Kultūra

Lai mana vārsma atbilst man pašam. Saruna ar dzejnieku Leonu Briedi3

Foto: LA.lv

– Dzejā pēdējos gados esmu izdarījis to, ko sen vajadzēja izdarīt, esmu ieguvis dvēseles mieru, saskaņu pats ar sevi, to, ka mana vārsma atbilst man pašam, – teic dzejnieks LEONS BRIEDIS. Līdz šim viņš sarakstījis 38 oriģinālgrāmatas, kā arī vairāk nekā 50 tulkotas un atdzejotas grāmatas. Kādiem gan lokiem ir bijis jāiziet cauri, cik dziļi jākrīt un atkal jātiek augšā, lai iegūtu savu vārsmu!? Par to dzīves stāsta turpinājumā.

Spožā iestāšanās spāņos

Kišiņevas universitātes Spāņu valodas un literatūras dienas nodaļā 1972. gadā no pāri par 60 studētgribētājiem uzņēma deviņus.

Nekad mūžā neesmu tik labi uzrakstījis sacerējumu. Apcerēju Gribojedova “Gore ot uma” (“Gudra cilvēka nelaime”). Kad man jau bija trīs piecinieki, pirms vēstures eksāmena biju mazliet atslābinājies. Tā mēdz būt. Izvilku biļeti. Triumfs! 1. punkts – Livonijas ordenis Latvijā. 2. punkts – 1940. gads Latvijā, Lietuvā, Igaunijā. Viss, esmu iestājies, nodomāju. Un tā bija kļūda. Par Livonijas ordeni pasniedzējs aizgrābts klausījās. Par 1940. gadu leju, leju tā, kā vajag. Un vienā reizē pasprūk: “Tad, kad krievu tanki ienāca Latvijā.” Paga, paga, kā jūs teicāt? Un pasniedzējs mani sāka trenkāt pa 1940. gadu. Sapratu, ka esmu izgāzies. Tomēr mācību spēks smagi nopūtās un teica – četri, ej! Angļu valodu mācījos sacerējumam, bet izrādījās, ka eksāmens ir runāšanā. Kājas saļima, apsēdos koridorā uz grīdas.

Citi studenti man kāpa pāri, domāja – tas nu gan tāds mierīgs jefiņš. Pasniedzēja iznāk no auditorijas pīpēt – ko sēžat, nāciet man līdzi! Eju arī kā izpērts suns, neesmu pārlasījis ne topikus, ne gramatiku. Eju, man ir gluži vienalga. Paņemu biļeti nevērīgi, ko tur lasīt, esmu izgāzies. Negribi zināt, kas biļetē ir, viņa jautā. Bet man vienalga. Tas laikam palīdzēja, biju brīvs, atraisīts. Viņa jautā, es atbildu, improvizēju. Toreiz angļu valodu, mātes skolots, zināju ļoti labi. Pasniedzēja domīga, ieliek pieci un jautā, kāpēc stājos spāņos, nevis angļos. Bet man vajadzēja spāņus, romāņus. Nokļuvu starp brīnišķīgiem cilvēkiem, dzejniekiem, turienes berklavistiskās kustības līderu dēliem, meitām. Ar mani rēķinājās, uzticējās. Bet tas viss noveda līdz rezultātam.

Uzradās kopmītnēs “draugi”, piedāvāja iedzert, parunāties. Līdz vienā brīdī viņi pateica skaidri – vienīgā iespēja, lai paliktu te, kļūt par VDK aģentu. Tev patīk Rumānija, varēsi turp aizbraukt, saņemt rumāņu presi, grāmatas, viņi vilināja. Bijām pazīstami ar Mariju, manu sievu. Viņai varēju visu stāstīt, jo divu gadu vecumā viņa bija deportēta uz Sibīriju, viņa mani saprata.

