Elejas vidusskolas sākumskolas klašu sporta skolotājs Oskars Tanana-Lejava.
Elejas vidusskolas sākumskolas klašu sporta skolotājs Oskars Tanana-Lejava.
Foto: Anda Krauze

“Ja kāds bērns izskatās ne savā ādā, jāpajautā, kas par vainu!” Sporta skolotājs Oskars ar plašu sirdi un mīlestību pret bērniem 0

Ilze Kuzmina, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Bez smiekliem neiztikt! Prezidentu šodien uzjautrinājis kāds jaunietis, kurš viņu nosaucis neparastā vārdā
Krievijai negaidīts sitiens zem jostasvietas – laikapstākļi var satracināt tautu 85
Veselam
Kā saprast, ka jūsu partneris ir toksisks cilvēks? Viņus nodod šīs 9 frāzes
Lasīt citas ziņas

“Nekad nebiju domājis būt skolotājs. Šī profesija mani ļoti piesaista, bet trāpīju tajā pavisam nejauši,” stāsta Elejas vidusskolas sākumskolas klašu sporta skolotājs Oskars Tanana-Lejava.

Pateicoties viņa kolēģes, Elejas vidusskolas direktora vietnieces mācību darbā Mariannas Madžules sirsnīgajai vēstulei, arī žurnāla “Skola & Ģimene” redakcija uzzināja par šo jauno, aizrautīgo skolotāju. Izraudzījāmies viņu par marta “SirdsSkolotāju”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Elejas vidusskolā Oskars pats arī mācījies un sācis te strādāt drīz pēc vidusskolas absolvēšanas. Pats rēķina, ka jau pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kopš kļuvis par skolotāju.

Aizņemtība skolā gan ir tik liela, ka pagaidām nav izdevies pabeigt studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA), taču nu jau ticis līdz 4. kursam. “Nav viegli apvienot darbu un studijas,” neslēpj Oskars, kurš sevi smejot sauc par mūžīgo studentu. “Uz Rīgu grūti izbraukāt, taču, pateicoties kovidam, ieviesa attālinātās mācības, un tad jau arī studijās tiku uz priekšu.”

Oskars sportu un veselību māca ne tikai Elejas vidusskolā, bet arī vada sporta nodarbības bērnudārzā un regbija treniņus mazajiem regbistiem.

Laužas sporta zālē jau starpbrīdī

Skolotāja darbā Oskars nonāca nejauši: “Jaunībā gribēju būt policists. Tomēr, kad stājos Policijas akadēmijā, drošības pēc nolēmu iesniegt dokumentus arī LSPA, jo sportisks vienmēr esmu bijis. Policijas akadēmijā sliktās redzes dēļ man pateica, ka policijā varu strādāt, bet tikai pie galda sēdēt un papīrus rakstīt. Tas man nešķita interesanti, tāpēc iestājos LSPA sporta skolotāju studiju programmā. Gadu nomācījos klātienē, bet vasarā skolas direktore piedāvāja man nākt strādāt skolā. Tas bija pavisam negaidīti, tomēr piekritu, tāpēc augstskolā pārgāju studēt uz neklātieni.”

Jautāts, vai nebijis grūti uzsākt darbu skolā, vai nav pietrūcis, piemēram, psiholoģijas zināšanu, Oskars atbild: “Es uzreiz tā brīvi jutos, sapratu, kas vajadzīgs mazajiem, ar viņiem parunā, piemēram. Taču, protams, bez zināšanām neiztikt, daudz jālasa, jākonsultējas ar kolēģiem. Ja kāds bērns izskatās ne savā ādā, jāpajautā klases audzinātājai, vai nezina, kas par vainu.”

Reklāma
Reklāma

Tagad skolā viņš jūtas savā īstajā vietā: kaut darbs grūts un lielu enerģiju prasošs, tas sagādā daudz prieka. “Bet man visvairāk patīk strādāt ar mazajiem bērniem. Ar vecāko klašu skolēniem, man šķiet, nebūtu tā,” saka Oskars.

