“Kā karagūsteknis varēja ēst marmelādi un speķi?” Saruna ar vēsturnieku Kasparu Strodu 16
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Līdz mūsdienām saglabātas Otrā pasaules kara laikā vācu gūstā nonākušo padomju karavīru dienasgrāmatas ir ārkārtīgs retums. Tāpēc Latgales Kultūrvēstures muzeja krājumā Rēzeknē glabātās sarkanās armijas 41. strēlnieku korpusa 177. strēlnieku divīzijas 502. strēlnieku pulka karavīra farmaceita Aleksandra Orehova piezīmes uzskatāmas par unikālām.
Nule kā tās iznākušas “Latvijas Mediju” apgādā vēsturnieka KASPARA STRODA sakārtojumā ar nosaukumu “Mēs visi esam gūstekņi”. Dienasgrāmatas lielākā daļa vēsta par Rēzeknē iekārtoto vācu padomju karagūstekņu nometni ”Stalag 347″.
Par karagūstekņa Aleksandra Orehova dienasgrāmatu ir daudz jautājumu – gan par to, kas bija autors, gan par viņa likteni, gan par to, kā šī liecība nonākusi līdz muzejam.
K. Strods: Jautājumi par izcelsmi ir. Piemēram, līdz mūsdienām nonākušo dienasgrāmatas tekstu atšķirīgos rokrakstos rakstījuši vismaz trīs cilvēki. Taču par autentiskumu gan jautājumu nav. Tas cilvēks tur ir reāli bijis. Atbilst darbības vietas, personības, fakti. Konfrontējot ar citiem avotiem, šie cilvēki parādās arī padomju Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) un Latvijas PSR Valsts ārkārtējās izmeklēšanas komisijas dokumentos. Par to šaubu nav, lai gan Krievijas Federācijas ģenerālkonsuls Daugavpilī Jevgeņijs Koļesņikovs, kurš arī redzējis Orehova dienasgrāmatu, uzskata, ka tajā aprakstītais neatbilst īstenībai.
Par pierakstiem bijusi interese pat Krievijas diplomātu līmenī?
Sāksim ar to, ka Koļesņikovs ir liels vēstures entuziasts. Viņš bijis arī Latgales Kultūrvēstures muzejā un iepazinies ar šiem materiāliem. Bet viņš ir oficiāla amatpersona un pārstāv to, ko pārstāv, tajā skaitā mūsdienu Krievijas oficiālo vēsturisko līniju. Protams, tas, ko ģenerālkonsuls ieraudzīja dienasgrāmatā, viņam īpaši nepatika. Kā var būt, ka karagūsteknis varēja ēst marmelādi un speķi!?
Stāsts jau ir par to, ka, lai arī Orehova dienasgrāmata rakstīta ļoti padomiskā garā, tajā pašā laikā tur parādās gūstekņu ikdiena. Izrādās, ka vidējais padomju karagūsteknis tīri cilvēciski nebūt nebija uzticams padomju ideoloģijas aizstāvis. Smagajos kara un izdzīvošanas apstākļos arī viņš bija gatavs mainīt nostāju, pāriet pretinieka pusē. Īpaši karagūstekņi ukraiņi. Viņi piedalījās nometnes apsardzē, pildīja iekšējās policijas funkcijas. Skaidrs, tas nav īpaši tīkami tiem, kas pārstāv “lielās uzvaras” pusi. Bet nu tāda tā vēsture ir un tas ir tas, kas jāpieņem.
Tomēr Krievijas ģenerālkonsuls ļoti aktīvi uzņēmās izpētīt, kādi dokumenti par Rēzeknes karagūstekņu nometni atrodami Krievijas arhīvos. Viņš arī muzejam uzdāvināja dokumentus, kuru daļa gan atrodama arī Latvijas Nacionālajā arhīvā. Pamatā tie bija LPSR Valsts ārkārtējās izmeklēšanas komisijas dokumenti ar bijušo nometnes ieslodzīto un nometnē strādājušo nopratināšanas protokoliem tipiskā padomju garā.
Es saprotu, ka tomēr ir šaubas, vai autors tiešām bija Aleksandrs Orehovs.
