Kultūra
Teātris un kino

Gaiša kā svecīte, ko vajag tikai aizdegt. Aktrisei Lidijai Freimanei apritētu apaļš simts0


Stella Kempbela – Lidija Freimane, Džordžs Bernards Šovs – Edgars Zīle. “Mīļais melis” (1962).
Stella Kempbela – Lidija Freimane, Džordžs Bernards Šovs – Edgars Zīle. “Mīļais melis” (1962).
Fotoreprodukcijas un apstrāde: Arturs Nīmanis., no K. Pasternakas privātā arhīva, grāmatas “Runā kinematogrāfisti” (R., “Liesma”, 1976)

Gudrība “ikviens mūžs ir romāna vērts” uz aktrisi Lidiju Freimani attiecināma vismaz septiņkārt – viņas dzīves pieturpunkti spēj iedvesmot gan drāmu, traģēdiju, detektīvu, komēdiju un dzimtas sāgu rakstniekus, gan dzejniekus, gleznotājus un selekcionārus. Lidijai Freimanei, aktrisei ar maigajām stirnas acīm un sāpīgi dziļo skatienu, – 100!

Vējaini drēgnā pievakarē mēs ar Katrīni Pasternaku tiekamies Hospitāļu ielas dzīvoklī, kur pagājuši Freimanītes pēdējie mūža gadi kopā ar ģimeni. Tieši šī vēlā tikšanās – tēja, virtuve, puskrēsla, bilžu kaudzīte, atmiņu epizodes – iedveš dzīvo elpu jubilejas raksta materiālu kaudzē.

Lidiju Freimani dēvē par izcilāko traģēdijas atspoguļotāju.

Katrīne pasmaida: mammai paticis smalki pajokot, īpaši grūtos brīžos, pārvēršot sūrumu traģikomēdijā. Mūžā bijis daudz grūtumu, sāpju… jā, arī prieku.

Jo lielāks dzīves spiediens, jo sīkstāk turējusies pretī trauslā meitene Lida, vēlāk – jaunā aktrise Lidija. “Lai ko mamma būtu pārdzīvojusi, viņa nekad dzīvē nevienu nav bradājusi, jo labi zināja, kā sāp.”

“Klausos diskusijas par latviešiem un nelatviešiem un domāju – manai mammai pusrumāņu, puslatviešu asinis. Taču viņa bija tāda Latvijas patriote!

Pat bargākajos laikos arvien teica tēvam un mums: ar Latviju viss būs kārtībā!

Tēvs kušināja: Lidušiņ, mājās tu tā vari teikt, ne sabiedrībā. Nezinu, kādos avotos mammīte skatījās, taču viņa to noredzēja,” stāsta Katrīne.

Vajag tikai aizdegt

Teātra zinātniece Lilija Dzene atzinusi – Lidija Freimane kļuvusi par “vienīgo īsto traģēdijas aktrisi” uz Latvijas skatuvēm, taču ceļš nav bijis viegls. Vienlaikus ar Freimani Drāmā skatuves ceļu sāk Velta Līne, pēc dažiem gadiem turp pārnāk arī Elza Radziņa. Spēcīga konkurence un skarba cīņa.

Viena no pirmajām Lidijas Freimanes spožajām lomām – Kristīne Blaumaņa “Ugunī”. Žanis Katlaps teicis: “Viņa bija Kristīne no dabas, tīra, gaiša, kā svecīte, ko vajag tikai aizdegt.” Abi ir izcils skatuves pāris, un tieši latviskās lomās – Anita un Oskars, Elīna un Aleksis, Liena un Kaspars.

Freimanes klusā atturība piešķir tēliem cildenumu.

Teātra zinātniece, ilggadēja Nacionālā teātra literārās daļas vadītāja un literārā redaktore Rita Melnace, runājot par Lidijas Freimanes skatuves mantojumu, uzsver viņas spēku gan latviešu, gan ārzemju repertuārā. “Neaizmirstama titullomā “Elektrā”, karaliene Elinora izrādē “Lauva ziemā” (Freimane un Radziņa tur dublējās, pūšot viena otras pakausī karstu elpu, tomēr līdzāspastāvot), Monahova “Barbaros”, Arkadina “Kaijā”.

Ar fantastisku meistarību atveidoja dažādus raksturus – no naivas romantikas līdz dziļam traģismam, no ļaunas čūskas līdz aprobežotai ierēdnei. Kā viņa parādīja partijas darbinieces Gudrītes Robinsones, faktiski – visas sistēmas – krahu izrādē “Ar būdu uz baznīcu”!

