Jānis Sviklāns: “Mēģināju rakstīt tā, lai romānā ir cilvēciskās izjūtas, tās reālistiski iespējams aprakstīt tikai no sava skatpunkta.”
Jānis Sviklāns: “Mēģināju rakstīt tā, lai romānā ir cilvēciskās izjūtas, tās reālistiski iespējams aprakstīt tikai no sava skatpunkta.”
Foto: Karīna Miezāja

“Es redzu visu, bet izvēlos paklusēt.” Saruna ar “Vakara romāna” debitantu Jāni Sviklānu 0

Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
“Tas ir beigu sākums! Melni mākoņi dosies tur, kur lec saule!” Nostradama prognoze 2025. gadam 20
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 160
“Jūs aizbraucāt, bet kaut ko šeit uz ēdamgalda aizmirsāt!” – kempingā paviesojušies “sivēni”? 78
Lasīt citas ziņas

Maija “Vakara romāna” autors JĀNIS SVIKLĀNS ikdienā darbojas kvalitātes vadības jomā, taču jau kopš bērnības labprāt lasa grāmatas un ik pa laikam domāja, ka būtu interesanti mēģināt arī pašam kaut ko uzrakstīt. Kad sākās kovids, daudzas iepriekšējās aktivitātes aprāvās un atbrīvojās laiks. Rezultātā tapa romāns “Žults”, kas izpelnījās konkursa “Vakara romāns” žūrijas atzinību un debijas balvu.

Romāna galvenais varonis ir Agris – jauns vīrietis, kas strādā neidentificētā valsts iestādē, garlaikojas darbā, tādēļ daudz laika pavada sociālajos tīklos, rakstot komentārus par visdažādākajām tēmām. Bet kas īsti ir romāna autors?

CITI ŠOBRĪD LASA

Tātad vispirms – ar ko īsti ikdienā nodarbojaties? Kvalitātes vadība, joma, kurā strādājat, – ko tas īsti nozīmē?

J. Sviklāns: Kvalitātes vadība ir Latvijā samērā maz zināma profesija. Kvalitātes vadītāja specialitāti apguvu Rīgas Tehniskajā universitātē. Pēc būtības kvalitātes vadītājs ir organizācijas augstākās vadības palīgs, kas rūpējas par to, lai organizācijas darbībā tiktu ievēroti visi kvalitātes vadības principi, kas nodrošinātu sistemātisku organizācijas pārvaldību un kas galvenokārt vērsti uz nepārtrauktu pilnveidi.

Mazās organizācijās to nodrošina pati uzņēmuma vadība, lielās – izveido atsevišķu amatu vai struktūrvienību, kas rūpējas par standartu prasību izpildi, procesu efektivitātes uzraudzību un pilnveidi, risku un iespēju identificēšanu, klientu un ieinteresēto pušu vajadzību un apmierinātības izzināšanu un uzraudzību un citiem tamlīdzīgiem uzdevumiem.

Kā nonācāt līdz domai, ka vajadzētu uzrakstīt romānu? Tā šķiet pavisam atšķirīga nodarbošanās.

Man pašam ļoti patīk lasīt grāmatas. Jau agrā vecumā iemācījos lasīt, man paveicās, ka bērnībā bija pāris tādu draugu, kas arī daudz lasīja. Mēs pārrunājām izlasīto un bieži izlasīto arī izspēlējām spēlēs. Daudzas grāmatas ņēmām vietējā bibliotēkā, izlasījuši mainījāmies ar tām. Vienmēr šķita, kā būtu, ja arī pats pamēģinātu kaut ko uzrakstīt – sanāktu vai nesanāktu, un kovida laiks bija šim nodomam ļoti pateicīgs, jo citas lietas nevarēja darīt tik intensīvi kā agrāk, bet rakstīt varēja.