Tas ir viens no Krievijas ģenerālkonsula kritikas argumentiem – Krievijas Aizsardzības ministrijas veidotajā datubāzē “Tautas atmiņa” (“Память народа”) ir Aleksandra Orehova NKVD filtrācijas punkta uzskaites kartīte, kur ierakstīts, ka viņš no 1941. gada septembra līdz pat kara beigām bijis nometnē Vācijā. Varbūt viņš tiešām nav tas, kurš rakstīja, un to darījis kāds cits, bet tas ir maz ticams un tas nekādā gadījumā neietekmē vēstījumu, ko šīs dienasgrāmata sniedz.
Turklāt tādā gadījumā atkal rodas jautājums: no kurienes šis cilvēks zināja visu par Orehovu, un no kurienes viņam tāda informācija? Jo dienasgrāmatā skaidri aprakstīts, ka viņš nāk no tādas un tādas vietas, dienējis tur un tur. Ja dienasgrāmatas tekstu konfrontē ar Valsts ārkārtējās izmeklēšanas komisijas dokumentiem, tur bieži parādās, piemēram, nometnes lazaretes ārsts Ivans Jegorovs, kurš arī daudz stāsta NKVD nopratināšanās. Man pat sākumā radās iespaids, ka varbūt viņš ir īstais dienasgrāmatas rakstītājs, bet to pierādīt būtu ļoti grūti.
Vēl pastāv variants, ka dienasgrāmatu kāds Orehova vietā pārrakstījis. Skaidrs, ja šāda satura aprakstu būtu uzgājuši padomju represīvie orgāni, to cilvēku noteikti represētu – tur taču parādās Staļina režīmam nepieņemamas lietas, ka padomju karagūsteknis vairāk cīnās par izdzīvošanu, kas karā ir galvenais. Starp citu, to pierakstos cenšas pateikt arī pats Orehovs par spīti visiem padomju uzslāņojumiem. Kaut vietām arī viņa pārliecība sašķobās.
Interesanti, ka dienasgrāmatas oriģinālteksts lielākoties rakstīts uz latviešu noplēšamā kalendāra lapiņām.
Jā, jo karagūstekņu nometne “Stalag 347” 1941. gadā tika izveidota 20. gadu sākumā no Krievijas pārbraukušo latviešu bēgļu karantīnas barakās, kuras vēlāk pārņēma Latvijas armijas 9. Rēzeknes kājnieku pulks, kas tur ierīkoja arī šautuvi. Gūstekņu nometnes laikā šautuvi izmantoja mirušo apglabāšanai. Orehovs pierakstus izdarīja kā uz kalendāra lapiņām, tā arī brīvās vietās uz dažādiem izdevumiem, vācu 1941. gada avīzēm.
Par nonākšanu muzejā runājot, pirmais, kurš mēģināja sadzīt pēdas dienasgrāmatas autoram, bija novadpētnieks Vladimirs Nikonovs. Viņš dažus fragmentus izmantojis 2018. gadā iznākušajā grāmatā “Rēzekne pirms trešās atnākšanas” (“Резекне перед третьим пришествием”). Tā kā dienasgrāmata rakstīta krieviski, viņam sākotnēji bija doma to krieviski arī izdot. Diemžēl līdz šim tas nav noticis.
Kas zināms par Orehovu?
Dienasgrāmatu 1976. gadā muzejam uzdāvināja Tiskādu vidusskolas skolotājs Augusts Jansons. Kā tā pie viņa nonākusi, nav zināms. Tiskādos kādreiz bija diezgan liela vecticībnieku kopiena, bet Orehova dienasgrāmatas pēdējie ieraksti tapuši kaut kur Audriņu apkaimē, kur arī bija vecticībnieku ciematiņi. Varbūt tā caur kādiem paziņām pēc tam pārceļoja, taču noslēpuma moments paliek.
Par to, kas ar viņu notika pēc kara, īsti nav informācijas. Dienasgrāmata apraujas ar 1943. gada 8. maiju. Rēzeknes karagūstekņu nometne kā stacionāra vienība tad jau vairs praktiski nepastāv. Orehovs strādā kāda vecticībnieku zemnieka saimniecībā. Vēsturnieks Kārlis Kangeris pēc Vācijas arhīvu dokumentiem konstatējis, ka 1942. gada nogalē Rēzeknes “štalags” faktiski ir likvidēts.
Tas sakrīt arī ar NKVD sniegtajām liecībām, ka 1943. gadā agrākajā karagūstekņu nometnē parādās civiliedzīvotāju bēgļi no Krievijas. Nometnē tad atradās vien kādi pāris simti karagūstekņu un tā kalpo vairāk par tranzītnometni. Civiliedzīvotājus izmitināja atdalīti no karagūstekņiem. Bet tas ir jautājums, kas vēl paliek atklāts pētniecībai.