Jaunāko klašu skolēnos pedagogam patīk viņu aizrautība: viņi laužoties sporta zālē, vēl pirms beidzies starpbrīdis, tik liela ir mazo sportot griba. “Bērni ar lielu prieku piedalās stundās: enerģiski skrien, lec, met. Es tad pats sajūtos kā liels bērns un arī iesaistos. Kad mēs te ņemamies, manuprāt, visa skola dzird. Ar mazajiem jūtos labāk, jo viņi paši ir brīvāki, viņos vēl nav nekādu ļaunu domu par skolotājiem,” skaidro pedagogs. “Lielie var pasūtīt trīs mājas tālāk, mazie tā nedara.”

Prieku sagādā tie brīži, kad padevusies laba sporta stunda, kad redz: bērniem patīk tas, ko dari.

Bērniem stundās vislabāk patīk spēlēt dažādas spēles. Piemēram, sadalās divās komandās un spēlē kariņu, apšaudot cits citu ar bumbām.

Jautāts, kā atšķiras darbs bērnudārzā un sākumskolā, Oskars teic, ka bērnudārza sportiņš ir vienkāršāks: saistās ar vingrošanu, līšanu un rāpošanu, bet sākumskolā jau jāapgūst prasmes, piemēram, mešanā.

Ārā sportot var visu gadu

Kaut mūsdienās daudz dzirdēts par bērnu mazkustīgumu, Oskars vērtē, ka pirmsskolas un sākumskolas bērniem šī problēma vēl nav raksturīga. “Tomēr ne tikai pilsētās, arī laukos bērni daudz sēž telefonos un ārā nenāk. Tāpēc labi, ka vismaz skolā izskraidās,” saka skolotājs.

Sporta stundu skaits katrai klasei ir atšķirīgs. Klasēm, kur ieviests jaunais saturs, ir trīs sporta un veselības stundas nedēļā, citiem divas, bet 3. klase, kas piedalās Latvijas Olimpiskās komitejas programmā “Sporto visa klase”, sporto pat piecas reizes nedēļā.

Oskars prāto, ka būtu labi un apsveicami, ja visas klases sportotu katru mācību dienu, taču realitātē to būtu grūti nodrošināt: “Trūkst skolotāju, lai novadītu tik daudz sporta stundu. Turklāt tam nav laika un resursu: redz, kāda mums maza sporta zālīte.” Sākumskolas ēkā, kur strādā Oskars, sporta zāle tiešām ir mazākā no visām, ko esmu redzējusi. Taču viņš ir pielāgojies darbam šādā telpā: pietiekot vietas pat tad, ja klasē ir 28 bērni. Iepriekš gan šad tad vedis bērnus sportot uz vidusskolas sporta zāli vai stadionu, taču sapratis, ka šāda staigāšana aizņem pārāk daudz laika, tāpēc dažkārt labāk sportojuši pļavā pie skolas. Tagad skolotājs priecājas, ka nu visa skolas apkārtne ir uzrakta: tas tāpēc, ka pie sākumskolas ēkas top stadions. Oskara pārliecība ir, ka ārā sportot var visu gadu, tāpēc pēc stadiona uzcelšanas sporta stundās ienāks jaunas nodarbes. “Stundas vajag pēc iespējas dažādot – ja tās ir vienmuļas, bērniem apnīk,” atzīst skolotājs. “Turklāt svaigais gaiss ir ļoti vajadzīgs. Bērni ir jānorūda.”

Vingro kā supervaroņi

Jautāts, kā bērni sportoja attālinātajās mācībās, Oskars stāsta, ka bijis jādomā, kur katram skolēnam ņemt sportošanas inventāru. “Mūsdienās bērniem bieži vien mājās nekā nav: bumbas nav, lecamauklas nav. Tad jādomā, kā radīt sporta inventāru no tā, kas tomēr ir. Sadarbojāmies ar skolotāju, kas māca dizainu un tehnoloģijas, sūtījām bērniem uzdevumus, un viņi veidoja, piemēram, līdzsvara dēli vai bumbas no zeķēm. Bija vecāki, kas aktīvi iesaistījās un palīdzēja. Kāda ģimene uztaisīja tādu līdzsvara dēli, ka es pat sākumā neticēju, ka tas ir pašu mājās taisīts,” atceras skolotājs. “Tomēr problēma bija tā, ka vadīt stundas attālināti bija ļoti laikietilpīgi, bija jādomā citādi uzdevumi, attālināti grūtāk izskaidrot, kas jādara.”

