Kā mēs braucām Ziemeļzemi Norvēģiju lūkoties 1
Jā, jā, lūkoties zemi vai uz zemi – fjelliem, topeniem, tindeniem, kā arī uz fjordiem, brēniem, foseniem, vatnetiem* un citiem ūdeņiem, kā jau Norvēģijā pienākas. Jo ar meitām tur nu tā paknapi. Uz tām lūkoties labāk mājās, kā zināms. Norvēģijā būts daudzkārt, jo, jāatzīstas, tā ir mana mīļākā zeme Eiropā. Šoreiz plāns – izpētīt dienviddaļu, ko paši norvēģi iecienījuši, bet tūristi apmeklē retāk.
Jebkuram ceļojumam ir jāsagatavojas – tas pat trollim skaidrs. Mans ceļabiedrs Ivars ir izsmēlis no interneta dzīlēm visu noderīgo plānotajam maršrutam un aizrunājis dažas naktsmītnes, kā arī īres mašīnu, uzticot man rūpes par kuņģa un garšas kārpiņu labsajūtu. Sadalījuši smagumus pa somām, lai “Ryanair” nebūtu iebildumu, sēžamies lidmašīnā. Kompānija mums ir laba, lidojam kopā ar senu paziņu – aktieri Igoru Siliņu, kuram šī ir iestaigāta taciņa. Jau vairākus gadus viņš strādā Norvēģijā. Painteresējamies, vai Igors mašīnā izmanto GPRS sistēmu, kur norādes latviešu valodā pats ierunājis. Viņš atsmej, ka ar gudru cilvēku varot parunāties tāpat, bet, ja šo navigatora sistēmu izmanto kāds cits, tad gan lūdzot pagriezt skaņu nost, lai nesākas personības dalīšanās. Lidojums paiet ātri. Pēc 80 minūtēm nolaižamies Riggē, kas atrodas kādus 50 km uz dienvidiem no Oslo. Pamājam atvadas Igoram, kāpjam īrētajā “Suzuki” minimašīnītē un dodamies ceļā. Siliņa norādes iz nafigatora kastītes nevajag, mums ir kartes un plāni kā Napoleonam, ne kā vidējam ceļotājam.
Korķuviļķis, stāvbaznīca un kalns ar pižiku
Oslofjorda apkārtne ir lēzena. Šādi tādi gaiziņi un munameģi sāk parādīties, kad esam jau izbraukuši tuneli zem fjorda. Pirmā plānotā pieturvieta ir Drammene, kur jāuzbrauc Spiraltopena kalnā. Lai gan ceļš ir gana plats un augstums arī uz aci šķiet pietiekams pat busam, diemžēl saprotam, ka tūristiem ar lielo autobusu šeit nenokļūt – 3,2 m augstuma ierobežojums! Jāveic septiņi apļi kā pa korķuviļķi, pirms pēdējā spirāles loka mūs sveicina arī nišā iestutēts trollis. Kā nu bez tā! Augšā ir skaisti. Te sākas vairākas mierīgas meža takas pastaigu cienītājiem; no panorāmas terases, kur daži pie galdiņiem pikniko, paveras skats uz pilsētu lejā. Drammenes upe plūst kā tāda mini Donava, tai pāri pārmesti vairāki tilti, uz kuriem nolūkojas 1905. gada lielgabals. Laikam jau norvēģi necerēja, ka tik viegli tiks vaļā no ūnijas ar Zviedriju, tātad pie neatkarības, un gatavojās karot, ja vajadzēs.
Hedāles baznīca neko daudz nav mainījusies, tā joprojām ir viena no lielākajām un krāšņākajām Norvēģijā. Sumpurņu galvas jumtu korēs, kas atbaida ļaunos garus, dīvaini harmonē ar krustiem virs katra joma. Laikam tāpēc, ka viss no koka. Visriņķī stāvkirkei terasīte no mēra laikiem, kad aizdomīgie baznīcā netika laisti, bet svēto misi varēja vērot pa lūramcaurumiem no ārpuses. Kapi ap baznīcu – no 18. – 20. gadsimta. Taču uz kapu pieminekļiem kaltie gadu skaitļi liecina, ka cilvēku mūža gājums šeit bijis ilgs – daudziem sarēķinām pāri 90 gadiem. Laikam Hedālē kandžu nedzen. (Ņemot vērā, ka visā Norvēģijā šņabeņu, ja tā var saukt smalkos un dārgos “Vinmonopolet” veikalus, ir piecreiz mazāk nekā vienā Ķengaragā, kandžas dzīšana pašpatēriņam ir nu ļoooti izplatīta.)