Jaunībā Freimanei nācās spēlēt ierēdņus kā neatņemamu padomju varas simbolu,

bet nu viņa nospēlēja varas antipodu! Žēl vienīgi, ka viņas izcilību ilgstoši izmantoja, lai glābtu nejēdzīgās padomju ludziņas, kur nācās atveidot pozitīvās kolhoznieces un dzīves sistās cietējas ar skumjajām acīm.

Tajā pašā laikā viņai bija dots viss – slaida, smalka figūra, skaisti vaibsti, izteiksmīgas acis, muzikalitāte, laba balss un plastika! Turklāt Freimane bija izcili empātiska – lieliski izjuta gan lomas, gan līdzcilvēkus.”

Īpašu vietu aktrises daiļradē ieņēmušas artistiski krāšņas lomas ar dejām un dziesmām – piemēram, Krogus Dženija (Brehta “Trīsgrašu opera”) – šīs lomas iestudēšanā palīdzēja Vācijā apgūtā vācu valoda.

Vēlāk, kad teātrī būs tukšie periodi, tieši Brehta songu un latviešu dzejas programmas (arī Aspazijas vēstules un “Kolā Briņjons”) būs tās, ar kurām Lidija Freimane savos autorvakaros latvju mākslu nesīs pasaulē, vienai nostājoties skatuves vidū un liekot tūkstošu auditorijai aizturēt elpu.

“Mazliet šokējoša bija aktrises uznākšana – strauja, stūraina, jau ar pirmo dziesmu viņa izdūrās cauri skatītāju mieram kā īlens maisam, (..) viss pagaisa, nozīmību ieguva tikai šīs sievietes skarbā, maigā balss, kura vēstīja, skaitīja, iedziedājās, draudēja, lūdzās. (..) Tādos brīžos Zeme var apstāties. (..)

Īsta māksla piedzimst daudz retāk, nekā mums dienu skrejā un konjunktūristiskā ņirboņā tas var likties. Kad Lidija Freimane izpilda Brehta songus, es jūtu – putns lido…” (M. Čaklais, “Māksla”, 1970)

“Kas ir traģēdijas aktrise?” raidījumā “Teātra un Radioteātra leģendas” retoriski vaicā mākslas zinātniece Ingrīda Burāne. “Tāds radošs cilvēks, kāda neapšaubāmi bija Lidija Freimane.

Sievietes, ja viņām ir drusciņ smadzeņu, vienmēr ir traģēdijas situācijā: netiek galā ar dzīves pretrunām, kas ir mūžīgas.

Freimane bez liekiem vārdiem, bez ah un oh caur sevi spēja parādīt šo dzīves līdzsvara trūkumu.” Arī teātra zinātnieks Viktors Hausmanis uzsver – Lidijas Freimanes dziļā inteliģence, dzīvās emocijas, augsti izkoptā runas kultūra un sievišķīgā pievilcība aktrisei ļāvusi arī negatīvos personāžus atveidot bez vulgāras uzspēles vai nosodījuma, cenšoties tos izprast.

Kā senā romānā

Pirms simt gadiem mazā Rumānijas (tagad Moldovas) ciematiņā Dondjušenos, turīga zemnieka mājās vecākajai meitai Marijai piedzima meitiņa Lidija – lielām, spožām, samtaini brūnām acīm. Bija pavasara plaukums – 4. aprīlis (nevis 6. marts; tas radies ierēdņu kļūdas dēļ), meitēns dzimis Auna zīmē – tāpēc tāds sīkstums.

Viss sākās kā senā mīlas romānā – Krievijas impērijas intendantūras virsnieks, staltais, izskatīgais Eduards Freimanis dienesta laikā iepazinās ar sešpadsmitgadīgo rumāņu skaistuli Mariju Gaļecku, kura savām draudzenēm teikusi: domājiet, ko gribat, viņš mani precēs!

Tā arī noticis – Eduards iemīlējies, atvedis viņu uz Latviju, brīdi dzīvojuši te, atgriezušies Rumānijā, kur piedzimusi Lidija, tad apmetušies Latvijā pastāvīgi. Dzīvojuši Rīgā – Marijas, Krāsotāju, pēdīgi K. Barona ielā. Mājās runājuši krieviski. Piedzimis Leonīds, Lidijas jaunākais brālis; viņš kļuvis par baletdejotāju.

Lidijas tēvs Eduards bijis veiksmīgs uzņēmējs. Latvijas laikā ģimenei gājis labi, taču 1927. gadā tēvs žirējis paziņam vekseli un… uzņēmums bankrotējis. Ģimenei sākušies grūti laiki.