Man pētniecības gaitā nācās saskarties ar ļoti daudziem mītiem, kas joprojām ir dzīvi, – ka tā bijusi “koncentrācijas nometne”, “nāves nometne”. 1959. gada rakstos parādās, ka Rēzeknes nometnē “nošauti” 30–35 tūkstoši cilvēku. Mūsdienu aprēķini rāda, ka gūstekņu nometnē tās pastāvēšanas laikā varēja iet bojā maksimums 20 tūkstoši cilvēku. Pamatā no bada, slimībām, nepietiekama uztura.
Arī dienasgrāmatā 10–30 cilvēku nošaušana vienā reizē parādās vien pāris vietās. Tikmēr padomju protokoli apgalvo, ka dienā esot šauti 100–150 cilvēku. Nu, tad pāris mēnešos sanāktu desmitiem tūkstošu, un tas nesakrīt ar Rēzeknes nometnes izmēriem. Tad Rēzeknes “Stalag 347” bija jābūt lielākai par Rīgas nometni ar visām tās palīgnometnēm Salaspilī un Jelgavā, kaut zināms, ka Rēzeknes karagūstekņu nometne bija viena no mazākajām Latvijā.
Tā ka mītu ir daudz, un ceru, ka grāmata varbūt kādam liks par tiem kritiskāk padomāt. Gaidu kādu rezonansi.
Es nekādā gadījumā necenšos attaisnot nacistu represijas, bet Rēzeknē padomju karagūstekņi lielākoties mira nacistu bezdarbības dēļ. Vācieši nebija gatavi tik lielam gūstekņu apjomam, viņiem tas bija kā liels slogs, no kura tie centās tikt vaļā. Nacistu vadības direktīvas, kas tika izdotas par padomju karagūstekņiem, lielākoties uz to arī bija vērstas, lai tie pēc iespējas lielākā daudzumā ietu bojā. Viņu dzīves apstākļi bija drausmīgi.
Pārsteidzoši, ka dienasgrāmatā itin bieži minēta Maskavas radio klausīšanās.
1942./1943. gadā daudzi karagūstekņi jau bija nodarbināti dažādos darbos pilsētā. No tā parādās dažādas aizliegtas lietas, arī speķis, maize, piens. Viņi to nesa uz nometni, piekukuļoja sargus. Laika gaitā visa šī sistēma savijās – visi bija tikai cilvēki.
Kas man pašam bija pārsteigums, strādājot arhīvā ar Rēzeknes pilsētas policijas iecirkņa dokumentiem, ka karagūstekņi principā sagādāja galvassāpes kārtības sargiem. Noziedzība uzplauka diezgan pamatīgi. Bija slepkavības, laupīšanas, zādzības. Kara vidū un beigu pusē nebija gluži tā, ka viņi sēdēja, ieslodzīti nometnē. Tas traģiskākais laiks karagūstekņiem tiešām bija 1941./1942. gada ziema, kad arī aizgāja bojā lielākais skaits.
Vai var pateikt, cik izgāja caur Rēzeknes nometni, cik gāja bojā?
Vācu vēsturnieku aplēse ir, ka caur Rēzeknes “Stalag 347” izgājuši ap 24 tūkstošiem gūstekņu. Lielākā daļa gājusi bojā. Viens no Orehova dienasgrāmatas 1942. gada maija ierakstiem vēsta, ka, pēc viņa aplēsēm, bojā gājuši ap 18 tūkstošiem. Interesanti, ka ārsts Ivans Jegorovs līdzīgu skaitu – 17 tūkstošus ar “astīti” – NKVD pratināšanās attiecina uz laiku līdz 1943. gadam.
Kārļa Kangera iegūtie Vācijas arhīva dokumenti liecina, ka 1942. gada beigās Rēzeknes nometnē uzskaitīti nedaudz vairāk kā 2000 ieslodzīto, taču lielākā daļa reāli uz vietas neatrodas – viņi ir iesaistīti dažādos darbos dažādās vietās, tajā skaitā Vācijā. Uz vietas paliek tikai pāris simtu, Rēzeknes nometne lielajos vācu sarakstos vairs neparādās. Vēl gan paliek liela karagūstekņu nometne Daugavpilī. Ceru, kādreiz kāds to izpētīs. Padomju avoti arī par turieni nosauc fantastisku skaitli – vairāk nekā 100 tūkstošus nogalināto, un to joprojām aktīvi tiražē.
