“Ministrei ir citas prioritātes.” Sabiedrībā saasinās bažas par jauniešu latviešu valodas zināšanām – likumus aizmirst jau nākamajā dienā 0
Latviešu vidū jau gadiem ilgi pastāv nerakstīti likumi par lietām, kuras vienkārši ir jāzina. Pareizrakstība, spēja sakarīgi izteikt domas rakstos un elementāras literatūras zināšanas joprojām tiek uztvertas kā pašsaprotama izglītības sastāvdaļa. Tieši tāpēc satraukums pieaug brīžos, kad kļūst redzams – šīs prasmes jauniešu vidū vairs nav tik stabilas kā agrāk. Vieni to sauc par laikmeta maiņu, citi – par izglītības sistēmas degradācijas pazīmēm.
Diskusiju sociālo mediju platformā “Threads” aizsāk Līga.
Sieviete ir nobažījusies par jauniešu zināšanām latviešu valodā un literatūrā: “Skolotāji, kas notiek latviešu valodas stundās modernajā skolu programmā? Tik daudz jauniešu raksta ar gramatiskām kļūdām, par literatūru vispār nerunājot.
Nesen man 20 gadus veca jauniete jautāja, kas ir Upītis. Gēti arī skolā nav dzirdējusi. Jaunieši kopumā forši, taču izglītības sistēma kaut kāda haotiska ar degradācijas pazīmēm. Domāju, skolā jāatjauno pareizrakstība un diktāti.
Kolēģis no Kanādas stāsta, ka armijā ar roku jāraksta biogrāfija. Ja ir gramatiskas kļūdas, tās pašam jālabo.”
Ieva piekrīt Līgas rakstītajam: “Tagad ir STEM. Rakstītprasme nav obligāta. Ja nopietni, man ir bērni ar lielu vecumu starpību, varu labi novērot degradāciju. Ir pagrūti iemācīties rakstīt, ja viss, kas jādara, ir jāieķeksē pareizais variants ailītē planšetē.
Kas attiecas uz literatūru… 6.klasē pusotru mēnesi jānodarbojas ar Princesi Gundegu, 8.klasē – ar Kauju pie Knipskas. Tā vietā, lai lasītu, domātu un mācītos saprast, tiek prasīti nemitīgi satura pārbaudes un nodaļu atstāstījumi.”
Dace savu viedokli pauž vēl kategoriskāk: “Esmu lauzusi šķēpus, kaklu un citus objektus/ķermeņa daļas, pierādot, ka rakstīt jāprot visiem, ne tikai diplomētiem filologiem. Tomēr ir gana daudz līdzjutēju, kuri apgalvo, ka “citu priekšmetu” skolotājiem nav obligāti mācēt burtus un komatus. Un tad tur nu mēs esam – visi muļķi. Jo cilvēks, kurš nespēj paust savas domas saprotamā vārdu un rakstu valodā, ir muļķis.”
Andra piebilst, ka mūsdienās arvien mazāk jauniešu lasa grāmatas, savukārt Annija nesaprot, kāpēc Līga uzstāj, ka diktāti un pareizrakstība skolās ir jāatjauno – viņas bērnam tas viss jau tiek prasīts.
Arī Agnese precizē: “Kā tas ir – jāatjauno? Tas nekur nav zudis! Diktātus raksta jau no 1.klases, glītrakstīšanas pulciņš ir pieejams. Par ārpus klases lasīšanu jāiesniedz aizpildīta burtnīca pēc noteiktiem kritērijiem. Katram vecumposmam savs apjoms, bet rakstīšana nav atcelta.”
Latviešu valodas skolotāja iesaistās diskusijā un atklāj reālo ainu skolās: “Lasīt viņiem riebjas, pat divas lappuses, rakstīt arī. Pēc pārsprieduma labošanas kļūdas nepārskata, turpina rakstīt tāpat. Likumus aizmirst jau nākamajā dienā, pēc nedēļas saka, ka neko tādu vispār nav mācījušies.”