Un romāna ideja? Pats nemaz neesat tik aktīvs sociālo tīklu lietotājs…

Tieši par to, ko rakstīt un kā to darīt, domas bija dažādas, bet reiz pašā pandēmijas sākumā “Rīta Panorāmā” klausījos kāda restorāna vadītāja runā: viņš teica, ka kovids nav nemaz tik bīstams, ka restorāni jāver vaļā, sūdzējās, ka valsts nedod pabalstus. Man šķita dīvaini, ka arī žurnālisti ar viņu runāja ļoti iejūtīgi, neko neiebilstot, tādējādi netieši graujot sabiedrības uzticēšanos valdības lēmumiem, tad domāju, ka varbūt tieši par to arī varētu uzrakstīt.

Reklāma
Reklāma

Savukārt sociālo tīklu tēma nāca no tā, ka man pašam patīk palasīt komentārus. Bieži tajos redzama pilnīga komentētāju nezināšana par tēmām, kuras viņi tik pārliecinoši apspriež, un tas man šķiet amizanti. Tad arī iedomājos, ka varētu salikt šos divus aspektus kopā.

Man bija svarīgi romāna varoni neaprakstīt kā stereotipisku interneta trolli, kurš sēž pagrabā un raksta komentārus, par kuriem viņam varbūt kāds vēl maksā, bet gan parādīt romāna varonī parastu latvieti, kurš uzskata, ka visu par visu zina un ir tik gudrs, ka viņam ir pienākums internetā citus mācīt, kā pareizi dzīvot. Es arī centos rakstīt tā, lai grāmatas sākumā lasītāji varētu Agrim just līdzi. Bet uz grāmatas beigām, ja man izdevies, lasītājam vajadzētu aizdomāties – kaut nu es tāds nebūtu!

Jau ķeroties pie manuskripta, zinājāt, ka taps ironiskā proza?

Man patīk, ja grāmatas autors neapraksta kaut kādu idealizētu dzīves versiju, gribas, lai tēli ir saistīti ar reālo dzīvi. Agrāk darbā katru dienu pusdienlaikā klausījos raidījumu “Brīvais mikrofons”, tur ļoti skaidri dzirdams, cik tālu cilvēki aiziet pārliecībā par sava viedokļa vienīgo pareizību, un tādas pārliecības aprakstīšanā nevar bez ironijas. Cik tad mums ir tādu cilvēku, kuri patiešām saprot visu, par ko gatavi publiski izteikties un arī izsakās? Cerams, mans romāns būs sanācis arī kā laika liecība – kā mēs te dzīvojām 21. gadsimta pirmajā pusē.

Vispirms visi bija sporta eksperti, tad infektologi, tagad jau vairāk nekā mēnesi lielākā daļa soctīklos kļuvuši par militārajiem ekspertiem…

Sporta eksperti jau nekur nav pazuduši, tikai aizvirzīti trešajā plānā. Vēl joprojām, tikko kādam sportistam kaut kas labi padodas, tā viņu sauc par varoni, bet, ja nesanāk, tā uzreiz komentāros uzstāj, ka jāatņem pilsonība vai nauda jānoņem…

Sportam es sekoju līdzi kopš bērnības. Agrāk arī pašam patika sportot. Vēl līdz pandēmijai pāris reizes gadā piedalījos vai nu kādā sacensību “Stirnu buks” posmā, “Izskrien Latviju”, vai Rīgas maratonā. Atkal – pēdējos gados, kopš sācies kovids, sportot sanācis mazāk.

Pandēmijai beidzoties, diez vai atgriezīšos pie ierastās dalības maratona pasākumos, ņemot vērā maratona organizētāju lavierēšanu, lai tikai izbīdītu sacensību īstenošanu pandēmijas ap­stākļos, procesā cenšoties valdības lēmumus parādīt sliktā gaismā, kas tajā laikā tikai bremzēja sabiedrības cīņu ar kovidu.

Romāns ir par sociālajiem tīkliem, bet pats, kā izskatās, tos lietojat maz, vismaz “Facebook”. Varbūt aktīvi tvītojat?