Tieši attālināto mācību laikā Oskaram bija jāvada stundas arī augstskolas prakses ietvaros. Tad jaunais skolotājs izdomāja, ka attālinātajā stundā bērni vingros kā supervaroņi, turklāt iepriekš bija jāsagatavo supervaroņu maskas un ieroči. “Skolēni paši izdomāja savus īpašos supervaroņu vingrinājumus. Man patīk, ja ir radoši. Nevaru iedomāties strādāt lielā skolā, kur ir daudz paralēlklašu un visām jāmāca viens un tas pats. Patīk šajā darbā, ka daudz ko varu izdomāt pats, dotas tikai vadlīnijas,” teic pedagogs. “Mūsdienās gan daudzi kolēģi darbojas interesanti. Agrāk tādu iespēju nebija.”

Oskars neslēpj, ka daudzas idejas savām stundām smeļas no Youtube, kur “var pašu nelabo atrast”. Tur arī noskatījis video, kurā Betmens vingro. Tā radusies stundas ideja. Ierosmju meklēšana, apdomāšana un pielāgošana savām vajadzībām ir gana laikietilpīga, tomēr tas ir tā vērts.

Arī sportā mācās risināt problēmas

Ar savu pieredzi Oskars dalījies arī ar citiem skolotājiem projekta “Skola2030” rīkotajos pasākumos. “Arī sportā skolēnam jāmācās pašam daudz ko saprast un darīt; skolotājam nevajag visu rādīt priekšā, bet rosināt bērnu domāt,” uzskata jaunais skolotājs. “Patiesībā bērniem ļoti patīk, ja viņiem uzticas, ja viņi paši var domāt un meklēt atbildes. Viņi tad atraisās. Un, ja iemācīsies risināt problēmas, tas bērniem palīdzēs arī nākotnē. Tāpēc nav vienmēr jārāda priekšā, kā, piemēram, mest bumbiņu. Labāk, lai bērns pats atrod, kāds ir labākais veids. Turklāt, pirms pateikt, kā ir pareizi, allaž vērts pajautāt, ko par to domā bērns.”

Protams, pilnībā skolotāja zināšanu nodošanu nevar izslēgt, jo, ja bērnam pašam neizdodas darīt pareizi, tad pedagogs var palabot.

“Ja bērns dara nepareizi, nav viegli nostāvēt malā, skatīties, kā viss iet šķērsām un nepareizi, un uzreiz neiejaukties, bet arī skolotājam jāmācās būt pacietīgam,” atzīst Oskars. “Jāmāk arī sabalansēt pašvadīto mācīšanos ar skolotāja darbu. Jaunās metodes tikko ienākušas skolā, sākums ir grūts, bet ar laiku pielāgosimies un būs jau labi.”

Kā savam mācību priekšmetam Oskars pievieno veselības sadaļu? Skolotājs atbild, ka daudz runā par higiēnu, pareizu uzturu, par nepieciešamību kustēties un veselīgu brīvā laika pavadīšanu. “Ir ļoti daudz tēmu, par ko runāt, taču laika nav tik daudz, lai visam pievērstos,” atzīst Oskars. “Turklāt mazajiem bērniem sportā gribas vairāk izkustēties nekā klausīties teoriju.”

Sena ir diskusija par to, kā sportā vērtēt skolēnu darbu: vai visiem var prasīt pildīt kādus normatīvus. Oskars uzskata, ka jāvērtē ir nevis, cik ātri skrien, bet vai skrien pareizi: “Man pašam skolas laikā nebija problēmu nokārtot normatīvus, tomēr uzskatu, ka tie bija pārāk augsti – ne visiem pa spēkam.” Taču katram bērnam ir savas stiprās puses, un skolotājam jāmāk tās atklāt.

Jāpiebilst, ka ar skolu saistīti arī citi ģimenes locekļi: Oskara dzīvesbiedre, kuras pamatdarbs ir novada kultūras dzīves vadīšana, skolēniem māca modernās dejas, skolā strādā arī Oskara māsa un sievasmāte.

