Kultūra
Teātris un kino

“Sievietes uzvedas kā vīrieši un vīrieši – kā sievietes.” Saruna ar aktrisi Elitu Kļaviņu1


Elita Kļaviņa: “Esam raduši, ka vīrietis ir tas, kurš neraud – atbildīgs un stiprs. Sieviete ir tā, kura vienmēr ir mazliet apakšā. Bet varētu būt arī pavisam otrādi.”
Elita Kļaviņa: “Esam raduši, ka vīrietis ir tas, kurš neraud – atbildīgs un stiprs. Sieviete ir tā, kura vienmēr ir mazliet apakšā. Bet varētu būt arī pavisam otrādi.”
Foto: Timurs Subhankulovs

“Man nav lielas “cemmes” par to, ka es teātrī būtu apspiesta kā sieviete, tomēr nevar nepamanīt, ka jebkurā cienījamā klasiskā lugā proporcija starp vīriešu un sieviešu lomām ir apmēram viens pret četri. Vīrietis ir galvenais domātājs, darītājs, bet sieviete – sieva, mīļākā, tāda broša pie vīrieša krūts,” atzīst Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktrise ELITA KĻAVIŅA. Alvja Hermaņa jaunākajā izrādē “Sievietes un vīrieši” attēlotie vīrieši un sievietes ir mainītās sociālās lomās, aktrisei iejūtoties “vīrišķīgas sievietes” lomā.

Pirmizrāde bija plānota piektdien, 13. martā, JRT mazajā zālē, taču saistībā ar ārkārtas stāvokli arī JRT visas izrādes atceltas līdz 14. aprīlim.

Izrāde tapusi pēc jaunās vācu dramaturģes Majas Cades lugas “Status quo”, kuras iestudējums pasaules pirmizrādi piedzīvoja vien pirms gada, Berlīnes “Schaubühne am Lehniner Platz” teātrī.

“Izrāde piedāvā tādu realitātes modeli, kurā sieviešu un vīriešu sociālās lomas ir samainītas vietām. Mūsdienu pasaulē, kur sievietes kļūst arvien vīrišķīgākas un vīrieši arvien sievišķīgāki, šāda spēle vairs nešķiet utopiska fantāzija,” to piesaka Alvis Hermanis.

Elita Kļaviņa piebilst: “Šī nav izrāde tikai par sievietēm un vīriešiem, bet par mūsu sabiedrību.”

Izrādes aktieru sastāvs apjomīgs, pieredzējušajiem aktieriem Gundaram Āboliņam, Baibai Brokai, Elitai Kļaviņai, Sandrai Kļaviņai, Janai Čivželei, Marijai Linartei, Regīnai Razumai, Ģirtam Krūmiņam, Ivaram Krastam saspēlējoties ar Latvijas Kultūras akadēmijas JRT studijas 2. kursa studentiem.

– Kāda ir jauno spēku un jūsu, pieredzējušo aktieru, saspēle?

E. Kļaviņa: – Manā pieredzē tik liels aktieru ansamblis vienā izrādē ir pirmoreiz – 15 jaunie aktieri un desmit vecākie aktieri.

Skats ir ļoti cerīgs – jaunie ir kolosāli.

Strauji progresējoši, ļoti interesantas personības. Pirmā pieslīpēšanās man ar viņiem bija izrādē “Meklējot Spēlmani”, kur spēlēju Felicitu Ertneri.

Šķiet, viņi ārkārtīgi uzmanīgi, varbūt pat bijīgi, ieklausās. Tagad, kad Alvis salicis mūs kopā, viņš sagaida, ka būsim piemērs.

Ja kāds no “vecajiem” kaut ko nav izdarījis, viņš lieto teikumu “slikts piemērs jaunajiem” (smejas).

Jauno spēku ienākšana ļoti atdzīvina teātra asinsriti, un es par to tikai priecājos.