Tviterī neesmu reģistrējies, tomēr kādreiz, ja ziņās izlec linki, tad kaut ko arī apskatos. Feisbukā meklēju pasākumus, kas notiek tuvumā, apskatu valsts iestāžu ziņas, iepazīstos ar pusdienu piedāvājumiem iecienītajās kafejnīcās. Bet rakstīt komentārus – tādu vajadzību nejūtu. Romānā manam varonim gan šāda rīcība šķiet ļoti saprātīga – šajā aspektā es iedvesmojos no gadījumiem, kad komentāru sadaļās pamanu personas ielecam diskusijās, kurās izmisīgi mēģina citus par kaut ko pārliecināt.

Vai galvenajā varonī mazliet esat iekodējis arī pats sevi, izjūtas kādā no darba vietām?

Noteikti, protams. Ļoti pārspīlētā veidā, bet ir. Mēģināju rakstīt tā, lai romānā ir cilvēciskās izjūtas, tās reālistiski iespējams aprakstīt tikai no sava skatpunkta. Man noderēja sajūtas, kādas bija pusaudža vecumā, – vēlēšanās izrādīties un iederēties, vēlēšanās, lai mans viedoklis tiktu atzīts un pieņemts.

Ir arī piemērs par romānā aprakstīto apsēstību ar komentāru plusiņu un mīnusu sistēmu. Pirms padsmit gadiem vietnē “Sportacentrs.com” bija akcija – tas, kura komentārs pie ziņu raksta saņēma visvairāk plusiņu, saņēma vienu enerģijas dzēriena pudelīti. Tad bija azarts uzrakstīt vispopulārāko komentāru, man beigās sanāca 14 vai 15 uzvarošie komentāri. Bija krietni jānopūlas, lai komentārs izdotos. Vislabāk nostrādāja smieklīgie komentāri, uz prātīgām lietām cilvēki tik pozitīvi nereaģēja.

Savukārt neviena no manām darba vietām gan romānā nav aprakstīta. Ir gan gadījies īsus brīžus pastrādāt arī sliktā darba vidē, no kuras tā tik vien gribas izrauties, un tad rodas tā sajūta, kas parādās arī romānā, – vienalga, kurp, ka tikai prom.

Kā izvēlējāties vārdus saviem tēliem? Vai tas bija viegli, uzreiz bija skaidrs, kā kuru sauks, vai kādam, iespējams, nācās vārdu procesā arī mainīt? Un vai tēli jūs klausīja vai drīzāk dancināja pa savam?

Ar vārdiem nebija vispār nekādu problēmu, tikai centos maksimāli izvairīties no pazīstamu cilvēku vārdiem. Tāpat piedomāju, lai tēliem vārdi sāktos ar dažādiem burtiem.

Bet par to, vai tēli labi uzvedas… Man viss bija jau iepriekš rūpīgi pārdomāts, izplānots, rakstīšanai piegāju ļoti nopietni. Vispirms izplānoju lielo sižeta līniju, kurā Agrim bija jānonāk no punkta A līdz punktam B. Tad stāsts apauga ar notikumiem, kuros visprecīzāk atklājās idejas, kuras caur šo darbu gribēju pateikt lasītājam. Tam sekoja pamatīgāka detalizācija, procesā dažas epizodes pārbīdījās laikā, lai iegūtu dabiskāku romāna attīstību.

Manuskriptu kopumā pārrakstīju trīs reizes, līdz tas bija gatavs iesniegšanai konkursā, bet, tā kā viss bija jau iepriekš labi pārdomāts, rakstījās diezgan raiti, viss sanāca, kā iecerēts.

Kas bija visaizraujošāk, strādājot pie manuskripta, un kas – gaidīti vai negaidīti – visgrūtāk?

Visgrūtāk laikam bija rediģēt uzrakstīto, lai vārdi neatkārtojas, pēc iespējas censties izskaust liekvārdību, padarīt darbu lasāmāku. Aizraujošākais – izdomāt stāstu no sākuma līdz beigām tā, lai tajā būtu arī iegūstamas konkrētas atziņas, kuras netiek tieši pasniegtas kā uz paplātes. Man patika ieviest arī visādus sīkus knifiņus, kurus droši vien tikai vērīgs lasītājs pamanīs. Piemēram, romānā ir viens varonis, kurš bieži vien ir kopā ar galveno varoni, bet faktiski viņa klātbūtne ir tikpat kā neredzama. Vēl viens piemērs – vienam no varoņa pseidonīmiem internetā izmantots kāda seriāla varoņa vārds kā aicinājums lasītājiem ieskatīties feisbuka komentētāju vārdos, kas bieži vien ir tikpat izdomāti.

