Dzīvojam digitālajos viduslaikos. Saruna ar Nacionālās bibliotēkas direktoru Andri Vilku 1
Pašā pēdējā vasaras dienā, 31. augustā, uz vērienīgām simtās jubilejas svinībām aicinās Latvijas Nacionālā bibliotēka. Par to moto izvēlēts “Pastāvēs, kas draudzēsies”, un svētkos piedalīsies visdaudzveidīgākie bibliotēkas draugi – piecos gados, kopš tā darbojas jaunajā ēkā, izveidojušās daudzas jaunas, arī negaidītas, sadarbības, stāsta bibliotēkas direktors ANDRIS VILKS.
“Simtgade tika gaidīta jau diezgan ilgi, runājām un domājām, kas mums tās sakarā būtu jādara, jo tas nebija tikai jautājums, vai un kā svinēsim, kādi būs pasākumi, bet, protams, arī fundamentālāks – kādi būsim nākotnē,” atklāj Andris Vilks, piebilstot – pasaule pēdējos gados ir strauji mainījusies, un ne sabiedrība, ne bibliotēkas īsti netiek pārmaiņām līdzi.
– Kādas pārdomas rodas bibliotēkas simtgades priekšvakarā?
A. Vilks: – Pārdomas provocē viss – notiekošais ar tehnoloģijām, vides, mediju telpas lūzums, kas sākās ap 2016. gadu. Nāca Tramps, breksits, bēgļi, sākās populisma izpausmes,
pēkšņi atklājās, ka liberālisms vairs neder un demokrātija jāpārdefinē, sācies jaunais konservatīvisms – visi šie dažādie jautājumi skar arī mūs.
Domājam arī par to, kāda būs mūsu kā bibliotēkas tālākā virzība, niša sabiedrības kontekstā. Gribam būt daudz vairāk integrēti, jūtam, ka spējam būt partneri, jo aizvien vairāk rodas alianses ar izglītību, pētniecību, kultūru, sociālo sfēru.
Patlaban jaunā bibliotēka vēl ir interesanta arī kā vieta, jo pie mums daudz piedāvājumu – ļoti labas kvalitātes konferences, izstādes, izrādes un citi pasākumi. Taču redzam, cik ātri pieci gadi pagājuši – apkārt sabūvēts daudz jauna, ir VEF Kultūras pils, “Hanzas perons”, mums līdzās Latvijas Universitātes ēkas, nākotnē Rīgā būs arī koncertzāle, Laikmetīgās mākslas muzejs…
– Nebūs, šis projekts nepārprotami ir nolādēts.
– (Smejas.) Mums jau arī ilgi šķita, ka esam nolādēti, ka jauno ēku neuzcels, vēl tagad nebeidzas rēķinu kārtošana. Bet konceptuāli skaidrs, ka Rīgā radīsies jaunas kultūras vietas, un mēs par to domājam, redzot arī Igaunijas Nacionālās bibliotēkas likteni. Pirmos desmit gadus tā bija ļoti aktuāla vieta dažādiem pasākumiem, bet tad Tallinā sabūvēja vienu lielu kultūras centru pēc otra, bibliotēka pēkšņi kļuvusi marginālāka, ne tik interesanta, tagad gan viņi strādā pie būtiskas ēkas rekonstrukcijas.
Tāpēc aicinu kolēģus būt redzīgiem un nelauzties iekšā visos virzienos, nekonkurēt ar jomām, kur citi var dot labāku piedāvājumu.
Visu laiku jāatceras, ka esam bibliotēka, jādomā par bibliotēkas lomu. Ļoti priecājamies, ka mums ir arvien vairāk pastāvīgo lasītāju, pieaug izsniegumu skaits. Par desmit procentiem gadā aug pieprasījums pēc literatūras – laikā, kad no visām pusēm dzirdam, ka neviens vairs nelasa.
