“Es zināju – visiem būs puķes, izņemot viņai…” Edijs Pipars ar aizkustinošu stāstu atgādina visiem kaut ko ļoti svarīgu 0
Ir cilvēki, kurus mēs atceramies visu mūžu. Ne tāpēc, ka viņi bija skaļi, populāri vai izcēlās. Bet tāpēc, ka viņi bija citādi – iespējams, klusāki, iespējams, trauslāki.
Labdarības organizācijas “Palīdzēsim viens otram” dibinātājs Edijs Pipars sociālajos tīklos dalījies ar kādu sāpīgu, bet skaistu atmiņu no skolas laikiem, kas liek atcerēties, ka pavisam mazs žests no mūsu puses otram var būt zelta vērts.
Viņš sociālo tīklu platformā “Facebook” raksta: “Šodien atcerējos vienu meiteni no skolas laikiem. Sauksim viņu par Ievu.
Ieva bija citādāka. Ar dziļu balsi, savdabīgu izskatu, savdabīgu būtību. Dzīve viņai nebija bijusi saudzīga – smaga bērnība, daudz pārdzīvojumu. Skolā viņu apbižoja. Izsmēja. Atstāja malā. Pat fiziski ietekmēja. Es pat nešaubos, ka tas bija ļoti smags posms viņas dzīvē. Bet kaut kā mēs atradām kopīgu valodu. Būdami vēl bērni.
Visiem būs puķes, izņemot viņai
Devītās klases skolniekiem pēdējā zvanā varēja dāvināt puķes. Un es zināju – visiem būs puķes, izņemot viņai! Es to vienkārši zināju.
Un es aiznesu puķes.
Es joprojām atceros, kā gāju viņas virzienā. Atceros to mirkli, kad viņas acis iedegās. To smaidu. To lepnumu, ar kādu viņa turēja tās puķes. Tas bija tik mazs žests. Bet viņai tas nozīmēja tik daudz.
Tagad man ir 36 gadi, bet tas brīdis man joprojām ir dzīvs atmiņā. Jo tajā dienā es sapratu – cilvēkam reizēm vajag pavisam maz, lai viņš justos pamanīts, pieņemts un svarīgs.
Pēc 9. klases Ieva traģiski gāja bojā. Bet viņa bija cilvēks ar savu stāstu. Un viņa man iemācīja ko ļoti svarīgu. Un zini – es to neaizmirsu.
Pagājušajā gadā, kad māsas mazais puika beidza 9. klasi, es nopirku vienu lieku puķu pušķi. Jo es zināju – noteikti būs kāds, kuram nebūs pietiekami puķes. Un bija.
Tur stāvēja bērns ar vienu apsveikumu. Un šoreiz tās puķes tika šim bērnam. Mēs nevaram izglābt visus. Mēs nevaram izmainīt pagātni. Bet mēs varam pamanīt. Tie, kuri ir citādāki – nav mazāk vērtīgi.
Tie, kuri klusē – bieži vien nes sevī vissmagākos stāstus. Tie, kuri stāv maliņā – bieži vien gaida tikai vienu cilvēku.
Varbūt mēs katrs varam būt tas viens cilvēks, kurš atnes puķes, vai vienkārši aprunājas! Jo dažreiz tieši tik maz ir vajadzīgs, lai kāda cilvēka sirds iedegtos. Nezinu kāpēc, bet šodien vēlējos ar jums padalīties ar šo stāstu. Lai Jums ir jauka diena.”