Kate stāsta: “Tas bija sūrs periods, babiņa nebija radusi strādāt, nedēļu pastrādāja tabakas fabrikā – viņu iesauca par Karmenu. Gājis visādi. Mammai nācies gan visādus darbus darīt, gan ar kanniņu pēc zupas iet. Taču viņa nesūrojās. Kad paskatos uz tālaika bildēm – ļoti kārtīga, nekad nošņurkusi…”

“Ar pateicības jūtām atceros savu tēvu. Viņš man lasīja priekšā “Jevgeņiju Oņeginu”, kad biju piecus gadus veca.

Salāpītas, tīras drānas viņš vērtēja augstāk par visgreznāko tērpu, bet cilvēka godīgumu – augstāk par visu.

Augu Rīgā, bet ar lielu prieku gāju uz laukiem ganos. Esmu pateicīga saviem dzērvju zābakiem. Tie man iemācīja būt stiprai, ieaudzināja atbildības un pienākuma sajūtu.” (“Lidija Freimane”, “Liesma”, 1972)

Par spīti spiedīgajām ģimenes finansēm Lidija spoži beidz Rīgas 2. pamatskolu – ar tiesībām stāties vidusskolā, un, vēloties piepildīt tēva sapni – redzēt meitu kā bankas darbinieci –, iesniedz dokumentus Viļa Olava komercskolā, ko absolvē 1941. gadā.

Eiropā dārd karš, Latvijā, varām mainoties, valda juceklis.

Lidija kādu laiku dzīvo Lielupē, bet, ienākot vāciešiem, atrod darbu Latvijas Kredītbankā, kuru vācu okupācijas vara pārveido par “Notebank im Ostland”: sākusi strādāt par naudas skaitītāju, jau pēc neilga laika tiek paaugstināta amatā, uzticot bankas operāciju veikšanu ar vērmahta kara kontiem.

Tēva sapnis piepildījies – meitai nopietns arods, taču Lidija saprot, ka tas nav viņas mūža darbs, un pēc gada nolemj – tā turpināt nevar. Viņu vilina skatuve…

Nedarīt kaunu Freimaņu vārdam

Jau pamatskolā pedagogi ievēro, ka Lidijai piemīt labas organizatora spējas (klases prefekte), interese par teātri un talants. Amālija Jātniece, iestudējot skolā Blaumaņa komēdiju “No saldenās pudeles”, skuķēnam iedala temperamentīgās Lavīzes lomu, kuru viņa nospēlē tik spoži, ka skolas direktors Pauls Radziņš rekomendē Lidijai doties uz teātra skolu.

Uzzinājusi, ka Drāmas teātra studijā gaidāma audzēkņu uzņemšana, viņa atklāj tēvam savu vēlmi mācīties aktiermākslu. Tēvs, kurš mācījis meitai mīlēt grāmatas un mākslu, šaubās, tad piekrīt, taču ar noteikumu – nedarīt Freimaņa vārdam kaunu.

“Ja sāksi stāvēt aiz kulisēm un apskaust citus, tev jāiet projām…”

Izturējusi iestājpārbaudījumus, Lidija uzsāk studijas, turpinot darbu bankā. Viņai ir 23 gadi, taču viņu pieņem; režisors Zariņš priecājas par “nesabojātu materiālu”. Lidijai ir lieliski skolotāji un skatuves mākslas paraugi – Katlaps, Glāznieks, Špīlberga, Štengele, Osis.

Diemžēl karš ir nežēlīgs – 1943. gada 9. decembrī vācu okupācijas varas iestādes arestē un nošauj Eduardu Freimani. It kā devis maizīti krievu karagūstekņiem…

Lidija 1944. gada pavasarī pabeidz teātra studijas 1. kursu, taču turpināt nesanāk, jo 1944. gadā kopā ar banku tiek evakuēta uz Vāciju – vispirms uz Brīsteortu, netālu no Kēnigsbergas (Kaļiņingrada), bet no turienes pēc bankas nodaļas likvidācijas nokļūst Kolbergā, kur atrod darbu pie zemniekiem.

Turpinoties karadarbībai, atkal seko evakuācija – uz Svinemindi, Berlīni un Oberštaufenu. Lidija strādā pagaidu darbus, cerot atgriezties mājās… 1945. gada 8. maijs Bavārijā ir pirmā miera diena, taču iespēja doties uz dzimteni rodas tikai 26. jūnijā – sākumā uz Augsburgu, tad Berlīni, visbeidzot uz Štetīnu, bet no turienes ar kuģi “Pionieris” 1945. gada 3. augustā Lidija ierodas Liepājas ostā.