Jau pieminējāt, ka pats labprāt lasāt. Kādi darbi, autori jums pašam vistuvākie?

Tas, kas patīk, ar laiku mainās. Pirmās grāmatas bērnībā bija Žila Verna, Artura Konana Doila, Džeimsa Fenimora Kūpera darbi, kas nodarbināja iztēli. Vidusskolas periodā lasīju vairāk populāro literatūru, piemēram, tajā laikā populāros Dena Brauna romānus. Vidusskolas beigās sāku lasīt Džordža Orvela un Remarka darbus, kuri ievadīja mani nopietnākā pieaugušo literatūrā.

Augstskolā pievērsos ne tikai ārzemju klasikai, bet arī latviešu 20. gs. literatūrai. Īpaši varu izcelt Jāni Klīdzēju, kuram ir daudzi ļoti interesanti darbi. Ne tikai viņa slavenākais romāns “Cilvēka bērns”, bet arī romāns “Sniegi” un divi īpaši darbi – “Jaunieši” un “Dāvātās dvēseles”, kuros autors raksta par Latgali starpkaru laikos.

Tāpat no latviešiem daudz lasīju Gunaru Janovski, no viņa darbiem gribētu izcelt romānus “Pēc pastardienas” un divus trimdas latviešu dzīvi attēlojošus darbus: “Kur gaiļi nedzied” un “Un kas par to”, kas man lika citādi paskatīties uz latviešu dzīvi trimdā.

Kovida laikā esmu ļoti daudz lasījis, kopš 2020. gada izlasītas vairāk nekā 90 grāmatas. No šajā laikā izlasītajām varētu izcelt divus darbus – Ļeva Tolstoja romānu “Augšāmcelšanās” un Fjodora Dostojevska romānu “Brāļi Karamazovi”, kas ir labākais literārais darbs, ko esmu līdz šim lasījis, un kuru diezin vai kādam izdosies pārspēt…

Jāņa Sviklāna romāna “Žults” fragments

Kas gan es esmu? It kā vienkāršs jautājums, bet nemaz ne tik viegli atbildams, ja jābūt godīgam pret sevi. Tas laikam arī ir pats grūtākais – būt godīgam pret sevi, daudzi maldīgi domā, ka ir objektīvi pret sevi, bet es neesmu viens no viņiem. Es tik tiešām esmu objektīvs pret sevi un visiem citiem.

Es redzu visu, kas notiek man apkārt un ko citi dara, bet es izvēlos paklusēt. Es nekad nevienu personīgi, stāvot aci pret aci, neesmu aizvainojis, apsaukājis vai aizskāris, lai arī cik muļķīgi cilvēks neuzvestos, bet tas nav tāpēc, ka es nekad nebūtu gribējis tā izdarīt. Pat ļoti, es gribētu izlaist ārā visu patiesību, kuru diemžēl man nākas norīt un atstāt nepateiktu.

Kāpēc gan es neiestājos par taisnību un pret netaisnībām, kuras citi nodara? Tas ir tāpēc, ka man ir kauns to darīt. Man ir kauns, ka es nevarētu ar fizisku spēku aizstāvēt paša teikto. Man ir kauns, ka es neesmu sabiedrības stiprākais elements. Man ir ­kauns, ka mana seja, mana persona tiktu saistīta ar manu nespēju fiziski aizstāvēt patiesību un atmaskot pasaules nevīstošo ļaunumu, kurš ir katrā no cilvēkiem man apkārt.

