Ģimenes portreta ekspozīcija. Ko Merķeļa “Latvieši” atklāj par 21. gadsimta latviešiem? 0
“Prāts ir uzvarējis, un iesākas taisnības gadsimtenis. Visas, pat vismazāk attīstītās tautas pārņem kvēla cilvēka cieņas un cilvēka tiesību sajūta.” Ar šo atziņu iesākas Garlība Merķeļa grāmata “Latvieši”, kas uzrakstīta 1796. gadā un kas iedvesmojusi mūsu talantīgo dramaturģi Justīni Kļavu radīt savu versiju tēmai “latvieši”.
Salīdzinājumā ar vācu filozofu J. Kļava nav pārņemta ar dedzīgu līdzcietību pret latviešu tautas drūmo dzīves stāstu. Tieši tā. Dzimtcilvēka pazemojums, bezzemnieka bezcerība, nomācošās nebrīves važas – tas viss patiesi jau sen apglabāts pagātnē. Saglabāts kas cits, un tas joprojām vēl nav zudis.
Par šo “mantojumu” arī aicina mūs padomāt un paironizēt J. Kļavas luga un Nacionālā teātra izrāde “Latvieši”, ko iestudējis Toms Treinis.
Kaut gan tūdaļ esmu spiesta sevi pakoriģēt: ironija izrādē apslēpusi domas sūtību.
Apslēpusi, jo pati ironija diezgan ātri noslīd līdz elementāra komisma līmenim, proti, var pasmieties, pazoboties, bet doma paliek itin kā darbības ārpusē.
Izrādes sākumā skatītājus uzrunā aktieris Uldis Siliņš. Viņš spēlēs mūsdienu puisi Uldi un arī Merķeli, kuram tolaik, kad viņš rakstīja savu darbu “Latvieši”, bija 24 gadi, tas ir, abi varoņi, kaut arī ir dažādu gadsimtu pārstāvji, ir gandrīz vienaudži.
Man principiāli svarīgi šķiet, ka Ulda domas par Merķeļa tekstu, ko viņš citē mūsu priekšā, tāpat kā Ulda komentāri par skolas laika diskusiju ar savu skolotāju, kā arī viņa paša secinājumi par nepieciešamību cilvēkam apzināt savu “patieso vērtību”, “savas tiesības”, iepazīt jēdzienus “cieņa”, “brīvība” – tas viss ir izrādes galvenā tēma, proti, turpinās cīņa par cilvēka gribu un māku būt. Taču to iespējams uztvert pārsvarā tikai Ulda tekstos, kas iznākumā izskan vienīgi kā didaktiski komentāri.
Žēl, jo režisoram T. Treinim piemīt spēja atrast interesantus vizuālus, simboliskus risinājumus, kas atklāj gan dramaturga domu, gan viņa paša režijas akcentu.
Ar simbolu sākas arī izrāde “Latvieši”. Uz NT LMT Jaunās zāles skatuves redzam apjomīgas senlaiku kamanas, kurās kā sastinguši muzeja eksponāti sēž uzveduma varoņi. Tie ir vienas latviešu ģimenes locekļi, un katram no tiem ir dots savs īpašs, lugas tēmai atbilstīgs vārds.
Piemēram, varoni, ko spēlē Jurģis Spulenieks, sauc Laimītis. Viņš rokās ir satvēris pamatīgus grožus, taču zirga nav. Laimītim nav laimējies, ķēvīte izrāvusies no iemauktiem un pazudusi tālumā. Tagad kamanas ir nekustīgas, stāv kā iemietas.
Citiem vārdiem, mums dota iespēja ieskatīties pagātnē, kas iestrēgusi ceļā uz nākotni.
Skats nav iepriecinošs. Piecās ainās, ko skatām kā atsevišķas epizodes, tiek apspēlētas ģimenes problēmas, īdzīgas ķildas, atdzīvinot mūsdienās lasīto, dzirdēto un redzēto.
Lielisku simbolu šai dzīves drazai atradusi kostīmu māksliniece Gerda Šadurska. Zem visnotaļ pieklājīgās virskārtas pēkšņi atklājas ielāpu lērums. Tas neliecina par ģimenes nabadzību, tas ir vizuāls atveids tam, kā gluži vai katru dienu tiek lāpīti, sadiegti, sastiķēti mazāki vai lielāki caurumi, ko izplēsušas savstarpējās nesapratnes sāpes, aizkaitinājums, sašutums un dusmas. Ko lai saka, atpazīstama realitāte.
Atpazīstamība ir arī atveidotajos tēlos. Visas ainas tiek spēlētas tikai kamanās, tātad mūsu priekšā ir, tā sakot, ģimenes portreta ekspozīcija. Lieliski strādā ģimenes galva Labklājīte. Māte, sieva un meita, kas pēc saviem ieskatiem un savas sapratnes cenšas visiem palīdzēt, tas ir, visus mīl kā despote.
Lugas autore ir ļoti precīzi apzīmējusi šīs sievietes dzīves aicinājumu, un viņas kaismi pēc labklājības teicami apspēlē aktrise Evija Skulte, rādot, kā šī īpašība gluži kā sērga saēd gan pašas, gan viņas tuvinieku dzīvi.