Atgriezusies Rīgā, apmetas pie mātes un sāk kārtot filtrācijas dokumentus, kas vispārējā aizdomu gaisotnē nav viegli – varasiestādes neuzticīgi raugās uz Vācijā pabijušajiem, teju katru uzskatot par spiegu, taču beidzot Lidija saņem pagaidu apliecību…

Pateicoties Jātnieces un Katlapa rosinājumam, viņa atsāk mācības Drāmas teātra studijā. Mācās pie Kundziņa, Jurovska, Baltāvilka, Amtmaņa-Briedīša un Baļunas. Beidzot mācības, no 1947. gada 16. augusta Lidija Freimane uz 45 spožiem gadiem kļūst par Drāmas teātra aktrisi.

Trīs zvaigznes

Runājot par Lidijas Freimanes teātra pasauli, nevar neskart trīs zvaigžņu fenomenu: uz skatuves vienlaikus trīs granddāmas – Freimane, Līne un Radziņa; visām vajag darbu, taču iestudējumu un spēles laukumu tik, cik ir. Loģiski, rodas pārklāšanās. Un kādam sāp, pat ja neizrāda.

“Freimane dublējās ar Radziņu, bet teātra enciklopēdijās tajās lomās redzama tikai Radziņa… Mēs nekad neesam zīmējušies vai dzinušies pēc goda, taču smeldz, kad dzirdi sakām: jā, vairs nav tādu aktrišu kā Radziņa un Artmane! Klausos un domāju: ā, Līne un Freimane kaut kur pazudušas?” Katrīne dalās pārdomās.

“Mamma slēpa, ja viņai bija smagi. Taču mājās raudāja. Viņai darbā bieži darīja pāri.

Nu vairs tās zvaigznes vārds nav svarīgs, taču toreiz es kā bērns šo netaisnību dikti pārdzīvoju.

Viņas bija zelta raudzes aktrises…”

Katrai savas stiprās puses. Telpa tik liela, cik ir. Kādam izplešoties, citam jāsaraujas – māksla un fizika. Bet, ja nebūtu klusāko lomu, kā spīdētu spožās zvaigznes?

Režisors Edmunds Freibergs kādā teātra raidījumā teicis: “Jaunībā Freimane spēlēja daudz, tad pienāca brīdis, kad nobriedušais talants bija spiests gaidīt, aizpildot radošo tukšumu ar nelielām lomiņām. Viņa tās atveidoja žilbinoši, taču nez vai guva gandarījumu. Nesaprotu, kāpēc Amtmanis-Briedītis neiedeva Freimanei Žannas d’Arkas lomu, viņa tajā būtu grandioza!”

“Mamma mūs ar Kristīni brīdināja: gribi strādāt teātrī, uzaudzē biezu ādu. Un neraudi, jo tavas asaras nevienu neinteresē!

Viņa negribēja, lai mēs skatītos teātra virzienā.

Kristīne aizgāja mācīties uz Mākslas akadēmiju, es gribēju studēt veterināriju, bet…”

Kristīne kļuva par kostīmmākslinieci, Katrīne – vispirms par Dailes aktrisi, nu – par brīvmākslinieci.

“Mamma bija lepna, neko nelūdza, neprasīja, taču ļoti pārdzīvoja, ja izsapņotais pagāja garām… Reiz pēc kādas ļoti sliktas recenzijas mamma rūgti raudāja, kā bērns: kas paliks, ko viņa paveikusi – cietējas un kolhoznieces! Tas man bija milzu pārsteigums. Viņa – cilvēks, kurš TĀ strādā?! Darbs un teātris viņai bija viss.

Taču pēc neilga laika, mammai vēl dzīvai esot, pārliecinājos, ka viņas vārdos daudz taisnības…”

Šajā kontekstā nevar nedomāt par Hausmaņa vārdiem: “Šodien ir tieksme lielos garus pazemināt, tas bija laiks, kad gribējās lielo izcelt. Lidijai bija vajadzīgs lielums.” Līdzīgi saka Rita Melnace: “Brīžam šķiet, ka mums pagātne nav vajadzīga. Šodien nospēlē – rīt jau zvaigznīte…”

“Cīrulīši”

Dramaturgs Harijs Gulbis, rakstot “Cīrulīšus” (1975), Zelmas tēlā iešifrējis pats savu māti, lomu veltot Lidijai Freimanei.

Pēc ilga tukšuma perioda. Zelmas tēls cauri laikiem bijis simbols ģimenes un tautas saglabāšanai;

tam aktrises dzīvē bija liktenīga nozīme. Jo tieši Zelma, tikko paglabājusi vīru, ar savu garīgo spēku palīdzēja Lidijai pārdzīvot viņas mūža lielāko traģēdiju – vīra Jāzepa Pasternaka noslepkavošanu.