Marijas atbraukšana

Kaut kā neviļus, kādu magnētisku fluīdu vadīti, Kišiņevā satikāmies. Iepatikāmies viens otram. Nekas jau plānots nebija. Man tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, Marijai jau bija citi pielūdzēji. Godīgi sakot, gadus divus es Kišiņevā par viņu cīnījos, tā nebija viegla pastaiga. Es nekad mūžā neesmu pa īstam kāvies, bet tur es vicināju dūres, izgrūdu pat savu konkurentu reiz rupji no autobusa. Tas nebija tik vienkārši. Uzrakstīju Marijai trīspadsmit ēteriskas, dievišķīgas, eņģeliskas tercīnas cerībā uz viņas pretimnākšanu, bet viņa pasmējās: manam Eminesku un tavam Rainim tas varbūt patiktu, bet man ar to par maz. Viņa strādāja Literatūras muzejā Kišiņevā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieci. Tieši tobrīd viņai piedāvāja tiem laikiem fantastisku darbu – augstu amatu Moldāvijas komunistiskās partijas centrālās komitejas kultūras nodaļā, lai arī Marija nebija partijas biedre, bet novērtēja viņas zināšanas, prasmes. To visu viņa ziedoja man, visu savu talantu, lai arī vēlāk Latvijā daudz tulkoja, atdzejoja, arī latviešu dainas, pati rakstīja un turpina rakstīt.

Kad čekisti sāka mani lenkt, es Marijai dižojos – cīnīšos, pretošos, apvedīšu viņus visus ap stūri. Velti, ar šo sistēmu nav iespējams cīnīties – viņa atbildēja. Kādā brīdī pretošanās atsperīte pārtrūka, paņēmu čemodānus, pateicu sveikas un devos uz Rīgu. Drīz pēc tam arestēja visus manus draugus, Kišiņevas intelektuālo ziedu, vairāki no viņiem kļuva par slaveniem disidentiem, kas dzīvoja ārzemēs un atgriezās Moldovā tikai 90. gados.

Mēs ar Mariju mīlējām viens otru. Ko tādā situācijā var vīrietis teikt sievietei? Man Latvijā nekā nebija, ne mājokļa, ne darba, ne naudas. Tikai daži draugi, kas juta līdzi un saprata. Es Mariju nevarēju aicināt sev līdzi.

Pēc mēneša saņēmu telegrammu “Prijezžaju. Marija” (Braucu. Marija. – Krievu val.). Viņa pat nezināja, kur es dzīvoju. Mana adrese bija – “Rīga. Galvenais pasts. Pēc pieprasījuma.”

Reisa numurs telegrammā bija uzrādīts. Tolaik skaistas rozes maksāja 30 kapeikas, par rubli deviņdesmit nopirku fantastisku rozi cilvēka augumā, Rumbulas lidostā pārkāpu pāri betona aizžogojumam – tolaik vēl to varēja, apgāju apkārt lidostas ēkai un piegāju pie lidmašīnas trapa. Marijai bija viena sarkana kleitiņa, kas mugurā, kurā viņa pirms pusgada bija cietusi smagā autokatastrofā un ko viņa valkāja tālab, ka uz tās sarkanās krāsas dēļ nevarēja redzēt asiņu plankumus – tajā viņa arī precējās ar mani, un pāris somiņas. Un tad kādus trīs mēnešus es pukstēdams un vaidēdams skrēju uz Galveno pastu, kur pienāca kādas 100 kastes ar Marijas grāmatām. Tās nolikām milzīgā istabā Ulda Bērziņa komunālajā dzīvoklī Barona ielā 26–14. Vēlāk grāmatu kastes staipījām pa istabiņām, kur apmetāmies. Dzīvoju, kur pagadās, strādāju, kur pagadās, bet nedomāju vis, kā pagadās, un jutu, kā nākas. Pāris gadus nodzīvojām kaut kur. Tā mēs uzņēmāmies viens par otru atbildību, tā sākās īstā mīlestība. Pirmās kaislīgās jūtas papildināja pašaizliedzība, pašatdeve.

Monta Kroma, Jānis Sudrabkalns un Mirdza Ķempe aizlika par mani labu vārdu, Ārija Elksne parūpējās, lai 1974. gadā iznāktu mana pirmā dzeju grāmata “Liepas koks, zalkša asins”. Labais vilnis mani aiznesa līdz Rakstnieku savienības biedram, bet 1975. gada beigās viss – atkal biju persona non grata.