Es esmu taisnības piekritējs. Es esmu par taisnīgumu visās dzīves jomās. Mūsdienu problēma gan slēpjas tajā, ka citi neizvēlas būt taisnīgi. Citiem vienmēr ir attaisnojumi, kas liedz strādāt un redzēt šodien darāmo, šodienas taisnību. Cik reižu vien pēdējās nedēļas laikā neesmu dzirdējis: tas nemaz nav tik vienkārši; īstermiņā liekas, ka tas ir labs plāns, bet ilgtermiņā tā būtu katastrofa; vai tu maz saproti, par ko tu runā! Tie visi ir citu radīti māņi viņu mantkārības un egoisma attaisnošanai. Nav jābūt ģēnijam, lai redzētu, ka pasaule būtu daudz labāka, ja cilvēki vienkārši rīkotos taisnīgi un pēc būtības, ja viņi rīkotos tā, kā rīkojos es.

Burtu kalpi – ierēdņi, miljonāri, politiķi, slavenības – viņi visi ir vienādi. Viņi visi domā tikai paši par sevi. Ko gan aprobežoties ar ierēdņiem, politiķiem, bagātniekiem un zvaigznēm – visi cilvēki domā tikai par sevi vien. Nevienam nerūp taisnība, līdz netaisnība nenotiek ar viņiem pašiem. Tikai tad viņi spēj saskatīt, kāda pasaule patiesībā ir un cik ļoti tajā trūkst cilvēciska taisnīguma vienam pret otru. Ja arī kāds pamana netaisnību, tā tiek tūlīt aizmirsta, tiklīdz personas savtīgās intereses ir apmierinātas, tiklīdz viņi iekļūst sabiedrības slānī, kuru iepriekš ir nicinājuši, viņi izmainās par to, ko iepriekš nosodījuši, viņiem viss pēkšņi kļūst labs un taisnīgs. Man tas riebjas, jo es neesmu tāds cilvēks.

Tātad, kas gan es esmu? Es esmu nelokāma rakstura cilvēks, kurš nav tāds kā citi, kurš nedanco pēc pasaules mantkārīgās stabules. Es esmu konstants cilvēks, kuram nekad negadās tā, kā citiem. Es esmu paraugs, pēc kura izveidot ideālo sabiedrību. Netici? Tad ieklausies manā stāstā, mācies no manis un pēc manas līdzības kļūsti par labāku līdzcilvēku, godīgāku personu, čaklāku strādnieku un gudrāku pilsoni!

1

Rīta ziņas skatos sabiedriskajā medijā. Kur gan citur varētu smelties uzticamas ziņas, ja ne sabiedriskajā medijā, kurš kalpo sabiedrības interesēm. Tas nemaz nav vienkāršs uzdevums – kalpot visas sabiedrības interesēs, jo visa sabiedrība nemaz nedomā visas sabiedrības interesēs. Mūsu sabiedrībā lielākā daļa dod priekšroku vārdam es, nevis mēs, un tā ir nepiedodama kļūda, no kuras es esmu iemācījies izvairīties. Lai kā arī nebūtu, darba dienas rīts nav īstais laiks filozofēšanai, īpaši krīzes apstākļos. Labāk jāskatās, kas notiek valstī, lai laikus zinātu, vai tieši šī diena nav paredzēta kā pēdējā.

Karstākā tēma ir par valsts sniegto materiālo atbalstu grūtībās nonākušajiem. Visi grib naudu, visiem vajag naudu, bet realitāte ir tāda, ka tās naudas nepietiek visiem. Tās nekad nepietiks. Ne valstij, ne katram cilvēkam individuāli. Ar mani gan ir citādi, ja man kāds iedotu miljonu, tad mani vairs nekad neredzētu tuvojoties darbam, es dotos pelnītā atpūtā un nevienam vairs nekad netraucētu. Tomēr, ja paskatās uz reālajiem bagātniekiem – miljonāriem, viņiem nekad nav gana. Viņiem vienmēr vajag vairāk, vajag visu lielāku, vajag pirkt arvien dārgāku. Lai nu paliek, kapitālisma apcerēšana nav šī brīža temats. Šī brīža temats ir naudas diedelēšana no valsts.