Teātra direktors piedāvāja atcelt izrādi, bet Lidija Freimane – nē, otrā vakarā kāpa uz skatuves un spēlēja “Cīrulīšu” Zelmu. Aktrises kolēģe Inta Tirole atceras: “Zāle pilna – kritiķi, pirmizrāžu publika: nu-nu, kā ta’ būs, kā tu tagad spēlēsi?!”

“Lai man piedod Veltas tante, taču mamma “Cīrulīšos” bija tāāāda! Žēl, ka izrāde nav filmēta,” Katrīne noteic. “Arī filmā būtu vajadzējis spēlēt Freimanei. Mums ir savs stāsts – Jura vecmāmiņa dzīvoja mājās “Cīruļi”. Kad viņai bija pie 90, Jura mamma, labu vēlot, gribēja vecmāmiņu vest uz Rīgu. Tad viņa teica: meitiņ, tu taču zini, kā ir, kad pamet “Cīrulīšus”…”

Kļūsiet mana sieva?

Katrīne stāsta – gatavojoties intervijai, abi ar Juri pārskatījuši mammas arhīvu. Atraduši daudz mīļu sīkumu – zīmītes, fotogrāfijas, vēstules, kas licis aizdomāties: cik maz ikdienas skrējienā būts kopā.

“Ļoti ceru, ka tajā pusē ir dzīve – viņa ir pelnījusi beidzot būt laimīga!”

Ne jau no salduma Lidijas Freimanes samtaini brūnais skatiens ieguva kluso sāpi. Pirmajās attiecībās, kurās dzimusi vecākā meita Kristīne (1952), nācies piedzīvot daudz pazemojumu un rūgtuma…

Pēc trim gadiem dzīve metusi kūleni: 1955. gada nogalē kādu vakaru pēc izrādes Lidiju pie teātra izejas gaidījis Jāzeps Pasternaks – pazīstams kultūras darbinieks un ļoti skaists vīrietis. Vai jūs gribētu kļūt par manu sievu? – Es jūs pirmoreiz redzu! Varbūt mēs varētu būt draugi? – Nē, vai nu sieva, vai nekas. Pēc divām nedēļām, 9. decembrī, apprecējušies.

Vēlāk noskaidrojies, ka Lidija ar Jāzepu pirmoreiz satikušies apmēram piecu gadu vecumā, Barona ielas kūku pagrabiņā, kur viņš kā mazs puisītis ziemā piegrūdis mēli pie čuguna roktura…

“20 gadi ar papu bija laimīgākie mammas mūžā,” teic Katrīne. “Paps manu māsu pieņēma kā savu meitu, es pat biju greizsirdīga, bet viņš teica – nekad neskaud un nedari otram pāri.

Vecāki mums visu stāstīja, arī par Sibīriju, ģimenes traģiskajām lappusēm un aizliegtajiem svētkiem.

Mēs labi sapratām, ko drīkst un ko ne.” Vieni no vismīļākajiem ģimeniskajiem svētkiem Pasternakiem bijuši Ziemassvētki. Ar īpašu siltumu Katrīne atceras “laimes salu” – īrēto mājas daļu Ziepniekkalnā, Līvciema ielā, tur ģimene bijusi laimīga.

Pēc pārvākšanās uz Rīgu, kur Lidija Freimane saņēmusi dzīvokli, viss sācis jukt un brukt – abiem daudz pienākumu, maz mājās, nepatikšanas darbā Mākslas fondā, līdz beidzot 1975. gada 10. novembrī – algota slepkavas dūriens mājas kāpņutelpā izmainījis visu ģimenes turpmāko dzīvi.

“Baigā vella vecene”

“Mammai gribējās un patika filmēties, taču viņas īstā kaislība bija teātris. Viņai bija nervoza seja, bet kino prasa spēju sastingt un dažkārt spēlēt tikai ar acīm… Loma, par ko viņa ārkārtīgi priecājās – pirmā sieviete vēstniece Kolontaja; taču pēc apstiprināšanas viņu pēkšņi nomainīja,” stāsta Katrīne.

“Toties, kad viņu apstiprināja noziedznieces lomai “Šahā briljantu karalienei”, sajūsmai nebija robežu: “Kino pie Aļika (Aloizs Brenčs. – Aut. piez.), un es neesmu mirēja, bet slepkava! Baigā vella vecene!” Tā viņa teica ikreiz, kad kaut kas izdevās. Arī vēlāk, ņemoties ar sabiedriskajiem pienākumiem, smērējot večus gar sienām, līdz atkaroja Smiļģa māju!”

