Papildu fakti par griķiem: audzēšana, izcelsme, apstrāde 2
Griķi (Fagopyrum esculentum) ir ziedošs augs no griķu dzimtas, kas nav radniecīgs graudaugiem, bet tiek uzskatīts par pseidograudaugu. Tā izcelsme meklējama Dienvidaustrumāzijā, un to sāka kultivēt aptuveni pirms 8000 gadiem Ķīnā.
Mūsdienās griķus audzē daudzviet pasaulē, tostarp Krievijā, Ķīnā, Ukrainā, Polijā un arī Latvijā, kur tie ir populāri gan lauksaimniecībā, gan kulinārijā. Latvijā griķus audzē galvenokārt Kurzemē un Zemgalē, jo tie labi aug smilšainās un mālainās augsnēs ar labu drenāžu.
Augs ir izturīgs un neprasa intensīvu mēslošanu, kas padara to par videi draudzīgu kultūru.
Griķi zied vasaras vidū, veidojot smalkus baltus vai rozā ziedus, kas piesaista bites, padarot tos par vērtīgu medus augu. Sēklas nogatavojas aptuveni 3–4 mēnešus pēc sējas, un tās novāc rudenī.
Pēc novākšanas griķu sēklas tiek attīrītas no čaumalām un apstrādātas dažādos veidos:
– Grauzdēšana: Tradicionālie brūnie griķi tiek grauzdēti, lai uzlabotu garšu un pagarinātu uzglabāšanas laiku. Šis process piešķir griķiem raksturīgo riekstu garšu, bet var samazināt dažu uzturvielu daudzumu.
– Zaļie griķi: Tie nav termiski apstrādāti, tāpēc saglabā vairāk vitamīnu un antioksidantu. Zaļos griķus bieži izmanto neapstrādātā veidā vai diedzēšanai.
– Mērcēšana: Pirms vārīšanas griķus ieteicams iemērcēt, lai neitralizētu fitīnskābi, kas var traucēt minerālvielu (piemēram, dzelzs un kalcija) uzsūkšanos. Mērcēšana arī saīsina vārīšanas laiku.
– Malšana: Griķus samaļ miltos, ko izmanto pankūkām, maizei vai makaroniem, īpaši bezglutēna diētās.