No vienas puses – situācija, kādā teātrī ienācu es un kādā viņi, ir atšķirīga. Man teātris toreiz bija bohēmiska atkāpe no žurnālistikas, kurā tobrīd darbojos. “Iepeldēju” teātrī, nezinot, ar ko tas beigsies, līdz ar to nebiju tik apzinīga un disciplinēta kā jaunieši tagad.

No otras puses – tāpat kā viņi, augu un rūdījos skatītāju priekšā.

– Jaunajā izrādē sieviešu un vīriešu lomas mainītas vietām. Nojaušu, ka šoreiz nav runa par sieviešu “ieģērbšanos” vīriešu drēbēs un otrādi.

– Tās dzimumu normas, pie kādām esam pieraduši, te ir apgrieztā stāvoklī. Sievietes uzvedas kā vīrieši un vīrieši – kā sievietes. Lugas autore Maja Cade un mēs darbojamies ar stereotipiem, pieņēmumiem, klišejām.

Savā ziņā šī ir publicistiska luga par aktuālu tēmu – par sievietes lomu sabiedrībā, sievietes sociālo vienlīdzību.

Manu varoni sauc Elizabete, bet viņa drīzāk ir tāds “Elizabetis”. Esmu sieviete augstpapēžu kurpēs, bet – pārņēmusi vīrieša domāšanas modeli. Lai arī dzīvē mūsos katrā ir maskulīnā un feminīnā puse, šajā gadījumā šis apvienojums ir izravēts un novests līdz galējībām, iespējams, nonākot līdz absurdam.

– Iepriekš pavisam burtiski esat iejutusies vīrieša ādā, spēlējot nacistu nometnes uzraugu izrādē “Persiešu valodas stunda” Žaņa Lipkes muzejā.

– Spēlējot vīrieti, jebkurā gadījumā nevaru pilntiesīgi kļūt par vīrieti – paņemu kaut kādu šķautni.

Kad biju Dorians Grejs (“Doriana Greja portrets”, 1994, JRT), visticamāk, lomu man uzticēja, lai izmantotu manu sievišķo daļu, te bija loma varoņa skaistumam, sievišķībai.

Savukārt Žaņa Lipkes muzejā bija pavisam citādi. Gintera lomā aktrise piešķīra lielāku vispārinājumu tēmai – ja šo cilvēku spēlē sieviete, notiek distancēšanās no dzimuma, un tas vienkārši ir holokausta izraisītājs, persona.

Šajā gadījumā man ir interesanti saprast, ko mēs, sievietes, redzam vīriešos, kā vīrieši uztver mūs.

Maja Cade lugā dod mums iespēju distancēties no ikdienas dzimumu lomām, paraudzīties uz tām no malas un atskārst – ikdienā turpinām “nest” tās dzimumu lomas, kādas mums kopš senseniem laikiem “pielipušas”, taču tās ir tikai uzvedības modeļi, kas laika gaitā apauguši, bet būtībā nav konkrēti piesaistāmi dzimumam.

Tās dzīvē ir lomas, no kurām baidāmies atteikties. Esam raduši, ka vīrietis ir tas, kurš neraud – atbildīgs un stiprs. Sieviete – tā, kura vienmēr ir mazliet apakšā. Bet varētu būt arī pavisam otrādi.

Maja Cade ir mēģinājusi pārbaudīt šo teoriju – kas notiek, ja lomas mainās.

Ļoti ceru, ka skatītāji šo neuztvers viennozīmīgi.

– Kāda ir jūsu varone?

– Man ir jāiekāpj tāda cilvēka ādā, kurš spēj visu kontrolēt, parūpēties, kurš zina visu labāk. Man pašai tas it nemaz nav raksturīgi, tāpēc nav viegli.

Kāds varētu teikt – tāpēc ka esmu sieviete. Bet nē – vienkārši sabiedrība ir uzlikusi stereotipu, ka vīrietis ir tas “alfa”.

Man jāpārņem šī toksiskā maskulinitāte.

