– Filozofs Ilmārs Šlāpins teicis, ka jūs visu savu mūžu nepagurstoši esat karojis literatūras pusē. Ko pats uzskatāt par lielākajām uzvarām un ko – par sakāvēm? 7
– Esmu karojis garīguma pusē. Lielākā uzvara, ka esmu ieguvis savu iekšējo, garīgo brīvību, savu dzīves skatījumu, ko iegūstam visi, tikai ātri pazaudējam dažādu iemeslu dēļ. Bet man to izdevies noturēt un saglabāt, un to zaudēt gan būtu visbriesmīgākā sakāve. Paldies Dievam, apkārt bijuši īstie cilvēki, no kuriem jo īpaši gribu izcelt Vizmu Belševicu, pēc dabas skarbu, nešpetnu, negantu, ēverģēlīgu, kas varbūt daļēji raksturīgs arī man. Jo arī es esmu ar asu raksturu, ko biju spiests iemantot jau 18 gadu vecumā, kad par godīgu un neliekuļotu attieksmi, kritizējot toreizējā Čehoslovākijā 1968. gadā iebraukušos Padomju Savienības tankus, tiku izslēgts no Latvijas Valsts universitātes bez jebkādām tiesībām iegūt turpmāk augstāko izglītību visā toreizējā savienībā un nonācu uz divdesmit gadiem vismelnākajos sarakstos. Taču mēs vismaz paši sev pierādījām, ka arī vilku bedrē var negaudot līdzi, ka arī tajos laikos varēja saglabāt sirdsapziņu un cilvēcību. Sava tiešuma dēļ tiku izslēgts arī no otras augstskolas Kišiņevā. Kā mani trāpīgi raksturoja kāds kolēģis: ja man būtu lemts izvēlēties starp laimi un taisnību, es paliktu pie pēdējās. Bet varbūt, neesot tik principiālam (sirsnīgi pasmejas), man tagad būtu bezrūpīgākas vecumdienas! Pirms diviem mēnešiem man bija interesanta tikšanās ar izcilo 20. gadsimta japāņu dziedātāju Tokiko Kato, kas jūlija beigās atbrauks turnejā uz Rīgu. Viņa man apsolīja nodziedāt “Dāvāja Māriņa meitiņai mūžiņu” japāniski gan Allas Pugačovas versijā, gan manis paša oriģinālversiju – arī japāņiem ir savas māriņas, gari, tur gan tās sauc – kami, kas rūpējas par cilvēku likteņiem. Kaut “Māriņa” sarakstīta astoņdesmitajos gados, nez no kurienes uzzinājusi par manis represēšanu Prāgas pavasara sakarā, viešņa prašņāja par ieiešanu disidentu aprindās, draudzību ar Vāclavu Havelu, citiem Čehu hartas parakstītājiem. Pati Tokiko Kato bijusi Tokijas universitātes studentu līderu vidū, kopā ar vīru protestējusi pret amerikāņu invāziju Vjetnamā, par ko abi uz pusgadu nokļuvuši koncentrācijas nometnē. Man liels atklājums. Neraugoties uz ārkārtīgo industrializācijas pakāpi, īsti japāniski noskaņotie ne pārāk ieredz amerikāniskumu, taču nereti spiesti izturēties pret amerikāņiem daudz pazemīgāk nekā mēs pret krieviem.
– Jums balvu pasniegs par izcilu ieguldījumu Latvijas rakstniecībā, dzejā un atdzejā, kā arī par nozīmīgu devumu intelektuālās domas attīstībā Latvijā. Vai šī doma šobrīd ir īsti jaudīga, un vai liesmas smaile precīzi notēmēta?
– Uguns mēdz būt divējāda. Ir, kas silda, apgaismo, vieš gaismu un kliedē neziņu, un ir arī postoša. Bet šobrīd gruzd zemdegas. Arī tas labi, ka liesma nav apdzisusi pavisam. Bet ir jādara viss, lai pavards atkal iekurtos. Diemžēl zūd mūs iepriekš vienojošais – valoda. Nekad latviešu valoda nav bijusi tik deģenerējusies un degradēta kā šobrīd. Pat padomju laikā ne. Kafejnīcās, veikalos, tirgū, virtuvē valoda var pārdzīvot smagus laikus, bet, kad ielas mēle ielaužas un uzurpē varu radio, televīzijā, avīzēs un pat grāmatās, kļūst baisi. Kā reiz atļāvos pavīpsnāt – senie grieķi senāk rakstīja par briesmīgo, bet mēs tagad rakstām briesmīgi. Deviņdesmitajos gados noticis smags pārrāvums izglītībā un kultūrā. Panākt, lai latviešu valoda iegūtu valsts valodas statusu, ir viena lieta, bet ir par to arī jārūpējas. Valoda nav tikai ētiska un estētiska kategorija, tā nav tikai izglītošana, tā ir arī audzināšana. Nez kādēļ cilvēki iedomājas, ka ar valodu var visādi izrīkoties. Nē, nevar! Jo valodai sāp. Tā neiebilst, kad stiepj uz moku rata, taču atmaksā – ar neatgriezeniskām pārmaiņām mūsos pašos. Varam zaudēt kādu rūpnīcu, kas tiešām būs liels zudums nacionālai ekonomikai, taču vietā var uzcelt citu. Bet, ja zaudēsim vienu vai divas paaudzes, kas vairs nespēs izteikties latviski, tas jau būs traģiski.