Būdama triju (6.–8.) sasaukumu LPSR AP deputāte un ilggadēja Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja (1966–1983), Lidija Freimane panāca Eduarda Smiļģa mājas pārņemšanu savienības bilancē, to atjaunojot un restaurējot.

Pēc viņas iniciatīvas radīts E. Smiļģa Teātra muzejs, iekārtota teātra darbinieku atpūtas māja “Rūķīši” Murjāņos, Amtmaņa-Briedīša muzejs Vallē un Druvienas kultūras komplekss “Silmači”. Lidija Freimane-Pasternaka bija pirmā, kas atsaucās jauno arhitektu Lapiņa un Ulmaņa aicinājumam un publiski izvirzīja jautājumu par Melngalvju nama atjaunošanu.

Kurš vairs pateiks, vai Lidijai Freimanei patika sabiedriskās darbinieces tēls, vai viņa darīja, kas jādara,

cenšoties kompensēt to, ko neguva teātrī. Varbūt tieši aktīvā sabiedriskā dzīve traucēja būt brīvākai, uzstājīgākai, atklātākai savās vēlmēs pēc lomām un sarunās ar režisoriem?

“Pētot mātes arhīvu, atradām kaudzēm iesniegumu ar lūgumiem – kādam sakārtot sadzīves apstākļus, kādu atbrīvot no cietuma. Viņa arvien centās palīdzēt, par visiem rūpējās, dzīvoja citiem, nejuzdama robežu, bet pati bija tik trausla un smalka…

Pieklājības, etiķetes vēstule šad tad paliek neuzrakstīta, bet sirds gaidītājs to saņem vienmēr, pašā nepieciešamākajā brīdī. Tāpēc ļoti daudzās vēstulēs atkārtojas šāda doma: “Paldies par to, ka Jūs neejat garām. Vispirms jau ar savu mākslu – nevis garām, bet tieši sirdī. Un arī dzīvē Jūs cilvēkiem nepaejat garām.” (Lilija Dzene, “Māksla”, 1980, 7)

Līdz vakara izrādei!

Lai gan pēdējos gados pēc hipertoniskās krīzes radušās grūtības ar atmiņu, Freimanīte teātrim bijusi uzticīga līdz galam.

“Mamma aizgāja 70 gados. Plīsa kuņģa čūla. Vedu uz slimnīcu, un pēkšņi viņa izskatījās tik jauna! Mierināju – mamm, tikai nebaidies! Viņa – es nebaidos: vai nu atbraukšu mājās, vai satikšu papu! Operācija bija veiksmīga, bet pēkšņi insults… viņa bija smalka un trausla, asinsvadiņi – kā tievas metāla caurulītes.

Redz, mēs ar māsu prātojām, kā nu kopsim, kā beidzot būs laiks parunāties,

bet viņa nemaz negribēja gulēt spilvenos baltā naktskreklā un būt kopjama. Viņa reiz teica: meitenes, ja es pēkšņi nomiršu, tikai neraudiet, ziniet, tas ir ideālais variants. Toreiz mēs bijām niknas, taču vēlāk sapratām – viņa vai nu iet uz priekšu, vai…

Viens no pēdējiem mammas teikumiem slimnīcā bija: “Es skatos uz jums abiem (ar Juri) un redzu jūs, un vēl es redzu Baltezera baraviku taciņu…” Tas bija 1992. gada 18. janvāris.

“Dienas vidusstunda, Tavi daudzie amata brāļi teātru mēģinājumos beidza izlikšanos, pie ārdurvīm uzsaukdami viens otram: “Uz redzi, līdz vakaram!” Neviens no viņiem, savu rūpju nodarbināts, nedzirdēja pelēkajās ielās, janvāra vējā Tavu kluso: “Uz redzēšanos!” Tajā brīdī Tu aizgāji viņpus lielā Priekškara, dekorācijās un gaisotnē, kuru nepazīst neviens no mums. (..) Nu tad – līdz vakara izrādei!” tā Elinorai rakstīja Henrijs – Harijs Liepiņš.

Bet ceļš turpinās. Kristīne un Katrīne ar vīru Juri dara sirdsdarbus, visi turas cieši kopā, Lidijas mazbērni Dārta un Kārlis veido savas dzīves, Katrīnei jau pašai divi mazbērni – Ītens un Kurts. Kad visa saime sanāk kopā, pie lielā galda ir 17 ēdāju.

Freimanītei nebija svarīgs spožums, viņai vajadzēja smaidus.