Vitālijs piebilst: “Tas saucas “kompetenču” pieeja un Skola 2030, bet ministrei ir pilnīgi citas prioritātes.”
Kas sakāms citiem lietotājiem?
Kā vēsta ziņu aģentūra LETA, Arvien vairāk mazākumtautību skolēnu latviešu valodu lieto ārpus skolas, tomēr piektdaļa joprojām to lieto tikai skolā, liecina Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) veiktā aptauja.
88% skolēnu, kuru dzimtā valoda nav latviešu, uzskata, ka skolā iegūtās latviešu valodas prasmes palīdz vai drīzāk palīdz dzīvē ārpus skolas.
Jaunieši latviešu valodu ikdienā izmanto internetā, komunikācijā ar draugiem un ģimenes locekļiem, pulciņos un sporta skolas nodarbībās, sabiedriskās vietās un citur. 70% respondentu uzskata, ka piedalīšanās ārpusstundu aktivitātēs palīdz uzlabot latviešu valodas prasmes.
Aptaujā 21% respondentu tomēr atzinuši, ka latviešu valodu izmanto tikai skolā. Tas ir zemāks rādītājs nekā vecāku sniegtajās atbildēs, un tas norāda uz plašāku valodas lietojumu tieši skolēnu sadzīvē, atzīmē ministrijā.
Starpbrīžos ar skolotājiem un darbiniekiem 47% skolēnu sarunājas pārsvarā latviski, 43% izmanto gan latviešu, gan krievu valodu, bet 8% pārsvarā runā krieviski. Savukārt pāru un grupu darbos tikai 16% skolēnu izvēlas sarunāties latviešu valodā, 41% pārsvarā lieto krievu valodu, un tikpat – 41% respondentu – apvieno abas valodas.
Izteiktāka tendence runāt latviski mājās novērota jaunāko klašu grupās, īpaši 1. klašu skolēnu ģimenēs, kur arvien biežāk paralēli lieto gan latviešu, gan kādu no mazākumtautību valodām. Vienlaikus 54% atzinuši, ka ģimenē reti vai nekad runā latviski.
74% skolēnu pilnībā vai lielākoties saprot mācību stundas, kas notiek latviešu valodā. Pieaugot skolēnu vecumam, pieaug arī izpratne un pārliecība par savām valodas prasmēm. Skolēni kā nozīmīgāko atbalsta faktoru latviešu valodas apguvē min skolotāju skaidrojumus, kā arī arvien aktīvāk izmanto digitālos mācību resursus latviešu valodā, tostarp mācību platformas un mākslīgā intelekta rīkus.
Kā būtiskākais ārējais atbalsts minēta ģimene – šādu atbildi snieguši 30% skolēnu. Skolēnu vecāki biežāk palīdz ar tulkošanu, garāku tekstu skaidrošanu un sagatavošanos pārbaudes darbiem, bet aptuveni trešdaļa vecāku paļaujas tikai uz skolu.
Savukārt pirmsskolas bērnu vecāki biežāk latviešu valodas apguvi veicina sarunājoties, lasot priekšā grāmatas un spēlējoties. Tikai uz pirmsskolas izglītības iestādi paļaujas 17% aptaujāto vecāku.
Salīdzinot ar gadu iepriekš, par 13 procentpunktiem pieaudzis to pedagogu īpatsvars, kuriem nesagādā grūtības gatavošanās mācību stundām – šādu atbildi šogad snieguši 38% respondentu.
Pedagogi kā būtisku atbalstu min profesionālo pilnveidi, kolēģu sadarbību, metodisku un emocionālu atbalstu. 32% pedagogu latviešu valoda ir dzimtā valoda, bet 46% uzskata, ka latviešu valodu pārzina brīvi.
Neviens aptaujātais skolotājs savas latviešu valodas zināšanas nevērtē kā sliktas.