Manas svētās

Nevarēju darbu atrast, man palīdzēja Nacionālā teātra literārās daļas vadītāja Rita Melnace, kuru es dievinu, turu svēto kārtā, viņa man deva tulkot lugas. Tie bija stabili ienākumi – 300 rubļi par lugu. Un Biruta Zeiberliņa no Radio Bērnu literatūras raidījumu redakcijas arī deva tulkot raidlugas, rakstīt dziesmu tekstus radiolugām, gatavot raidījumus, atkal bija ienākumi. Radiomājā ne tikai nopelnīju, bet arī sadraudzējos. Iepazinos ar aktieriem Intu Burānu, Imantu Skrastiņu,Viktoru Zvaigzni, režisoriem Andreju Miglu un Kārli Pamši. Sākās sadarbība ar Raimondu Paulu. Marija ātri iemācījās latviešu valodu, sāka strādāt Valsts bibliotēkā. Gaidījām bērnu, vajadzēja parūpēties par kādu mājokli. Jānis Peters palīdzēja izkārtot istabu Elizabetes (tolaik Kirova) ielā 101 – 34, pie pašām sliedēm. Meitas istabiņa, kādi trīs kvadrātmetri, kurā mēs dzīvojām. Pa logu varēja padot roku un sasveicināties ar lokomotīves mašīnistu. Pēc mums šajā istabiņā nāca nākamā bēdu māsa, kurai Rīgā nebija kur dzīvot, Māra Zālīte.

Cilvēks jau nemainās. Neko nemainījos, teicu tos pašus vārdus, darīju tos pašus darbus. Atrados pusdisidentiskā vidē, sazinājos ar Ievu Lasi, Maiju Silmali, Vizmu Belševicu, Knutu Skujenieku, Gunāru un Leonu Astru, Eduardu Berklavu, Dzidru Kalniņu, gleznotāju Jāni Pauļuku, Pēteri Kamparu – gleznotājas Birutas Delles vīru – un citiem. Manu otro grāmatu 1975. gada beigās cenzūra pilnībā iznīcināja, no 120 dzejoļiem atstāja kādus desmit. Atkal viss sākās no gala, jau trešo reizi.

Čekas apmaksāts brauciens

Čeka šo jautājumu atrisināja eleganti. 1975. gada 17. septembrī piedzima vecākais dēls Korneliuss, pēc diviem mēnešiem pie manis ieradās divi jauki zēni un teica: “Še tev biļetes, savāc bērnu un sievu, brauciet atpakaļ uz Moldāviju, mums būs mierīgi, un lai moldāvi tiek galā ar jums, tās tad būs moldāvu problēmas. Mums vairs nevajag.” Paņēmām dēlu, nedaudz grāmatu, man bija svarīga Marija, Marijai – es. Cita nekā. Iesēdināja mūs mašīnā, paši aizveda, paši par visu samaksāja, lai tikai tiktu vaļā no manis. Kādu gadu nodzīvojām dziļos Moldāvijas laukos, kopā ar Mariju darīju lauku darbus, daudz rakstīju, daudz strādāju. Manas divas dievietes Rita Melnace un Biruta Zeiberliņa laiku pa laikam sagādāja krievu rubļus par padarītiem darbiem. Vienu brīdi biju ciema miljonārs. Pienāca 800 rubļu honorārs par rumāņu dzejnieka T. Argēzi grāmatas “Īstie vārdi” tulkojumu. Pastā pa rublim skaitīja, jo citas banknotes jau ciemā neapgrozījās, trīs rubļi bija milzu nauda. Kad saskaitīja 800 rubļus pa rublim, gāju, naudas pakas padusē pasitis. Kas tad tev tur uzbruks, kas aplaupīs, ciems kā viena ģimene. Mana reputācija cēlās. Ka ne tikai māk pateikt un izspriest, bet, ja viņš var arī kaut ko nopelnīt, tad tas jau ir kaut kas.