Ja ikdienā redzam, ka pasaule mainās, un ikdienā daudz kas vairs nebalstās uz dzimumu lomām, seksualitāte nav eksistences pamatā, tad teātrī tas ir pretrunīgāk. Teātrī puse klasiskās dramaturģijas balstās uz stereotipiskiem vīriešu un sieviešu tēliem.

– Lugas autore Maja Cade kādā intervijā atzina, ka luga ierakstās “me too” kustības idejā – abas dzimušas teju vienlaikus. Mūsu teātrim, kino šī kustība klusītēm pagājusi secen.

– Man liekas, tas mums nav ļoti aktuāli, lai gan kaut kādu atblāzmu var manīt.

Mums teātris nav šovbizness, kurā seksualitāte ir prece.

Lai arī mūsu izrādē luga pārnesta Latvijas kontekstā, konkrēti tāds teātra vadītājs, kādu es spēlēju, tomēr jāiztēlojas. Viņaprāt, normāla aktrise ir tā, kura gatava uz visu, arī atkailināt sevi – tavs ķermenis ir nepieciešams teātrim. Tātad – ja neesi seksuāls, nevari būt aktieris. Un šajā gadījumā – ja manu varoni aktieri neaizkustina, viņš nav labs aktieris.

Es gribētu domāt, ka mums Latvijas teātris ir māksla, ne tik daudz prece.

Protams, kaut kādas situācijas atgādina kaut ko dzīvē pieredzētu.

Zinu, ka esmu gājusi uz kādām provēm, un pēkšņi uzrodas vīrietis, virzītājs, kurš liek iztaisnot muguru, bīda, ierāda.

Ir saņemti dažādi tēvišķi komentāri no vīriešu puses, un apdomājot šķiet, vai mēs ko tādu spētu pateikt arī vīrietim? Laikam nē.

– Jaunās izrādes uzstādījums atgādina Alvja Hermaņa iepriekš iestudēto Mišela Velbeka “Pakļaušanos”. Abas ir domas eksperimenti, tikai pirmajā gadījumā – varu Eiropā pārņem musulmaņi, Majas Cades lugā – sievietes.

– Vēstījumu atstāju režisora ziņā. Man šajā gadījumā interesanti iekāpt valdonīga vīrieša kurpēs.

– Feminisms mūsu sabiedriskajā telpā kļuvis teju par lamuvārdu. Kāpēc?

– Feminisms ir teorija, zināšanas. Tas ir kolosāls tāpēc, ka izgaismo kaut kādas pelēkās zonas, par kurām mēs, sievietes, neesam iepriekš iedomājušās.

Tomēr daudzās jomās trūkst informācijas, un vārds “feminisms” ir tāda dubļu pika sejā.

Mani biedē to jautājumu novienkāršošana, kas nāk bagāžā ar feminisma vilni Eiropā.

Ir jāuzmanās, ja kaut kas tiek pasniegts tik vienkārši, ka to var uzrakstīt vienā virsrakstā ar lielajiem burtiem. Īpaši teātrī.

Tomēr šobrīd radikalizēšanās tendences daudzās jomās pasaulē pieņemas spēkā, un, iespējams, arī saistībā ar feminismu iespējami kādi radikāli kuriozi. Rodas stereotipi par kareivīgo feminismu, par sieviešu karu pret vīriešiem, kāda būtībā nemaz nav.

Man šķiet – feminismam būtu jākalpo kā sarunas platformai. Latvijā galvenā problēma, kuru šajā sakarībā saskatu, ir vardarbība pret sievietēm.

Mums ir statistika – katra trešā Latvijas sieviete ģimenē cietusi no vardarbības!

Te kaut ko vajadzētu darīt.

Kā mēs zinām, Stambulas konvencija, kas arī paredz ģimenes aizsardzību un vardarbības mazināšanu ģimenē, guļ Saeimā un netiek ratificēta bailēs no geju laulību invāzijas. Tas nekas, ka trešā daļa Latvijas sieviešu tiek sistas un izvarotas, galvenais, lai mums nav geju pāru. Vai tas nav absurds?

– Noprotu, jums ir personiska pieredze?

