Lielbritānijas loma un Trampa “pamiera” realitāte 0
Salomē apgalvo, ka Lielbritānija tiks “ievilkta konfliktā nevis brīvprātīgi, bet alianses un slepenu līgumu dēļ”. Viņš izceļ trīs galvenos veidus, kā Lielbritānija kļūs par “nozīmīgu spēlētāju”:
– Djego Garsijas bāze: Britu bāze Indijas okeānā, kas sadarbojas ar ASV, jau tagad tiek izmantota diplomātisko evakuāciju, ieroču transporta un elektroniskās uzraudzības vajadzībām. Irānas vai tās sabiedroto (Jemenā vai Pakistānā) uzbrukums šai bāzei piespiestu Lielbritāniju reaģēt, jo tiktu pārkāpta tās teritoriālā integritāte.
– Hormuzas šaurums: Britu Karaliskā flote slepeni pārvieto kuģus starp Omānu un Bahreinu, īstenojot plānu “Hormuzas vairogs”. Ja Irāna bloķēs šaurumu, Lielbritānija iesaistīsies, pavadot naftas tankkuģus un veicot mīnu tīrīšanu, kas var izraisīt tiešus konfliktus ar droniem, torpēdām un zemūdens sabotāžām.
– Kiberkarš un NATO: Slepenās NATO sarunās tiek apspriesta 5. panta aktivizēšana, ja Irāna veiktu koordinētus kibernoziedznieku uzbrukumus ASV militārajiem objektiem Eiropā, piemēram, Ramšteinas gaisa bāzei Vācijā. Lielbritānija būtu spiesta iesaistīties ar kiberdrošības pasākumiem, elektroniskām sankcijām un uzbrukumiem Irānas serveriem.
Trampa “pamiera” realitāte
Salomē uzskata, ka Trampa paziņotais pamiers nav konflikta beigas, bet gan “politiskās izdzīvošanas” manevrs. Viņš norāda, ka “droni joprojām lido, karaspēks paliek pozīcijās, un izlūkošanas satelīti nav mainījuši fokusu”.
Trampa solījumi par “Amerikas diženuma atjaunošanu” esot saistīti ar viņa paša politisko izdzīvošanu, nevis miera nodrošināšanu.
Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers aktīvi iesaistījies diplomātiskajās sarunās ar Trampu par Irānas krīzi, taču Dauningstrīta izvairās pieminēt deeskalāciju, uzsverot, ka Irānai jāatgriežas pie sarunām un jāatturas no kodolieroču izstrādes.
