ir kļuvis par nozīmīgāku, lielāku notikumu nekā tas, ko pārdzīvo un redz teātrī. Tas, ka esi zālē, kopā ar citiem, ir tāds kā sociāls akts – tam ir daudz lielāka nozīme nekā agrāk.

Tā jau ir  – “teātra gabalus” var skatīties arī kur citur, kaut kā citādi, cilvēkiem visnozīmīgākie ir kļuvuši tiešie kontakti ar citiem cilvēkiem.

– Aktieri, citi teātra darbinieki, vienmēr piemin īpašo enerģiju, kas nāk no zāles. Vai tā enerģija, kas nāk no pandēmijas ierobežojumu pustukšajām zālēm, ir vājāka?

– Pats vēl īsti neesmu pieredzējis pustukšās zāles. Es nemaz negāju uz teātri, kad Igaunijā bija noteikti ierobežojumi skatītāju skaitam. Esmu gan dzirdējis stāstus par tukšajām zālēm, kuru pašā viducī, cieši saspiedušies, sēdējuši skatītāji.

Esmu dzirdējis, ka aktierus, skatoties no skatuves uz zāli, šīs tukšās vietas ietekmē, atstāj pavisam savādu iespaidu. Bet aktieri jau ātri spēj pielāgoties.

– Vai esat domājis par teātra izrādēm internetā?

– Mūsu Tartu teātrī esmu jau eksperimentējis, izmēģinājis dažādus variantus un gribētu vēl, man ir vairākas idejas. Patiesībā runa nav tik daudz par šādu vai citādu teātra spēlēšanu, runa ir par publiku, par tās steigu.

Mūsdienu cilvēku steidzīgā dzīves gaita krustojas ar vēlēšanos mierīgi skatīties teātri. Otra problēma ir publikai pieejamās tehnikas iespēju ātrumā un ekrāna izmērā.

Neesmu pārliecināts, vai ir jēga ielikt lielu enerģiju darbā, kura skatīšanās pārtrūkst, paliek karājamies kaut kādos tīmekļa vados un beigu beigās nonāk kādā istabā uz pavisam maza ekrāna. Tas tiešām nav to vērts. Tad, kad katra mājās būs pieejama augstas kvalitātes tehnika, tad, protams, viss būs citādi.

Tomēr arī tad paliks jautājums, cik vispār teātris ir konkurētspējīgs, ja tam jāsacenšas ar visu iespējamo piedāvāto digitālo izklaidi. Ja teātris nokļūst internetā, tad izrādes konkurē ar visu, kas vien tur ir, – ne ar citiem teātriem, bet ar visu, ko vien internetā var atrast – visās valodās, visu zemju piedāvājumos.

– Jūs neesat tikai režisors, bet arī dramaturgs un mūziķis. Vai esat domājis rakstīt par pandēmiju, iespējams, vēl ir pāragri par to runāt?

– Patiesībā to jau uzrak­stīju, darbu esam iestudējuši, un izrāde ir jau noņemta no skatuves. Otrā viļņa laikā stāvlaukumā pie Igaunijas Nacionālā muzeja Tartu iestudējām izrādi “Visu ierobežojumu beigas”.

Tolaik Igaunijā bija lozungs 2+2, viens aktieris darbojās stikla kupolā, otra telpa bija ārpus kupola, skatītāji sēdēja automašīnās un tekstu klausījās raidītājos. It kā bijām izpildījuši visas epidemioloģiskās prasības, ar birokrātiju viss bija kārtībā, tomēr nesaņēmām atļauju izrādīt.

Iesniedzām lietu tiesā, uzvarējām, un tiesa deva mums atļauju spēlēt. Uzvedumu rādījām šī gada maijā, tā bija izrāde par nošķirtību, vientulību, pandēmiju.

Toreiz tas bija pēdējais brīdis tāda veida izrādei, rudenī gan reizi izrādījām atkal, bet tad jau paši sapratām, ka mums visiem viss jau ir līdz kaklam. Un arī publikai jau viss bija līdz kaklam. Publika atkal grib redzēt Čehovu.

Jo ilgāk turpināsies šis bezjēdzīgais laiks, jo vairāk cilvēki gribēs redzēt Čehovu un citas mūžīgās vērtības. Par pandēmiju noteikti daudzi vēl rak­stīs, bet es savu jau esmu paveicis.

– Vai teātrim vispār vajadzētu runāt par pandēmiju? Varbūt teātrim nemaz nevajag runāt par ikdienas pro­blēmām?

– Pandēmija jau ir tikai viena no mūsu šodienas pro­blēmām. Tā nav jāaizmirst, bet tā arī nav nozīmīgāka par izsalkušiem bērniem vai klimata pārmaiņām, vai pat par tekošu ūdens cauruli mājās. Viss notiek vienā un tajā pašā pasaulē.

SAISTĪTIE RAKSTI

Pandēmijas lielākā problēma ir tā, kādu iespaidu tā uz mums atstāj, ko tā izdara ar cilvēkiem, cilvēciskām attiecībām, kā, to ietekmēti, saprotam pasauli.