Jautāts, kāpēc skolās strādā maz vīriešu, pedagogs norāda uz zemo atalgojumu, tādēļ arī viņš pats spiests strādāt divās darbavietās un vēl vadīt treniņus, tāpēc slodze tiešām ir liela. “Paveicies vēl, ka tagad visi darbi tepat, Elejā. Agrāk bija jābraukā vēl uz Jelgavu,” saka Oskars.

Mariannas vēstulē teikts, ka skolēni allaž smaida, ieraugot Oskaru, it kā viņš būtu “dievināta slavenība”. Oskars atzīst: jau tad, kad iziet savas daudzdzīvokļu mājas pagalmā, no visām pusēm skan: “Čau, skolotāj Oskar!” “Bērni pieraduši mani redzēt sporta tērpā, kad ierauga citās drēbēs, saka – O, baigi labi izskaties!” viņš smejas.

Kolēģes Mariannas Madžules vēstule (publicējam saīsināti):

“Skolotājā galvenais ir cilvēcība”

Elejas vidusskolas sporta un veselības skolotājs Oskars Tanana-Lejava ar kolēģi Mariannu Madžuli, kura pieteica Oskaru akcijai. Abiem aiz muguras ir sienas gleznojums, kuru pedagogu vadībā veidojuši skolas bērni.
Foto: Anda Krauze

Laikā, kad skolās neizsakāmi sāpīgi trūkst skolotāju, katrs pedagogs, kas joprojām strādā skolā, ir vērtība. Tā iegājies, ka skolās pārsvarā strādā sievietes. Tādēļ par katru vīriešu kārtas skolotāju no sirds priecājas gan kolēģi, gan skolēni.

Elejas vidusskolas sākumskolas klasēs par sporta skolotāju strādā Oskars Tanana-Lejava. Jauns trīsdesmitgadnieks. Vienmēr pozitīvā noskaņojumā, allaž ievēros skolēnu problēmas un garām nepaies. Ja kaut kur dzirdamas jautras čalas smieklu pavadījumā, tad tur noteikti ir skolotājs Oskars.

Skolotājs daudziem bērniem ir pazīstams jau kopš bērnudārza laikiem, jo viņš strādā divās darbavietās. Oskars papildus stundām vada sporta pulciņus. Tur vienmēr ir vislielākais skaits dalībnieku. Oskara sporta stundas ir inovatīvas, pašvadīti organizētas, piemērojot dažādas metodes. Skolotājam rodas arvien jaunas un jaunas idejas. Skolotājs Oskars Tanana-Lejava studē pēdējā kursā Sporta akadēmijā. Pašam ir ģimene ar mazu dēlēnu. Skolotājs vada regbija pulciņu, kur arī netrūkst apmeklētāju.

Oskars ir apveltīts ar aktiera talantu. Viņam lomas iestudēt izdodas raiti, ar tādu vieglumu un dabiskumu. Viņš vairākus gadus sekmīgi darbojas Elejas pagasta amatierteātrī. Skolas pasākumos viņš ir neaizstājams Ziemassvētku vecītis, vadītājs, palīgs un jebkuras lomas atveidotājs.

Reiz pie daudzstāvu mājām dīķī ievēlās un slīka mazs bērns. Oskars metās ūdenī glābt mazā bērna dzīvību. Pateicoties viņa varonīgajai rīcībai, bērns izdzīvoja.

Cilvēcība, pozitīvisms, miers ir tas, kā mums pietrūkst citos un arī noteikti sevī. Arī skolotājs var mācīt skolēnu nez kādām metodēm, bet galvenais ir viņa izrādītā cilvēcība. Jo bērniem vajag daudz un daudz mīlestības, kuras nekad viņiem nebūs par daudz. Un skolotājs Oskars tāds ir – cilvēcīgs, enerģisks, pozitīvs un saprotošs.

Interesants vingrinājums, ko stundās izmanto Oskars Tanana-Lejava

Vingrošanas alfabēts

Katram burtam atbilst kāda kustība. Piemēram, A nozīmē trīs palēcienus. Skolotājs pasaka vai visi kopā izdomā vārdu, un skolēnam tas “jāizvingro”, ņemot vērā dotos burtus un tiem atbilstošās kustības.

SAISTĪTIE RAKSTI