Juris Lorencs: Nav iespējams “izštudierēt” par labu rakstnieku, aktieri vai dzejnieku 21
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze, AS “Latvijas Mediji”
Indonēzijas varas iestādes gada sākumā izplatījušas brīdinājumu jauniešiem neaizrauties ar jauna veida izklaidi, tā saucamo pūķa elpu, ko piedāvā ielu tirgotāji.
Tā būtība ir šāda: uz koka iesmiņa uzspraustu saldumu iemērc traukā ar šķidro slāpekli un tad ievieto mutē. No cilvēka nāsīm izplūst slāpekļa tvaiki, kas atgādina filmās redzētu pūķi. Notiekošais parasti tiek filmēts un ievietots “TikTok”, daži video tikuši skatīti pat 10 miljonus reižu.
Diemžēl ne visiem, kuri piedalās šajā gastronomiskajā avantūrā, paveicas.
Vairāki desmiti jauniešu guvuši smagus mutes dobuma, barības vada, kuņģa apsaldējumus un nonākuši slimnīcā. Jo šķidrais slāpeklis vārās pie mīnus 196 grādu temperatūras pēc Celsija skalas! Kas notiek, piemēram, ar šķidrā slāpeklī iemērktiem ziediem, var pavērot “YouTube” – tie sabirst sīkās druskās. Vēl labāk, ja šis eksperiments ar šķidro slāpekli tiktu parādīts skolā fizikas stundās.
Diezin vai pēc redzētā tad kādam ienāktu prātā našķoties ar “pūķa elpu”.
Notiekošo varētu dēvēt par eksakto zinātņu analfabētismu, kas patiesībā Āzijā ir visai reta parādība, tā drīzāk raksturīga Āfrikai un nu jau arī dažām Eiropas valstīm. Medijos lasām: “Latvijā katastrofāli trūkst fizikas skolotāju”, “aizvien mazāk skolēnu vēlas kārtot fizikas un ķīmijas eksāmenus”, “nav izglītotu jauniešu, kuri ražotu preces ar augstu pievienoto vērtību” utt.
Patiesībā eksakto priekšmetu zināšanas noder arī ikdienā. Cilvēks, kuram ir kaut mazākā izpratne par varbūtību teoriju, nekad nespers kāju azartspēļu zālē. Šodienas klimata histērija, kas pārņēmusi Rietumus, pa daļai radusies no nespējas paraudzīties uz problēmu eksakti un vienlaikus globāli.
Tieši nezināšanā aug kājas tādām iniciatīvām kā “Neapēd zemeslodi”, aicinājumiem atteikties no gaļas un malkas krāsnīm.
Vai ticībai, ka ar veikalu plauktu norobežošanu iespējams apkarot Covid-19 vīrusu. Izglītības trūkums liek cilvēkiem uzticēties pseidozinātniskām idejām. Diemžēl tāds ir modernā laikmeta gars.
Nesen pārskrēju pāri 524 cilvēku uzvārdiem, kuri parakstījušies zem labi zināmās kultūras darbinieku vēstules ministram Naurim Puntulim. Sarakstā ņirb tādas profesijas kā kultūras producente, projektu vadītāja, projektu koordinatore, grima māksliniece, rīkotājdirektore, kuratore, mākslas mediatore, kastinga režisore, kultūrpolitikas pētnieks, teātra veidotājs, kultūras menedžeris, radošais aktīvists utt.
Sapratu, ka no šī garā saraksta zinu vien dažus, kuri, pēc manas pārliecības un izpratnes, ir patiesi talantīgi gleznotāji, rakstnieki, aktieri, tulki. Bet kas ir pārējie? Publika, kas grozās ap lielo, paliekošo mākslu? Raksta un iesniedz projektus, “apgūst līdzekļus”, piesakās stipendijām, braucieniem, konferencēm utt.
Taču ģēniji dzimst reti, bet no burzīšanās vien pa tā saucamo radošo vidi nekādi dižie darbi nerodas.
Tas, ko dēvē par kultūru, šodien pārvērtusies par masu industriju un attiecīgi par masu profesiju. Lai ar nodokļiem uzturētu šo “radošo aktīvistu” armiju, vajadzīgi inženieri, matemātiķi, zemnieki, celtnieki, programmētāji, fiziķi, ķīmiķi un biologi.
Tehnoloģijas mainās milzu ātrumā. Pagājušā gada novembrī Sanfrancisko bāzētā kompānija “OpenAI” prezentēja mākslīgā intelekta robotu “ChatGPT”.
Šis robots, kas par velti pieejams internetā, jau kļuvis par milzīgu izaicinājumu skolotājiem un augstskolu pasniedzējiem.
Jo tas spēj dažu sekunžu laikā, piemēram, sacerēt ceļvedi pa Venēciju, eseju par antīkās Grieķijas mākslu vai kvantu mehāniku, uzrakstīt datorprogrammu, pat atrisināt matemātikas uzdevumu.
Pagaidām robotam vislabāk padodas teksti angļu valodā, taču tā latviešu valodas zināšanas nemitīgi uzlabojas. Milzīgs izaicinājums skolotājiem, kuriem jādomā, kādus mājas darbus uzdot un kā vērtēt iesniegtos darbus. Un vairs nepavisam nav skaidrs, kādas profesijas būs vajadzīgas jau tuvākajā nākotnē.
Mūsu acu priekšā izzūd lielveikala kasiera profesija, rindā gaida tālbraucēji šoferi, kuģu matroži un celtnieki. Tagad izrādās, ka robots spēj aizstāt arī grāmatvežus, juristus, tulkus, reklāmas tekstu sacerētājus, pat lubu romānu rakstniekus.
Vēl viens iemesls, kāpēc Latvijas izglītības politikai ir jāmainās. Augstskolās budžeta vietas jāpārdala par labu eksaktām zinātnēm, šo disciplīnu studentiem jāpiešķir īpašas stipendijas. Teiktais nenozīmē, ka es noniecinu tā saucamās radošās (kā man nepatīk šis vārds!) profesijas. Tieši otrādi!
Tomēr, pēc manas pārliecības, nav iespējams “izštudierēt” par labu rakstnieku, aktieri vai dzejnieku.
Tikmēr cilvēks, kurš pat nav īpaši apdāvināts fizikā un matemātikā, var izmācīties par labu fizikas skolotāju. Vien jārēķinās ar to, ka tas prasa ilgu, pacietīgu un smagu darbu. Bet tās ir lietas, kas šeit un tagad laikam vairs nav modē.