Patika joki – pati lieliska anekdošu stāstītāja. Tamborētāja, adītāja, satriecošu recepšu zinātāja. Kaislīga sēņotāja. Puķu dobju kopēja ar zaļajiem pirkstiņiem – no visurienes vedusi augus. Arvien teikusi: “Kad strādāju dārzā, rokas kļūst raupjas, bet domas – gaišas un mierīgas.”

Lidijai Freimanei ir sava roze – 1965. gadā Madonas “Iedzēnos” selekcionāra Roberta Āboliņa radītā “Rievainā roze Lidija Freimane”. Durstīga. Freimanīte smējusies – zinājuši, kādu vārdu dot!

“Lielu aktrišu pazīme…”

“… cilvēciski viņas ir daudz noslēgtākas, klusākas, uz iekšu vērstas, jo lielu daļu savas iekšējās traģikas, temperamenta un inteliģences izspēlē lomās, līdz ar to sadzīviska ņemšanās vai ikdienišķi kašķi viņām nav aktuāli,” teic kino zinātniece Daira Āboliņa.

Lūgta novērtēt Lidijas Freimanes kino mantojumu, viņa uzsver aktrises izcilību traģēdijas žanrā, tikai uz ekrāna šī traģiskā stīga bijusi daudz klusāka nekā uz skatuves.

“Viņa ļoti labi juta kameras specifiku un bija pasargāta no tās latviskās teatralitātes, kas piemita daudzām mūsu lielajām aktrisēm. Diemžēl liktenis Lidijai Freimanei bija lēmis ne pārāk labu kino karjeras sākumu – virkni ideoloģisko lomu, kur viņai bija jāspēlē “proletariāta vidējais lielums” – dzīves pazemota, iebiedēta strādnieku sieva (“Uz jauno krastu”, “Kā gulbji balti padebeši iet”) vai “funkcija” – partijniece (Ilze).

Sociāli ideoloģiskais zīmogs aktierim ir liela nelaime, nepareiza lomu izvēle var nopietni ietekmēt turpmāko karjeru un darbu novērtējumu.

Tajā pašā laikā Freimanei bija ļoti labas lomas, pat ja filmas nebija būvētas, centrējoties uz viņu, kā savulaik Artmanei, Ritenbergai, Radziņai, Kairišai.

Brīnišķīgas otrā plāna, epizožu lomas, kas, reiz redzētas, neaizmirstas: “Ceplī” dzīves salauztā māte Sausā greznajās kāzās vientulībā dzer un dejo pagraba miteklī; “Pūt, vējiņos” dzīvesgudrā, viedā Orta, uzaudzinājusi Baibu par tīru būtni, gādā viņai iespēju iziet pie vīra un nepalikt maltuvē; “Tomariņu” saimniece Alvīne “Ezera sonātē” – veca sieviete ar savu dzīves kārtību kā pludiņš cenšas noturēties virs ūdens pašas bankrotējušajā pasaulē.” Līdzīgi traģisks ir arī Artura mātes tēls seriālā “Ilgais ceļš kāpās”.

Daira izceļ filmu “Šahs briljantu karalienei” – trilleri, kas ierindojams līdzās šī žanra spožākajiem Eiropas paraugiem. “Freimanes atveidotā Alīda Grūbe ir īsts film noir personāžs – noslēpumainā sieviete plēsoņa ar neskaidriem nolūkiem, manipulatore, kas rausta apjukušos vīriešus, kā iepatīkas. Ar ļoti skopiem izteiksmes līdzekļiem, pateicoties veiksmīgam mākslinieku darbam un smalki neirotiskajai plastikai, aktrisei izdevies uzburt neaizmirstamu tēlu.”

Vēl viens spožs dārgums — ar minimāliem līdzekļiem panākts maksimāls efekts: Līzbete komiskajā īsfilmā “Tās dullās Paulīnes dēļ”. “Lidijas Freimanes saspēle ar Lilitu Bērziņu ir absolūta veiksme – divas teātra skolas, divas pretējas izpausmes: Freimanes uz iekšu vērstā, statiskā atturība – skopi žesti, zīmīgi skatieni un puszilbes līdzsvaro Bērziņas skaļo, košo Paulīni, neļaujot komēdijai pārvērsties bufonādē.

Bērziņa mutīgo pensionāri spēlē, bet Freimane – ir, un mēs viņai pilnībā noticam. Dažkārt pelēkā krāsa piesaista vairāk uzmanības nekā spožums, turklāt – nevienā tandēmā, ja tas ir tandēms, viens nevar būt galvenais, ja otrs nav pietiekami spēcīgs jūga vilcējs.”