Lai cik liels būtu Rēzeknes “štalaga” upuru skaits, padomju laikā neviens viņu piemiņu taču sargāt nesteidzās?
Tas stāsts tur ir diezgan sarežģīts. Pirmajos pēckara gados padomju karagūstekņi vispār bija neērts jautājums, par to nerunāja. Interesantākais, ka nometne pēc kara nemaz nebija nopostīta. Ja gribēja, barakas varēja atstāt. Taču tās visas nojauca. 1959. gada beigās nometnes teritorijā uzstādīja pieminekli. 60. gados sākās Rēzeknes industrializācijas projekti un Ziemeļu rajona būvniecība.
Tad arī uzraka karagūstekņu mirstīgās atliekas, kaut masu kapu vietas nemaz nebija tik neredzamas. Vidējās paaudzes rēzekniešiem jau nebija noslēpums, ka tiem tur jābūt. Neviens tos daudzstāvu māju būvniecības gaitā atrastos kaulus neskaitīja. Salika zārkos un apbedīja. Tas, ka 2019. gadā komunikāciju likšanas laikā atrada ap 50 padomju karavīru mirstīgās atliekas, gan bija pārsteigums, jo doma bija iespējamos masu kapus apiet.
Zināms, ka apbedījuma vietas bijušas arī pie dzelzceļa, aiz stacijas “Rēzekne II”. Tās visas nemaz nav apzinātas. Protams, apgalvojums par 30 tūkstošiem nogalināto neiztur kritiku, jo tad jau visam rajonam būtu jābūt kā lielai kapsētai.
Vēl viens neizpētīts jautājums ir, ka pēc kara nometnē turēja vācu karagūstekņus. Netālu no nometnes bija arī neliela vācu kapsēta ar 44 kopiņām. Padomju varasiestādes bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem tās ar buldozeru nolīdzināja, pārlaida pāri ceļu un uzbūvēja daudzdzīvokļu mājas.
Rēzeknē zināmā publikā tiekat uzskatīts par “vēstures pārrakstītāju”, it kā 18 tūkstoši mirušu karagūstekņu būtu mazāka traģēdija par 30 tūkstošiem.
Nacionālais sastāvs Rēzeknē un Daugavpilī ir tāds, ka ļoti daudzi cilvēki tur joprojām atbalsta šādas lietas un tām tic. Ja mēģina paskaidrot, pētīt vai dot alternatīvu, kas izkāpj ārpus padomju ideoloģiskā rāmja, tad to uztver kā uzbrukumu.
Man diemžēl izskatās, ka tuvāko desmit gadu laikā nez vai kas mainīsies. Ja paskatās, ar ko nodarbojas Krievijas ģenerālkonsulāts Daugavpilī, kas rakstīts tā vietnēs un sociālo tīklu lapās, tad tur gandrīz viss ir par vēsturi un “uzvaru”. Krievijas politika principā uz tā turas, tas ir izdevīgi, jo, ja tas sabruks, cilvēki sāktu domāt par reālām problēmām.
Arī Rēzeknes pašvaldība nenodarbojas ar sabiedrības konsolidāciju, drīzāk šķeļ. Atzīmē 11. novembri un 18. novembri, bet tad ir arī 9. maijs un “Rēzeknes atbrīvošanas diena” 27. jūlijs, kuru aktīva rīkošana jau nekādu kopsaucēju nerada.
Ja Rēzeknē no visiem pieminekļiem puse veltīta padomju “uzvarai”, tad rodas jautājumi. Es nezinu, kam būtu jānotiek, lai Rēzeknē uzstādītu pieminekli 1944. gada 6.–7. aprīļa padomju aviācijas uzlidojuma upuru piemiņai, kur gāja bojā ap 100 cilvēku un no pilsētas gandrīz nekas pāri nepalika.
Cits aspekts, ka Latvijā jau līdz šim nav bijis arī mēginājumu ar krievu minoritāti strādāt. Protams, gribētu, lai šī grāmata iznāktu arī krievu valodā, jo tad varbūt kādam kaut kas “aizietu”. Citādi sanāk, ka runājam paši ar sevi, bet ar viņiem mūsu vietā runā Krievija un tās oficiālie pārstāvji Latvijā.