Tas liecina, ka mums ir iespējas noturēt bibliotēku kā bibliotēku par spīti mainīgajai un burbuļojošajai videi, jānotur arī pamati bibliotēkas zarā, jo bibliotēkai ir savas funkcijas, un tās ir jākopj.
– Interesanti, ka sarunas sākumā pieminējāt jauno konservatīvismu. Domājot par šo interviju, iedomājos, ka bibliotēka, īpaši nacionālā, ir neparasts sajaukums. No vienas puses, kā ikviena atmiņas institūcija, tā spiesta būt konservatīva. No otras puses, bibliotēka kā vieta, kur iegūsti jaunas idejas, konservatīvajā pasaulē tiek uztverta kā brīvdomīga, pat samaitājoša ietekme. Kā sabalansējat šīs diezgan pretrunīgās puses?
– Jā, tā ir balansēšana starp šiem diviem poliem. Piekrītu, ka bibliotēka glabā to, ko varētu saukt par konservatīvajām vērtībām – tādas, kam būtu jābūt nozīmei vairākās paaudzēs.
Mūsdienu problēma ir, ka tradicionālā veidā šīs vērtības pasniedzot, redzam, ka tas vairs neiedarbojas.
Nepietiek parādīt, ka plauktā stāv ļoti vērtīga grāmata. Pat veidojot izstādes, saskaramies ar problēmu, kā materiālu pasniegt tā, lai tas atstāj vajadzīgo iespaidu uz sabiedrības daļu, īpaši jauniešiem, kas ir nobumbota ar ļoti daudziem informatīvajiem šāviņiem. Tos viņi saņem plašsaziņas līdzekļos, sociālajos tīklos, tie šķiet ļoti atraktīvi, tiek drosmīgi izspēlētas dažādas mākslas, kultūras izpausmes, atšķirīgi viedokļi.
Tas ir ļoti spilgti, skaļi, interesanti, un brīžiem mums arī šķiet, ka jāsacenšas ar šo pasniegšanas manieri, jāskrien tai līdzi. Tā ir ļoti trausla zona, kam nedrīkst pārkāpt – tam, ko uzskatām par vērtību, pat ja sabiedrībā ne visi to saskata.
– Cik tālu varam iet, lai ieinteresētu, ievilktu, un kā šajā digitālajā troksnī atrast veidu, kā pasniegt, ka tā ir vērtība?
– Tā nav tikai Latvijas vai mūsu bibliotēkas problēma.
Šis ir laiks, kuru cilvēki, iespējams, nav pat līdz galam izpratuši, mēs tikai vēl sākam nojaust, kā sabiedrība attīstīsies.
Iepriekšējās būtiskās pārmaiņas bija pēc 1968. gada – studentu nemieru un visu demokrātisko kustību rezultātā ļoti daudz kas mainījās izglītībā, beidzās strikti disciplinārais režīms, pamazām pagātnē aizgāja uniformas, sabiedrība atraisījās lielākai brīvībai, atvērtībai, visās “normālajās” valstīs tika aizliegta cenzūra, visiem bija tiesības izteikties, tiesības dzirdēt un skatīties.
Daudzus gadus esam dzīvojuši tādā atmosfērā, kurā vispārējo cilvēktiesību deklarācija bija galvenais patoss, bet tagad redzam, ka tas nav tik vienkārši un viennozīmīgi.
– Varbūt tādēļ, ka šī ir jau trešā vai pat vietām ceturtā paaudze, kam runas brīvība ir pašsaprotama lieta, ko tādēļ vairs nenovērtē?
– Jā, tie, kas nav pieredzējuši daudzos aizliegumus, varbūt neizprot, kur sakņojas tādas parādības, kas vēl nav pilnībā pazudušas, – pašcenzūra, piemēram, tas, ka reizēm nesaskatām ekonomisko faktoru ietekmi uz vārda brīvību. Patlaban aktuāla diskusija par preses abonēšanu.
Kā mēs varam uzlikt periodiku, sevišķi rajonu presi, uz tirgus pamatiem?