Laika plūdumā kaut kas mainījās, Brežņeva laiks dzisa un pārveidojās. Moldovā iedzīvoties un palikt uz mūžīgiem laikiem negribējās, domāju par atgriešanos, arī Marija labāk jutās Latvijā.

120 dziesmu vārdi un glābējs Raimonds Pauls

Atkal nāca palīdzīgi gadījumi, Gunārs Priede un Ēvalds Strods līdzēja izkarot Rīgas pierakstu komunālā dzīvokļa istabiņā tagadējā Čaka muzejā Lāčplēša ielā. 1976. gadā nobruģēju ceļu atpakaļ, iznāca jaunā grāmata “Laiks mest ēnu”. Tad sekoja divi gadi Maskavā M. Gorkija Literatūras institūta Augstākajos literārajos kursos, tur atkal bija politiski sarežģījumi.

1982. gads bija ļoti dramatisks. Mūs trīs – mani, Uldi Bērziņu un Marinu Kosteņecku – gribēja arestēt un izsūtīt, šķiet, kopā ar Gunāru Astru un vēl citiem. No rakstniekiem mēs bijām trāpījušies kā neērtākie. Knuts Skujenieks jau bija savu atsēdējis, Vizma Belševica arī savus septiņus klusēšanas gadus izcietusi. Mani izsauca uz centrālkomiteju izskalot smadzenes. Tur pirmo reizi uzzināju, ka pastāv tāds jēdziens – pieļaujamais nacionālisms. Aivaram Gorim paspruka: “Kāpēc jūs, biedri Briedi, nevarat dzīvot un rakstīt pieļaujamā nacionālisma garā?” Man aizliedza braukt uz ārzemēm, drukāties, viss brieda. Kad apzinājos, ka nepaglābšos, radās vārdi “Atziedi, dvēsele!”. Ar Raimondu Paulu tolaik darbojāmies pilnā sparā. Leģenda stāsta: kad tas viss nonācis Paulam ausīs, viņš teicis – metiet mieru tām muļķībām! Jūs man gribat atņemt manu teksta autoru. Palikšu bešā. Tādā Raimonda stilā, tā, it kā nevērīgi, pa jokam. Un drīz vien piepeši viss aprima, un aizgāja uz bis pat “Atziedi, dvēsele!”. Šī dziesma izauga no manas reālās dzīves. Tikko tu gribi nomierināties, attapties, nopriecāties, cik skaisti – dēli aug, darbs ir, kaut kas izdodas, grāmatas izdod, un atkal viss sākas no gala. Cik ilgi var!? Esmu Raimondam paldies parādā, jo iepazinu mūzikas formu, mūzikas stihiju. Es varēju pašizglītoties. Kā tapa dziesmu vārdi? Raimonds nospēlē mūziku, pārrunājam, izeju laukā, pastaigāju, pārrodos ar mazu tekstiņu. Raimonds saka – neder, es arī apjēdzu – neder. Vai – der, bet vajag tā. Kad sajūta radusies, katrs dodamies savā virzienā. Kādreiz teksts rodas pēc dienas, kādreiz pēc mēneša, nav tik vienkārši. Mūsu kopdarbs – pāri par 120 dziesmām.

Visīstākais draugs šajā pasaulē

Neesmu sentimentāls, drīzāk iejūtīgs. Kā Uldis Bērziņš paskumji paironizēja, kad otrajā bohēmā mani vēl spēja iemānīt, bet trešajā jau vairs ne – jā, tu atkal dodies pie savas Marijas, esi viņai zem tupeles. Es saku – jā, bet viņa nav vis tupele, bet gan augstpapēžu kurpe, un tā ir pavisam cita lieta. Man vienmēr bija kur atgriezties, es vienmēr uz mājām nācu ar prieku, nevis bēgu projām. Sieva reizēm ironizē – tik ilgi esam kopā nodzīvojuši tāpēc, jo reti tikāmies. Viņa saskaitījusi, ka no četrdesmit mūsu kopdzīves gadiem desmit gadus neesmu bijis mājās.