“Nedomāju, ka viņa piedzīvoja absolūtu aktrises laimi. Laiks un apstākļi Lidiju Freimani bija ielikuši pirmajā trijniekā, publika mīlēja un novērtēja, taču citi faktori – režisora izvēle, lomas piemērotība, vecuma gradācija – viņai, tāpat kā daudziem ļoti talantīgiem cilvēkiem, neļāva būt pirmajai, lai gan domu dziļuma, ķermeņa un dvēseles spēka bija daudz vairāk nekā vietas uz skatuves vai ekrāna.

Šī apziņa varēja būt grūta un neglaimojoša.

Tajā pašā laikā – Lidijas Freimanes devums kino vēsturē pilnīgi noteikti ir paliekošs: lomas kā nelielas, daudzslāņainas gleznas, kas sevi atklāj tikai pamazām.”

Daira daudzkārt nopietni aizdomājusies vēl par ko: “Nedomāju, ka tas, ko Lidija Freimane izdarīja kino, ir mazāk, nekā paveica Artmane, Bērziņa, Radziņa, Ritenberga vai Kairiša, – tikai tāpēc, ka viņai bija mazāk ekrāna laika. Cita lieta – tolaik vairāk bija raksturīgs vienas lomas un lielo aktieru kults, tolaik bija par maz balvu, ko varēja piešķirt par šādu veikumu, bet kas ir būtiski, lai veidotos laba karjera.

Pilnīgi noteikti Lidija Freimane ar savu smalko, kluso traģismu un traģikomismu latviešu kino atstājusi dziļas un paliekošas pēdas.

Jo tikai tad, ja visi elementi savijas cieši kopā, filma kļūst par to, kas tā ir.”

P.S. Lidija Freimane kopā ar meitu Katrīni filmējušās Jāņa Streiča filmā “Meistars” (1976).

Īpašs paldies materiāla tapšanā – Katrīnei Pasternakai, Dairai Āboliņai, Ritai Melnacei.

Tādos brīžos Zeme var apstāties

Uzziņa

Lidijas Freimanes radošie pieturpunkti

Teātris

Lomas vairāk nekā simt iestudējumos. Nozīmīgākās: Kristīne “Ugunī” (1948), Anna “Zaļā zeme” (1950), Berta “Ceplis” (1953), Elīna, Pindacīša, Bebene “Skroderdienas Silmačos” (1955, 1969, 1975), Dženija “Trīsgrašu opera” (1965), titulloma Sofokla “Elektra” (1968), Aspazija “Zvaigzne iet un deg, un…” (1967, 1977), Zelma “Cīrulīši” (1975), Elinora “Lauva ziemā” (1979), Gudrīte Robinsone “Ar būdu uz baznīcu” (1987).

 

Kino

Dalība 17 kinofilmās. Nozīmīgākās: Sausene “Ceplis” (1972), Alīda Grūbe “Šahs briljantu karalienei” (1973), Orta “Pūt, vējiņi!” (1973), Tomariņu saimniece “Ezera sonāte” (1976), Līzbete “Tās dullās Paulīnes dēļ” (1979).

 

Apbalvojumi

1949, 1950 – PSRS Valsts prēmijas: par Anitas lomu V. Lāča “Zvejnieka dēlā” un Ošu Annu Upīša “Zaļajā zemē”. Ordenis “Goda Zīme”.

1954 – Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece.

1964 – Latvijas PSR Tautas skatuves māksliniece.

1970 – PSRS Tautas skatuves māksliniece.

 

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
Soctīklos atgriežas Brīvības cīņu dalībnieka Emīla Pudeļa dienasgrāmata
10 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
VIDEO. “Operdziedātāji šobrīd ir lieliskā formā!” Kā vingrinās LNOB solisti?
11 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
VIDEO: Par godu 1. aprīlim tapis klips “Šausmas operā”
12 stundas

Lasītākie

JL
Juris Lorencs
Pasaulē
Korejas pretvīrusa recepte: kā šajā valstī izdevās “pārlauzt” Covid-19 saslimstības līkni?
Intervija 1 stunda
LE
LETA
Veselam
Covid-19 konstatēts jau kopumā 52 pašvaldībās: jauni saslimšanas gadījumi Baldones un Valkas novados
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Covid-19 krīzes pārvarēšanas pasākumus finansēs no valsts budžeta
2 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Vācija plāno pagarināt koronavīrusa dēļ noteiktos ierobežojumus līdz 19.aprīlim
1 stunda
LL
LETA, LA.lv
Dabā
FOTO. Izcēlies kūlas ugunsgrēks ceļa posmā starp Siguldu un Līgatni
1 stunda