Pret pandēmiju vajag izturēties gluži kā pret citām dabas parādībām, kuras pieņemam, līdzīgi kā pret sniegu, kas nāk. Par sniegu var uzrakstīt lugu, bet svarīgāks ir tas, kas notiek laikā, kad snieg, un kādas sekas tas atstāj uz mums.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
ST priekšsēdētāja: Beidzot pēc vairāk nekā 20 gadiem valsts uzzināja, kāds ir iztikas minimums
Salas pamatskola negrib padoties: pašvaldības pārstāvjus sagaidīja smagā tehnika un ugunskurs
“Ministrs, kurš nozog valstij telefonu, tas ir patiesi nožēlojami!” Soctīklotāji par Ģirģenu 4
Eiropā redzama gaisma tuneļa galā? PVO pieļauj, kad varētu sagaidīt pandēmijas beigas 114
VIDEO. Stiliste Žanna Dubska par tuva cilvēka nāvi un vientulību: “Es atnesu uz slimnīcu uzvārīto zupu, bet viņas vairs nebija…”
Lasīt citas ziņas
“Tuvākajā laikā tie varētu pat 10 000 cilvēku dienā!” Cipule prognozē inficēto pieaugumu 28
Epidemiologs par jaunu Covid-19 ierobežojumu nepieciešamību Latvijā
Covid-19 sertifikāts zem ādas: Zviedrijā jau tūkstošiem cilvēkiem ievietojuši rokā mikroshēmu
NATO valstis sūta kuģus un iznīcinātājus uz Austrumeiropu
Britu militārās lidmašīnas ar ieroču kravu Ukrainai aplido Vāciju ar līkumu
19:01
Šodien tu vari atļauties darīt to, ko tu vēlies darīt, nevis to, ko no tevis sagaida! Horoskopi 25.janvārim
18:39
Covid-19 sertifikāts zem ādas: Zviedrijā jau tūkstošiem cilvēkiem ievietojuši rokā mikroshēmu
18:23
“Ministrs, kurš nozog valstij telefonu, tas ir patiesi nožēlojami!” Soctīklotāji par Ģirģenu 4
Latvijā nedaudz līs, dažviet gaidāms sasalstošs lietus. Laika prognoze otrdienai
Tūrisma krīzes vadības komiteja aicinās demisionēt Pavļutu un Reiru
Spekulanti uz izrādi Rīgā, kurā spēlēs Džons Malkovičs, internetā tirgo biļetes pat par 450 eiro
Salas pamatskola negrib padoties: pašvaldības pārstāvjus sagaidīja smagā tehnika un ugunskurs
VIDEO. Stiliste Žanna Dubska par tuva cilvēka nāvi un vientulību: “Es atnesu uz slimnīcu uzvārīto zupu, bet viņas vairs nebija…”
VIDEO. Grieķiem nedēļa sākas ar pārsteigumu – Atēnās šodien snieg
Sasniegts augstākais pozitīvo gadījumu īpatsvars pret testētajiem. Cik jauni kovida slimnieki atklāti svētdien?
Kārlis Streips: Par kristiešu kristīgo vienotību 28
Keitas Midltones dēļ pirmo reizi Lielbritānijā varētu tikt lauzta 366 gadus sena tradīcija
“Citrusaugu kopšana nav sarežģīta, bet cilvēki mēdz pieļaut kļūdas, kas bieži noved pie auga bojāejas”: kā mājās izaudzēt apelsīnus un citronus?
FOTO. Izlēca pa logu no Covid-19 izolatora, nozaga mašīnu, uzrīkoja “Kobra” cienīgu pakaļdzīšanos un pēc avārijas attapās pļavā 19
Eiropā redzama gaisma tuneļa galā? PVO pieļauj, kad varētu sagaidīt pandēmijas beigas 114
Vai šonedēļ laika apstākļi būs rāmāki? Bricis par gaidāmajām temperatūras “šūpolēm”
Olafs Zvejnieks: Pēdējā desmitgadē pieredzētais “lētās naudas” periods tuvojas beigām 40
VIDEO. “Vakcinēties man ir bail!” Ārstu konsīlijs arī pēc būtiskām vakcīnas radītām blaknēm par obligātu nosaka trešo poti 334
“Mana maigā sirds to neizturēja, piekritu – lai ved šurp.” Vecmāmiņas – audžumammas stāsts 23
Žurnālists un publicists Ilmārs Latkovskis: es negribētu būt Krišjāņa Kariņa vietā
Veļasmašīnu darbinām pilnu, ūdeni tējkannā vārām, cik nepieciešams: padomi, kā saimniecībā ietaupīt 74
APTAUJA. Ap trešdaļa Latvijas iedzīvotāju neapmierināti ar dzīves kvalitāti Covid-19 laikā 39
Uzcep gleznu: Itāļu maize fokača
Seniors ar jaunu sirdi: Kā Iveta ar Jāni atjaunoja koka māju Rīgas centrā 8
Mērķējot šaus arī garām, Zīle pie prezidija galda un negaidīti pavērsieni, atklājot pieminekli. Nedēļas notikumu apskats 22
“Zelta likums – nav nekādas ātras peļņas.” Kā neuzķerties uz krāpniekiem internetā? 7