Kā redzams, katrai nozarei ir savs diedelnieks, katrs mēģina izsist sev vajadzīgo, īpaši neaizdomājoties par citiem. Katrs it kā pieprasa tikai vitāli nepieciešamo minimumu izdzīvošanai, tikai neizskatās, ka kāds no diedelniekiem badotos. Manās acīs arī šī rīta diedelnieks jau ir notiesāts kā vainīgs melošanā un krāpšanā, tomēr no viņa uzstāšanās izvairīties nav iespējams, kamēr vēl esmu mājās, man ir jāklausās, ko šodienas konkrētais diedelnieks muld rīta ziņu tiešraidē.

Mans bārs ir godīgi maksājis nodokļus.

Jāatzīstas, tas ir labs sākums. Man patīk godīgi cilvēki.

Piecu gadu laikā esam nodokļos samaksājuši gandrīz 250 tūkstošus eiro.

Nopietni?! Tas ir mazāk par piecdesmit tūkstošiem gadā. Tā taču ir smieklīga summa. Ja paskaita, tad par vienu darbinieku, kurš saņem vidēji tūkstoti uz papīra, ir jāsamaksā četri tūkstoši gadā. Sanāk, ja tajā bārā ir vismaz desmit darbinieku, tad paša bāra ienākumiem jābūt nulle, lai sanāktu tādi nodokļi. Pēc tādiem apgalvojumiem ir noteikti jāpaguglē, kas tas par iestādījumu, no kurienes nāk šis diedelnieks.

Mums atsaka valsts palīdzību tikai tāpēc, ka tagad ir iekrājies septiņpadsmit tūkstošu nodokļu parāds, – runātājs televīzijas tiešraidē sāka raudāt.

Nožēlojamais tārps! Raud un lokās, lai gan, re, gūglē skaidri rakstīts, ka viņa iestādījums atrodas pašā galvaspilsētas vecpilsētas sirdī. Viņš tiešajā ēterā valsts televīzijā raud, ka valsts par viņu nerūpējas. Raud! Vienkārši pretīgi. Un žurnālisti, nelgas! Mīkstie! Viņiem sejā raud vecis, kuram, visticamāk, ir ēnu bizness, bet tie nejēgas klausās ar mutēm vaļā! Kas par draņķi! Viņam vajadzētu žagaru, nevis valsts palīdzību. Nav brīnums, ka viņa darbiniekiem nekas nepienākas no valsts, jo viņi, precīzāk, par viņiem, nemaksā nodokļus tādā apmērā, lai kaut kas sanāktu. Kā mani kaitina esošā situācija. Tagad ir skaidri redzams, kura sabiedrības puse dzīvo bez mazākās saprašanas par valsts finansēšanas kārtību, par savu nodokļu nozīmi un bez saprašanas, ka paši ir kretīni, jo tikai kretīni var bļaut, ka ir cietušie, kad gadiem ilgi ir izmantojoši pārējo sabiedrību, nepiemetot savu daļu kopējiem tēriņiem, un tagad no tās pašas naudas, kuru nav piemetuši, grib sev pasakainus pabalstus! Bezkauņas!

Cerams, ka valdība sapratīs, ka tā nedrīkst, ka ir jādomā arī par savas valsts patriotiem, kuri pašaizliedzīgi maksā nodokļus, nevis jābūt akliem burta kalpiem.

Tas nu gan ir bezkaunīgs maita! Mūsu valsts ierēdņiem prasa ignorēt likumus, kas pieņemti demokrātiski, lai viņš varētu saņemt valsts piedāvātos atvieglojumus, valsts naudu, lai gan ir nodokļu parādnieks un, visticamāk, arī šmaucas ar nodokļu nomaksu. Ilgāk nevarēju ciest skatīties uz šī mūdža bezkaunīgo ģīmi. Nācās izslēgt televizoru un agrāk nekā paredzēts doties uz darbu.