Blakus šādai sievietei īstais ģimenes galva, proti, vīrs un tēvs, faktiski ir dzīves nogurdināts cilvēks. Tādēļ dzer, tādēļ klusē, tikai retu reizi pēkšņi piesakot savu klātbūtni.
Ivars Kļavinskis Strādula lomā ataino arī kaut ko ļoti atpazīstamu – pēc būtības līdzīgu tēviem no Elmāra Seņkova izrādes. Viņa varonis sirdī ir mākslinieks, kas mēģina no koka izgrebt klaviatūru ērģelēm, ko, protams, neviens nepirks, toties pamatīgi sadusmos sievu.
ēl, ka aktieru centīgajam darbam režisors nav piešķīris savus akcentus, pauzes, nav devis to bezvārdu komentāru, kad darbība iegūst emocionāli jēgpilnu satvaru, savukārt skatītājs – iespēju ne tikai raudzīties uz notiekošo, bet arī domāt un līdzpārdzīvot.
Nav saprotams, piemēram, kāpēc dialogs starp pagānismu un kristietību palicis tikai tekstuālā līmenī.
Laimītis ir vienīgais, kas ģimenē prot lasīt. Viņš ir jauneklis, kas tic Kristum. J. Spulenieks no tiesas dabiski pauž sava varoņa pārliecību, arī Bībele viņa rokās ir organiska, tāpat labi apspēlēta aina ar pīrādziņu, kas slepus tiek notiesāts Lielā gavēņa laikā: visus mācījis, ka ēst nedrīkst, bet izsalkums moka, tādēļ, ja ne putra, tad vismaz pīrādziņa kumosiņš. Tomēr ticības tēma būtībā nekādi netiek risināta. Jā, visi azartiski metas ķekatās, taču spēles līmenī tas arī paliek.
Tādēļ nav īsti skaidrs, kādēļ izrādes beigās Laimītis un viņa māsa Šķīstula attālinās no saviem tuviniekiem. Lienes Sebres varone ir ļoti gaišs tēls.
Kaut arī gaida bērnu no muižnieka dēla, meitene patiesi ir šķīstule. Aktrise pārliecina, ka viņas varone sagājusies ar bagāto mantinieku, vienīgi īstas mīlestības vadīta. Viņā nav nekāda aprēķina kļūt par muižas saimnieci. Viņas dzīves mērķis nav labklājība. Varbūt tādēļ viņa un Laimītis arī rod vienotu ceļu uz nākotni? Bet vai viņi ir tajā nonākuši? Nezinu. To saprast nav dots. Es runāju, protams, par tēlu metaforiskā satvara mantojumu.
Toties Zanes Jančevskas varoni bagātinājusi gan aktrises spēle, gan arī režisora īpaša vērība. Žēlava – visus žēlot paradusi vecišķa māte, latviete, kas nākusi no vēl daudz senākiem laikiem. Visu redz, visu saprot un būtībā nekam netic. Baisi.
No neticības un bailēm viņa arī aiziet bojā.
Meita viņu apglabā un, protams, kaut cik labo drēbju virskārtu no viņas novelk. Labklājīte tak jau zina, kas jāpievāc, bet nevajadzīgo māti tā arī pamet uz ceļa. Liekas, ka beigas. Bet nav. Viņa pēkšņi atdzīvojas. Pa vēstures ceļu šī pagātne soļo joprojām.
Tātad jāsecina: gadsimti rit, bet mūsu tauta vēl aizvien nav pa īstam ieguvusi “kvēlu cilvēka cieņas un cilvēka tiesību sajūtu”. Bet ja nu to nekad neapgūs? Varbūt tādēļ tik īsteni bargs rādās viens izrādes simbols: uz afišas un uz programmiņas redzam nosaukumu LATVIEŠI, bet virs tā sēž viena konkrēta vecene ar izkapti. Jā, jā, tā pati kaulainā. Tikai šaubos, vai nav bīstami spēlēties ar tādām zīmēm.
“Latvieši”, Justīne Kļava iedvesmojoties no Merķeļa, iestudējums Nacionālajā teātrī
Režisors Toms Treinis, dramaturģe Justīne Kļava, scenogrāfs Krisaps Kramiņš, kostīmu māksliniece Gerda Šadurska, komponists Platons Buravickis.
Lomās: Uldis Siliņš, Evija Skulte, Zane Jančevska, Liene Sebre, Ivars Kļavinskis, Jurģis Spulenieks. Nākamā izrāde: 23. maijā.
Vārds skatītājiem
Anete: “Izrāde ir kaut kas vienreizējs. Parāda mūsu dzimtas vēsturi un pat mūs izglīto! Brīnišķīgi aktierdarbi un varen liels un izcils režisora darbs!”
Ulrika Māliņa: “Ļoti vērtīgi tieši šajā brīdī – par cieņu, brīvību, izglītību, vērtībām un konservatīvo domāšanu. Izrāde uzdod tik daudz retorisku jautājumu un liek pārdomāt nozīmīgo, velkot paralēles ar tagadni un pagātni. Neizsakāmi precīzi.”
twitter, teatris.lv