– Esmu iesaistījusies resocializācijas projektā Iļģuciema sieviešu cietumā.

Tur sievietes ceļš uz noziegumu visbiežāk sākas tieši ģimenē.

Ir ļoti daudz sieviešu, kuras cietušas no vardarbības ģimenē – tēva, brāļu, vīra. Tas tiek noklusētas, par to nerunā.

Šie stāsti nez kāpēc līdz Saeimai nenokļūst, bet vajadzētu runāt ar cilvēkiem, uzzināt, kas īsti pie mums notiek, piemēram, Latvijas laukos.

– Sievietes liktenis ir centrā arī jūsu pirmajā kinofilmā – dokumentālajā stāstā par Zorjanu Horobraju, jaunu mammu no Latvijas laukiem.

– Kaut kas tur ap iepriekš runāto kaut kādā ziņā grozās. Stāsts par vientuļo māti, kura izaudzinājusi meitu, kurai jāizvēlas starp vīrieti vai viņu. Tā nav kaut kāda ideālā, harmoniskā ģimene, kur labvēlīgā vidē meitenei būtu viegli pieņemt lēmumus. Tomēr svarīgi, ka šajā stāstā bija daudz gaismas, kas mani ļoti saistīja.

– Pēdējos divus gadus Lielā Kristapa ceremoniju esat atstājusi ar balvu rokās – taču divās dažādās lomās. Kristapa statuete kā labākajai aktrisei franču režisora Sigfrīda Deberbanta filmā “Rīga. Dublis 1”, bet rudenī – laterna par labāko studentu filmu. Kas mudināja pašu kļūt par režisori – sava stāsta autori.

– Acīmredzot man ir vēlēšanās stāstīt savus stāstus, ne tikai gaidīt, kad man iedos to vienu no nedaudzajām pasaulē esošajām sieviešu lomām, kurā varēšu izteikt kaut ko.

Diezgan reti ir tādas lomas, kurās vari ienirt līdz galam, kuras pārņem tevi visu.

Tas pats ir arī kino. Inga Pērkone reiz publicēja kino jomas statistiku, kas uzrādīja, ka proporcija starp vīriešu un sieviešu lomu daudzumu, nerunājot par galvenajām lomām, ir šokējoša.

Andrai Neiburgai ir stāsts (“el ninjo”, krājums “Stum, stum”. – A.K.) par vīru, kurš gulēja, un smiltis viņu pamazām pārklāj, liekot domāt, ka nekas no viņa drīz nepaliks, šajā procesā parādījās visa viņa filozofija par dzīvi. Toreiz Andrai jautāju – kāpēc nerakstīji par sievieti?

Viņa toreiz atbildēja trāpīgi – par sievieti – tas būtu banāli.

Ja tas ir vīrietis, tam ir svars. Nez kāpēc, ja gribam runāt par kādām globālām lietām, par cilvēci, tad runāsim no vīrieša pozīcijām. Sievietes pozīcija būs tikai sievietes, nevis cilvēka pozīcija. Nebiju par to iedomājusies, taču laikam mani patiešām interesē sieviešu stāsti.

– Zoranas stāsts guvis atbalsi ne tikai Latvijā, bet arī vairākos festivālos aiz Latvijas robežām – Pēterburgā un Budapeštā.

– Tas ir pārsteigums, jo faktiski filmējot es vienkārši darīju to, ko gribēju.

Man nebija nekādu ekspektāciju, ka jāuztaisa superlaba filma.

Nebija smagsvara sajūtas. Pēterburgas festivāls “Vēstījums cilvēkam” ir viens no nopietnākajiem dokumentālā kino festivāliem. Mūsu mikro stāstu uzņēma ārkārtīgi labi.

Kritiķis bija saskatījis, ka caur vienas ģimenes stāstu izstāstīta mūsu teritorijas vēsture: gan latviešu – krievu attiecības, gan vientuļā, spēcīgā māte un vīrieša neesamība, tāpat arī sociālekonomiskais ģimenes modelis un globālās ekonomikas tendences – lauku jauniešus iesūc pilsēta.