Tas ir pilnīgi nerentabli, absolūti. Cilvēki, kuri vērtē tikai no ekonomiskajām pozīcijām, jau arī nav tumsoņas, bet tīrās ekonomikas piekritēji – kas nav rentabls, tam jāaiziet. Bet tam pretī ir vispārējās cilvēktiesības, ko respektē visā demokrātiskajā pasaulē, un jautājums nav par rentabilitāti vai nerentabilitāti, bet par to, lai katrs cilvēks varētu saņemt drošticamu informāciju par saprātīgu maksu.
Par informācijas ticamību tagad runā visi, no ciema bibliotēkas līdz Nacionālajai, “fake news” ir viens no diviem karstākajiem jautājumiem.
– Ir bijuši gadījumi – nupat svaigākais ar 5G –, kad esmu iedomājusies: šādos gadījumos būtu labi, ja Nacionālās bibliotēkas mājas lapā redzamā vietā būtu pieejamās drošticamās informācijas, pētījumu, resursu apkopojums…
– Mēs arī tā esam darbojušies. Neesmu skatījies, vai par 5G esam akumulējuši informāciju, kad, piemēram, bija banku problēmas, vēl mūsu vecajā mājā, tad jau bija šādi krājumi. Veidojām papīra failus par karstajām tēmām, kad jutām, ka par tām būs liela publiska interese. Tas nav mainījies, tikai tagad ir arī elektroniski. Pērkam aktuālo literatūru no ārzemēm, jo Latvijas avoti tik ātri ne vienmēr atspoguļo katru tēmu.
– Jūsu simtgades moto ir “Pastāvēs, kas draudzēsies”.
– Jā, ir ļoti pieaugoša saskare ar citām nozarēm, sfērām, vidēm, krietni pastiprinājies izglītības bloks – mēs paši mācām, esam iesaistījušies dažādās Eiropas Savienības programmās, strādā mūsu apmācību centrs, arī uzziņu bibliogrāfi veic apmācības.
Otrs lielais bloks ir pētniecība un zinātne, kur piedalāmies daudz vairāk. Mums tagad ir pašiem savi akadēmiskie spēki – 15 zinātņu doktori, doktoranti, esam kā institūcija iekļuvuši valsts pētījumu programmā, sadarbojamies ar Latvijas Universitāti, Tehnisko universitāti, Valmieras Augstskolu, Stradiņa universitāti u. c., piedalāmies starptautiskos projektos – arī tā ir draudzēšanās izpausme.
Draudzējamies ar augstskolām, ir izveidojušās tādas jaunas nozares kā digitālās humanitārās zinātnes, kas šobrīd ļoti modē, arī bibliotekārs vairs nav tikai tas, kurš sameklē, kas pētniekam vajadzīgs, bet piedalās kopradē. Tādēļ arī sauklis ir, ka sadarbības, kopdarbības risinājumos varam sasniegt gan plašāku auditoriju, gan saturiski daudzveidīgākas tēmas, gan arī labāk iesaistīt sabiedrību, veicināt izpratni par dažādiem jautājumiem.
– Teicāt, ka aug lasītāju skaits. Vai mainās vidējā lasītāja profils?
– Mainās arī tāpēc, ka skaits nav salīdzināms. Vecajā bibliotēkā bija līdz 40 000, 50 000 pastāvīgo lasītāju gadā, sevišķi krīzes laikā, kad saīsinājām darbalaiku, kādu brīdi nokritās pat līdz 30 000. Šobrīd – vairāk nekā 140 000.
Nāk pilnīgi jauna klientu daļa, ārvalstu studenti, kuri ļoti cītīgi izmanto visas bibliotēkas ērtības un aprīkojumu, bet ne tik svarīgs, būsim godīgi, viņiem ir mūsu krājums.
