Aigara Grīnberga, “Mākslas vēstniecības” vadītāja un izsoles organizatora, rīcībā ir samērā skopas ziņas par gleznas ceļojumu laikā un telpā. Izsolei to piedāvājis kāds mākslas darbu kolekcionārs, kas, iespējams, labprāt būtu paturējis šo darbu. Taču glezna ir apjomīga – tās izmēri ir 136 x 258 cm. Bija redzams, ka audekls ilgi glabāts sarullēts – tādu to mākslas kolekcionārs 2005. gadā ieguvis no kādas privātpersonas, kas apgalvojusi, ka darbs ilgu laiku glabājies vecāsmātes privātmājās bēniņos un īsti viņam nav vajadzīgs, tāpēc gribētu pārdot. Kā glezna nokļuvusi bērniņos, ir mīkla. Viens no skaidrojumiem – pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā centra dzīvokļi tika atbrīvoti ienācēju izmitināšanai. Lielākā daļa no tiem mākslas vērtību un nozīmi nesaprata, tāpēc miskastes labākajā gadījumā kļuva par savdabīgu arhīvu – pie tām varēja atrast izcilu autoru mākslas darbus.

Pie restauratoriem glezna nokļuvusi pēc pāris gadiem, kur pavadījusi diezgan ilgu laiku, iegūdama jaunu ķīlrāmi, kā arī rūpīgi tikusi atjaunota. Vēl kāda sakritība vai nejaušība – gleznu bija plānots likt iepriekšējā izsolē, bet par laimi (nu jau var teikt tā), nelielajai izsoles norises telpai tā izrādījās pārāk liela. Tāpēc nodomu uz laiku atlika, gaidot izsoles norisi lielākās telpās. Nevarētu teikt, ka arī te bija viegli mākslas darbam atrast vietu, tam laukumu izbrīvēja gandrīz pie pašiem griestiem. Starp citu, lai mākslas darbu pēc izsoles pārvietotu uz rāmētavu, bija speciāli jāpiemeklē lielāka gabarīta auto…

Vēl Aigars Grīnbergs atceras, ka, ieraugot K. Sūniņa milzīgo darbu un atainoto sižetu, nodomājis, ka darbs savulaik atradies kāda valsts iestādē. Trīsdesmitajos gados tā bija modes lieta un arī patriotisma izpausme pasūtīt māksliniekiem lielizmēra darbus ar nacionālā romantisma garā ieturētiem sižetiem izvietošanai sabiedriskās un valsts institūciju telpās. Pirmā acumirkļa spriedums izrādījās daļēji pareizs – gleznas izmēru patiešām noteica interjera arhitektūra – noteikta izmēra niša Zaubes ielas dzīvoklī, kā tas redzams fotoattēlā.

Nobeigumā nedaudz par Kārļa Sūniņa darba “Atvadas” sižetu un izpildījuma tehniku. Tas neapšaubāmi vērtējams kā simbolisks nacionālā romantisma stila mākslas darbs. Arī Kārļa Sūniņa pirmskara laika darbi ir zināmi un atzīti mākslas cienītāju vidū. Gleznots autortehnikā, izmantojot temperas un eļļas krāsas. Iespējams, gleznā redzamā upe ir Daugava, kuras labajā krastā vīd Daugmales pilsdrupas. Domājams, ka jahtu vagotais ūdens klajs nav tikai mākslinieka fantāzija par to, kā varētu būt. Izpētot trīsdesmito gadu fotogrāfijas, kur redzama Rīgas silueta panorāma un Daugava priekšplānā, vērojami simtiem kuģīšu un jahtu – ūdens satiksme tolaik bijusi ārkārtīgi intensīva.

Gleznas īpašnieki būs pateicīgi par jebkuru papildu ziņu, kas palīdzēs noskaidrot Kārļas Sūniņa darba “Atvadas” likteni daudzu desmitu gadu garumā. Saziņai [email protected]