“Es gribu būt brīvs, tāpēc uz skolu neiešu!” Mūsdienu jaunatnes izteiktie absurdi nebeidz pārsteigt
0
Piekritīsiet, ka izglītībai ir ļoti liela vērtība. Lai arī mūsdienās daudz dzirdam, ka tā nav vajadzīga, lai dzīvē “izsistos”, ir jāsaprot, ka izglītība ir pamatu pamats. It sevišķi runājot par obligāto jeb pamatizglītību.
Tikpat svarīga ir arī brīvība. Tagad, kad pasaule, šķiet, jūk un brūk, ir jābūt ļoti pateicīgiem, ka varam būt brīvi. Iespēja izglītoties un būt brīvam nav pašsaprotamas lietas – uz pasaules fona tās ir privilēģijas.
Tomēr ir jaunieši, bērni, kuri uzskata, ka izglītība jeb skola ierobežo viņu tiesības uz brīvību. Vai šāds attaisnojums ir loģisks, lai neapmeklētu izglītības iestādi, jautāju zvērinātam advokātam Jānim Dzanuškānam.
Vilciena vagoni, kas brauc vienā virzienā
“Pirmkārt, ir svarīgi saprast vienu pamata lietu: Latvijā bērna tiesības uz brīvību un tiesības uz izglītību nav pretmeti, kas sacenšas savā starpā. Tie ir kā divi vilciena vagoni, kas brauc vienā virzienā, bet obligāti savienoti.
Un šajā konkrētajā gadījumā priekšā braucošais vagons ir pamatizglītības pienākums, nevis brīvā izvēle.
Saskaņā ar Izglītības likumu un Bērnu tiesību aizsardzības likumu bērnam Latvijā ir obligāts pienākums iegūt pamatizglītību, un vecākiem – pienākums nodrošināt, ka bērns šo izglītību saņem. Šeit nav runa par izvēles brīvību. Tāpat kā mums nav izvēles, vai ievērot satiksmes noteikumus, arī bērnam nav izvēles – apmeklēt vai neapmeklēt skolu.
Ja bērns saka: “Es gribu būt brīvs, tāpēc šodien uz skolu neiešu,” – tas juridiski ir tikpat absurdi kā pieaugušam cilvēkam policijas priekšā teikt: “Es neievērošu ātruma ierobežojumu, jo man ir tiesības uz pārvietošanās brīvību.”
Tiesības pastāv, bet tās nav absolūtas. Tās tiek īstenotas tik tālu, cik tas neskar citu cilvēku tiesības un sabiedrības drošību. Izglītības pienākums šeit ir skaidri noteikts valsts interesēs.
Tomēr ir arī situācijas, kad tiesības uz brīvību tiešām var būt attiecināmas. Piemēram:
– ja skolā notiek vardarbība, un bērns atsakās iet uz skolu, jo jūtas apdraudēts – šādā gadījumā runājam nevis par brīvību, bet par tiesībām uz drošību, un iestādes pienākums ir šo situāciju risināt;
– ja tiek izvēlēta mājmācība vai attālinātā mācīšanās, kas Latvijā ir noteiktos gadījumos pieļauta. Tad bērns var teikt: “Es skolu neapmeklēšu fiziski,” bet viņš joprojām pilda izglītības pienākumu.
Bet situācija, kad bērns vienkārši atsaucas uz “tiesībām uz brīvību” un nolemj neiet uz skolu, – tas nav juridiski leģitīms pamatojums. Tas ir tāpat kā stāstīt, ka nodokļus maksāt negribu, jo man ir tiesības brīvi rīkoties ar savu naudu. Skaisti skan, bet dzīvē tā nestrādā.
Sabiedrībai dažkārt rodas maldīgs iespaids, ka cilvēktiesības nozīmē pilnīgu brīvību. Patiesībā cilvēktiesības ir brīvība noteiktos rāmjos, un viens no šiem rāmjiem bērniem ir pamatizglītība, kas ir gan tiesības, gan pienākums.
Kopsavilkumā – bērna tiesības uz brīvību nekādā gadījumā nevar būt pamatojums skolas neapmeklēšanai.”