Tad ir pētnieki, kas jau pēc definīcijas nav daudzskaitlīga, bet ārkārtīgi kvalitatīva grupa. Vairāk kļuvis radošo cilvēku – lasot intervijas, bieži redzu atsauces, ka strādājis bibliotēkā.
Zinu rakstniekus un citus kultūras darbiniekus, kuri pametuši īrētas telpas un pārcēlušies strādāt uz bibliotēku –
te viņiem ir nodrošināta laba darba vieta, ir datortehnika, kopēšanas tehnika, var sarunāt randiņu un satikties ar citiem cilvēkiem, notiek pasākumi grupām. Ir vairāk tehnisko un dabaszinātņu interesentu, nekā bija vecajā mājā.
Paldies Dievam, ka jaunajā mājā šo lasītavu atjaunojām, jo vecajā tā jau bija reducēta un šķita, ka dabaszinātnes no mums aizplūdušas, koncentrēsimies tikai uz humanitārajām un sociālajām.
– Atceros, runājām pirms gadiem desmit, divpadsmit, jūs stāstījāt par digitālajiem materiāliem un to rasmošanu (tīmekļa vietņu satura automatizēta vākšana, vadoties pēc vietnes adreses. – Red.), bet tagad jau ir nākamais līmenis – podkāsti (amatieru veidots skaņas fails, kurš līdzinās radio raidījumam. – Red.), “Youtube” kanāli. Ja ir intervija ar Valsts prezidentu podkāstā “Pēdējā pilīte”, kas ar to notiek?
– Tas ir ļoti smags jautājums. Daudz par to domājam, bet tajā vidē izveidot stabilu informācijas glabāšanas sistēmu ir ārkārtīgi sarežģīti. Daudzie īszīmju teksti, selfiji – tur vajadzīgi ne tik daudz tehnoloģiski risinājumi, nav viegli autortiesību, personu datu aizsardzības jautājumi.
Tehniski visu varētu noarhivēt, ielikt milzīgā konteinerā, bet nav nekādu kritēriju, kas nosaka, ko tad īsti atlasām ilglaicīgai saglabāšanai.
Dažās pēdējās dekādēs esam pazaudējuši vairāk nekā pirms tam tūkstošgadēs, visās degušajās bibliotēkās un saplīsušajās māla plāksnēs, karadarbībās, plūdos kopš Ašurbanipala laikiem – es runāju par neatgriezeniski pazaudētām lietām.
Nevienam nav skaidrības par atlases algoritmu. Tagad daudz runā par lielajiem datiem, saistītajiem datiem, par dažāda veida metodēm, kā tur, kur dati saglabājušies, varam ievadīt instrumentus, kas ļauj dreifēt starp digitālajiem resursiem. Mūsu projekts “Rainis un Aspazija” ir mēģinājums radīt automātiskas saites uz saskares resursiem pēc lielo datu pārvaldības principiem.
Ir vēl viena problēma – podkāstiem un “Youtube” materiāliem nav nacionalitātes.
Ja ir domēna adrese .lv, mēs zinām, ka tas attiecas uz Latviju, bet ir jau arī domēnu adreses ar .eu, .edu, .com. Dāņi reiz uztaisīja eksperimentu un atrada tūkstošiem vienību par Dāniju resursos, kam domēnā nebija .dk.
Jauniešiem piederība nepavisam nav svarīga, kāpēc viņiem jāuztraucas, ka mēs to nevaram identificēt kā Latvijas resursu? Bet mums šīs lietas būtu jāsavāc un jāsaglabā.
Cenšamies tikt līdzi šiem procesiem, bet tas pirmkārt prasa lielus cilvēku un naudas resursus, un – galvenais – mums jādomā, kā saglabāt svarīgus virzienus. Tā ir liela problēma bibliotēkām arī citur – kā noturēt līdzsvaru.
Šobrīd jau pusi līdzekļu tērējam papīra izdevumiem, pusi – datubāzēm un citiem digitālajiem resursiem.