Marija ir visīstākais mans draugs šajā pasaulē, sabiedrotais, kurš mani nekad nenodod, nekad nepametīs, un es cenšos būt tāds pats. Tas man pēdējos gados sanāk arvien labāk, bet vajadzēja jau ar to sākt pirms četrdesmit gadiem. Kur tas vīrieša prāts gan ganās?!

Ja mēs kā vīrietis un sieviete viens otru nesaistītu, nekā nebūtu. Un tad nāk visas pārējās garīgās lietas. Kopīgas domas, izjūtas, darbi. Mums ir interesanti vienam ar otru. Daudzi cilvēki nesaprot, kā tā – kāpēc nekur tā īpaši neejam un nerādāmies? Mums pilnīgi pietiek ar mājām, ar mums pašiem. Protams, ka mēs pēc cilvēkiem tiecamies, bet tas ir tā – vairāk vai mazāk.

Divu cilvēku attiecības, laulības dzīve – tas jau arī ir process, kuram jāpieliek pūliņi. Katru rītu ir jāpiedzimst brīvam cilvēkam, nevar piedzimt vienreiz brīvs un uz mūžīgiem laikiem un neko nedarīt. Katru rītu ir kaut kas jāizdara, lai kļūtu brīvs. Un tāpat mīlestībā. Jūtas arī jūtas vientuļas, ja šīs jūtas kā kaķēnu ik rītu atkal nepaglauda. Kaķēns piespiežas klāt, bet tu viņu pasper ar kāju projām. Viss jau ir – zīmogs pasē, bērni, bērnu bērni. Viss ir, bet nav nekā, jo nav šo jūtu.

Man visa kā ir pietiekami nevis tāpēc, ka esmu pieticīgs, tieši otrādi, bet pats galvenais man ir, un tas dod spēku tikt galā ar visu pārējo.

Saistītie raksti

Es mazāk protu, nekā neprotu. Tāpēc man ir interesanti dzīvot, interesanti strādāt, interesanti mīlēt, interesanti būt.

Galvenais atrast garīgo līdzsvaru, saskaņu pašam ar sevi. Pieņemsim, daudzās jomās man nav īpaši veicies, taču es par to neskumstu, jo galvenais, ko esmu panācis –– esmu ieguvis dvēseles mieru. Saskaņu pats ar sevi, to, ka mana vārsma atbilst man pašam. Tā es vismaz domāju. Jebkurš cilvēks var domāt pilnīgi pretēji, un arī viņam būs taisnība. Un arī viņā es ieklausīšos, bet ticēšu un noticēšu vienīgi pats sev.

***

Riti, mūža ritum

Riti, mana mūža ritum:

Nodzīvotais šķitum: vēl pa

Sausa bērza šķilai rītum,

Kuru iemest vēja svelpā,

Lai tā uguntiņu siltu

Uznes augstu debestiņā:

Gaiši nopūzdamies, šķiltu,

Miņu ļaužu valodiņā.

Tik vien šajā saulē lūdzu.

Tik vien vajaga man: vēl pa

Bēram zirgam, kuru jūdzu,

Aizauļojot Dieva elpā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
DJ
DIĀNA JANCE
Kultūra
“Izskatās, ka būvējam sarkofāgu kultūrai.” Covid trieciens kaimiņos 1
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Paziņo Lilitas Bērziņas vārdā nosauktās balvas saņēmēju
4 dienas
LE
LETA
Kultūra
Laikmetīgās mākslas muzeja projektu vēlas atdāvināt valstij 3
4 dienas

Lasītākie

LE
LETA
Latvijā
Deg atkritumi un traktori! Liesmas aprij kādu plastmasas pārstrādes uzņēmumu Salaspilī
2 stundas
LE
LETA
Veselam
Vīrusa izplatība neaprobežojas tikai Pierīgā. Covid-19 “ielauzies” jaunā novadā
1 stunda
MZ
Māris Zanders
Latvijā
Māris Zanders: “Te nu mēs esam – vairāku mēnešu garumā saspiestā atspere atsprāga!”
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Jauni karstuma rekordi, bet vietām gaidāms arī lietus! Laika prognoze svētdienai
2 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Kā rīdzinieki bauda sestdienu “Pastaigu tirgū” Vērmanes dārzā
1 stunda