***

Pa ceļam uz darbu tāpat turpināju domāt par televīzijas ekrānā redzēto čīkstuli un čīkstēšanu vispār. Es pats nečīkstu, tāpēc nesaprotu tos, kuri čīkst. Mūsdienās visiem viss ir slikti. Redz, kaut vai sabiedriskā transporta lietotāji. Mūždien viņi čīkst: dārgi, neērti, bīstami veselībai. Labāk nebūtu čīkstējuši, bet kaut ko darījuši. Piemēram, es dzīvoju teju četrus kilometrus no darba un man nav nekādu problēmu uz darbu katru rītu aiziet kājām. Laika ziņā neko nezaudēju, salīdzinot ar sabiedriskā transporta izmantošanu, bet ietaupu naudu un vēl arī uzlaboju veselību. Pastaiga svaigā gaisā vienmēr uzlabo garastāvokli un ļauj man būt mierīgam un nosvērtam!

Vispatīkamāk pastaigāties ir ziemā. Visi romantiskie pavasaru pārīši un vasaras mīļotāji tad uz ielām ir kļuvuši steidzīgi un reti pārvietojas bariņos. Tieši ziemā var mierīgi staigāt pa Rīgas ielām, kad mazāk ir personu, kas aizšķērso ceļu ar savām resnajām pēcpusēm un lēno gaitu, kad velosipēdisti neskrien virsū kā traki. Pārējos gadalaikos ir pavisam cits stāsts. It īpaši, ja līst un vējš pūš sejā, kad neatliek nekas cits kā iet ar nodurtu galvu, bet velosipēdisti un skūteristi tikai nesas pa trotuāriem.

Tagad ir pavasaris. Tagad ne tikai pilnas ietves ar cilvēkiem un velosipēdiem, bet pie stūrēm sēdušās visas govis ar saviem no vīriem, tēviem, mīļākajiem izkauktajiem džipiem. Vismaz tās, kuras ziemā nav sadauzījušas savus dārgos džipus. Kāpēc tām krāsotajām vecenēm vienmēr vajag džipus? Vai tad viņas nesajēdz, ka ar tik lieliem spēkratiem viņas tikai apgrūtina sevi? Lai gan, ko brīnīties, ja viņas būtu gudras, tad nestaigātu apspīlētās leopardādas biksēs un netarkšķētu pa saviem telefoniem, izmantojot skaļruni un turot pašu telefona aparātu izstieptā rokā pretim sejai, turklāt tā runāt atļaujas, pat braucot pie stūres. Stulbās govis! Es jau nečīkstētu, ja viena tāda govs ar savu džipu uz trotuāra nebūtu paralizējusi visu gājēju kustību! Izskatās, ka vēl tieši viņa dusmojas uz gājējiem, kuri grib pārvietoties pa ietvi! Stulbā govs!

Skatoties uz šīm govīm, man vienmēr rodas jautājums, vai es pats gribētu sev mašīnu?

Atbilde vienmēr nāk ātri, un tā vienmēr ir nemainīga – nē.

Es negribu kļūt par tādu cilvēku, kādas ir šīs krāsotās govis, kuras to tik prot kā karot ar kājāmgājējiem. Rīgā ar mašīnu nemaz nav kur aizbraukt. Mašīna tikai izsūktu manu pēdējo naudu, kuru es varu iztērēt un arī tērēju citās, daudz noderīgākās lietās. Tādām dumjām džipu govīm jau vienalga, džipu pagādājis cukurtētiņš, viņām nekādu bēdu dzīvē vispār nav. Bet, ja viņām liktu normāli strādāt un domāt, patiešām, ja viņām liktu kaut vai tikai sākt domāt ar galvu, tad viņas redzētu, kas ir kas dzīvē! Varbūt es arī neesmu tas pats gudrākais cilvēks uz pasaules, bet vairāk par tādām govīm tiešām sajēdzu. Ja kādam nevajag neviena stulba padoma, tad tas esmu es. Es esmu gudrs, un es arī smagi strādāju, visu daru taisnīgi un pamatīgi!

Beidzot!

Beidzot tā govs aizbrauca! Lietainā dienā es jau būtu iekšēji izdedzis, bet vēl taču nebija pat darba diena sākusies.

SAISTĪTIE RAKSTI