Proporcija ir normāla, nenormāli tikai finanšu resursi. Kolēģi bija izpētījuši, ka 1938. gadā grāmatu iegādei Valsts bibliotēkai bija piešķirti 427 000 latu. Patlaban mums budžets ir ap 400 000 eiro. Raugoties pēc 1938. gada budžeta, proporcionāli sanāktu tāds pats nodrošinājums, ap 1,5 miljoniem eiro kā Somijas, Dānijas, Norvēģijas, Beļģijas nacionālajām bibliotēkām. Tad var ieguldīt arī attīstībā, domāt par pilnīgi jaunu mediju un produktus integrēšanu…
– Pieminējāt, ka pēc 1968. gada pasaule bija skaidrāka. Ir tāda spēle telefonā – “Polysphere”, kurā virmo daudz mazu gabaliņu. Tie izskatās haotiski, bet jāsagroza pareizi, un tad izveidojas attēls. Man šobrīd pasaule šķiet tieši tik sadrumstalota – gabaliņi ir, bet tos nevar salikt vienā bildē.
– Sadrumstalotība ir vēl viens no mūsu pašreizējiem izaicinājumiem. Atcerieties, kad parādījās vietne “draugiem.lv”, tai bija 800 000 lietotāju. Būtībā visa sabiedrība bija vienota, dzīvoja ar vieniem notikumiem, sekoja līdzi kopīgām problēmām. Savā ziņā turpinājās tas, ka visiem ir viena televīzija, tas pats radio, viens avīžu komplekts.
Tagad viss totāli sašķīdis sīkos gabaliņos, un tas arī rada fragmentārismu,
kad katrs tikai no sava skatpunkta vien var saveidot puzlīti, un nepavisam ne no visa spektra, kas pasaulē notiek. Cilvēki tā safragmentējas, ka ne vienmēr dzird un redz citus, dzīvo šaurā lokā tikai savos viedokļos, mēs pat nezinām, par ko neskaitāmās grupās diskutē. Tāds pagasta modelis, kur visi viens par otru zina, bet nezina, kas notiek kaimiņu pagastā.
– Tādi digitālie viduslaiki…
– Tieši tā, pašlaik ir digitālie viduslaiki, kad nav autoritāšu, kad visumā valda strupi teksti bez iedziļināšanās, jaušama virspusība.
Ļoti gudri darbi, piemēram, mūsdienu literatūras šedevri, tiek tiražēti dažu tūkstošu apjomā.
Kaut kur lasīju, ka 83% TV skatītāju ir vecāki par 50 gadiem. Ir jauns laikmets, un sāku justies kā seniors.
– Taču pēc viduslaikiem sekoja renesanse.
– Kā es ticu renesansei, esmu optimists! (Pasmaida.) Domāju, mēs šobrīd esam ap to laiku, kurā dzīvoja Dante un Bokačo, – dzīres mēra laikā, tumsonība, ārišķības, ākstības, turnīri, kas tikai viss nenotika. Bet vēl pēc brītiņa sākās renesanse. Domāju, ka sabiedrība iet pa spirāli, nevis uz leju, un vienā brīdī jāieslēdzas sapratnei par to, kas ir būtiskas vērtības.
Juris Rubenis, kad viņam jautāja, kā var saprast, kas ir vērtība, teica – jo dziļāk, jo vērtīgāk.
Varbūt pasaule plašāk sāks novērtēt dziļumus?
Jo ir daudz fantastiski gudru un radošu jaunu cilvēku, tie būs tie “mūki pārrakstītāji”, kas sāks tulkot pārējiem vecos tekstus, skaidrot, kā jāsaprot Rainis, Uldis Bērziņš un citi, kas tur domāts.
Jo – ar ko sākās renesanse? Ar to, ka mūki ņēma brīnišķīgos seno grieķu un romiešu tekstus, no kuriem tauta neko nesaprata, un rakstīja apkārt uz lapu malām skaidrojumus, marginālijas, tā arī viss atsākās…