Priecājos par uzteikumu, salīdzinot filmu ar aktierfilmu, bet varu teikt tikai to, ka man paveicās ar spilgtiem, brīnišķīgiem cilvēkiem.

– Dokumentāliste – tas ir ceļš, ko vēlaties turpināt?

– Baidos šobrīd atbildēt uz tādiem lieliem jautājumiem. Eju pēc ožas, un man ir interesanti. Man patīk arī spēlfilmas, bet, ņemot vērā, ka šobrīd aktīvi spēlēju teātri, apzinos, ka abus nebūtu iespējams savienot.

Otrkārt, dokumentālais kino dod iespēju man iziet no aktieru vides.

Teātris savā ziņā ir klaustrofobiska vide. Acīmredzot esmu tajā bijusi pietiekami ilgi, tāpēc iespēja paiet malā ir interesanta. Vēl vairāk – dokumentālais kino ir iespēja satikties ar “īstiem” cilvēkiem, uzzināt citus dzīvesstāstus – tas mani baro arī kā aktrisi.

– Ir dzimusi jauna ideja filmai?

– Iļģuciema sieviešu cietumā piestaigāju uz tur izveidoto drāmas studiju. Kopā ar aktrisi Kristīni Klētnieci, kura tur ir pastāvīga pasniedzēja, strādājam ar šīs studijas aktrisēm. Ir sajūta, ka materiāls filmai.

– Vai nevēlaties izmēģināt spēkus teātra režijā?

Reizēm mazliet par daudz jaucos režisora darbā, un, iespējams, vienreiz būtu “jāaplaužas” pašai.

Manuprāt, teātra režijā ir jābūt ļoti konceptuālai domāšanai, kāda, ir, piemēram, Alvim.

Viņš ir īsts domas gigants, kurš izstaigā visus domas līkločus. Taču man vienmēr patikusi mikrodramaturģija, mikropsiholoģija, kas vairāk atbilst kino specifikai. Kopš nodarbojos ar režiju, esmu kļuvusi pazemīgāka pret režisoriem. Tas nav vienkārši – uzņemties šo atbildību.

Radošā vizītkarte

Elita Kļaviņa

* Teātra un kino aktrise, režisore, diplomēta žurnāliste.

* 1990. gadā beigusi Rīgas Kinoaktieru studiju, 2018. gadā – LKA Nacionālo filmu skolu režijas specialitātē.

* Kopš 1993. gada – JRT aktrise.

Saistītie raksti

* Pašlaik spēlē izrādēs: “Sievietes un vīrieši” (Elizabete), “Meklējot Spēlmani” (F. Ertnere); “Atnāc mani vēl satikt”, “Linda Vista” (Mārgareta). Saņēmusi “Spēlmaņu nakts 2014” balvu “Gada aktrise” par Alīdes Trū lomu izrādē “Muša” (JRT, režisore Inese Mičule).

* Kino režijas darbi: “Zorjana Horobraja” dokumentālā filma, 2019, “Lielais Kristaps 2019” par labāko studentu filmu, žūrijas atzinība Sanktpēterburgas starptautiskajā filmu festivālā “IFF Message to Man”, žūrijas speciālbalva Verzio Starptautiskajā cilvēktiesību dokumentālo filmu festivālā Budapeštā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Lauris pēc trieciena palicis bez apziņas un mēdz nekontrolējami staigāt. Kāpēc dzērājšoferi Jāni apcietināja tiesas zālē? 5
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
Daudzi vienā pilsētā un “Dinamo” sportisti: lielajam Covid-19 inficēto skaitam “pa pēdām”
20 minūtes
LA
LA.LV
Ekonomika
Pirmā palīdzība, ja esi palicis bez darba: kur vērsties, ar ko sākt?
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Pēc iedzeršanas sastrīdās, draugu aplej ar alkoholu un aizdedzina
38 minūtes
LE
LETA
Veselam
Epidemioloģe atklāti par Covid-19 izplatības situāciju Daugavpilī
2 stundas