Ceļš, kas pietuvojas Geustatopena virsotnei, ir gauži skaists – atzīstam abi, paņemot vairākas foto pauzītes. Diemžēl piebraukt pat laukumam, iekārtotam tiem, kā vēsta norāde, kas vēlētos šajā kalnā visaugstākā uzbraukt ar bānīti, nevaram. Bomis priekšā, ceļš atvērts tikai sezonas karstumā. Geustatopens, uzlicis galvā mākoņu pižiku, dīžājas vakara saules staros, mētelis izraibināts baltām sniega, spožām ūdens un brūnām klinšu strēmelēm. Taču pašlaik nepieejams. Strautā uzpildām ūdens pudeles un griežam lejup serpentīnos Rjūkanas virzienā, kur aizrunāta naktsmītne.
Saulstaru ķērājs, dalmācieša sāns un Garūdeņa varavīksne
Pamājuši rīta atvadas Geustatopenam, paņemam vēl neilgu pauzīti Rjūkanā, kas slavena ar to, ka Otrā pasaules kara laikā vācieši te bija iekārtojuši “smagā” jeb deiterija ūdens ražotni militārām vajadzībām. To varētu lietot gan kā radiācijas ķērāju, gan ūdeņraža bumbas ražošanai – Ivars zina skaidrot. Angļu izsēdinātie norvēģu pretošanās kustības dalībnieki vācu kara fabrīķi uzlaiduši gaisā. Kura no entajām elektrostacijām tā bija, gudri netiekam, taču patlaban interesantāka šķiet rjūkaniešu ideja, kā padarīt drūmos rudens un ziemas mēnešus saulainākus vārda tiešā nozīmē. Proti, viņi uzbliezuši milzu spoguli, lai šaurajā Vestfjūrdālenas ielejā, kur saule pusi gada neiespīd, rastu tai iespēju priecēt ļaudis.
Tad ceļš ved augšup un pamazām iebraucam agrā pavasarī, ko nomaina vēl agrāks – ziema bez sniega uz autoceļiem. Palikušas vien pātagas, kas ziemā iezīmē ceļmalas un sniega segas augstumu. Heukelifjella ainavas ir fascinējošas. Varētu būt anekdotiski – iedomāties, kā mēs, divi seni, cinisma pilni runči, iespīlēti savā mazmašīnītē, nekautrējamies jūsmot: “Nu, šitais ir kruta, šitais vispār, a tur, paskaties tur!” Laikam jāatzīstas – romantiķi, kas maskējas aiz raupjās čaulas… Nu, ir jau tas Haukelifjella ceļš daiļš bezgala – kalni ar sniegiem un to atspulgi ezeros, kur vietām joprojām ledus paplātes, izskatās kā tādi milzu dalmācieša sāni. No kāda austriešu mobiļa gan izlec balts lāga labradors, kurš arī piestāv prāvākajām sniega lāmām.
Ceļā uz Okrafjordu strauji izlemjam izmest līkumu caur Rullestades aizu, kur gājis vecais E134 lielceļš. Pastaigu taka gluži pie stāvas klints sāna ir gana dramatiska, tomēr droša. Daudz laika gan tai veltīt nevaram. Interesanti, ka pretēji gaidītajam izbraucam atpakaļ uz maģistrāles tai jau no otras puses. Saprotam, ka jaunizbūvētā ceļa tunelis iziet vecajam ar visu aizu pa apakšu, tāpēc arī pirmajā brīdī ir izbrīns. Un tad jau esam pie viena no šā ceļojuma akcentiem – Langfosa.
Tūristu mazapgūtais Langfoss ir piektais augstākais Norvēģijas ūdenskritums – nieka 620 metri! Respektablā kompānija CNN to pirms dažiem gadiem iekļāvusi pasaules ūdenskritumu “Top 10” – un pareizi darījuši! Vienojamies, ka Langfoss – Garais kritums – nudien ieliek arī slavenajam Lotes ūdenskritumam, gar kuru vēlāk tāpat nobrauksim. Arī no ceļmalas stāvlaukuma tas izskatās labāk un ir gauži glīši kadrā dabonams. Apaujam kaujas zābakus un sākam Garūdeņa iepazīšanu. Labi marķētā un nesen labiekārtotā taka atbilstoši shēmai sākotnēji virzās projām no fosena, ausij jau ierastais krītošā ūdens burzguļa šalciens mazinās. Uz katriem simt metriem virs fjorda jārēķina 15 minūtes kāpiena, taču tas ir ērts un drošs. Caur koku kulisēm vīdošie fjorda zilzaļie ūdeņi pamazām attālinās. Tagad esi 200 m, tagad 300 m virs jūras – vēsta kārtīgas takas norādes. Netālu no 400 m zīmes taka griež pa kreisi un fosena šalkoņa sāk manāmi pieklust. Te šķiramies. Ivars kāpj augstāk, es mēģinu rast ceļu pie ūdenskrituma. Izdodas abiem. Ivars tiek pie panorāmas, koku zonai beidzoties, kur redzama arī upītes pieteka klintij, lai kritums var sākties, es, tā arī neatradis jēdzīgu taku, iemēģinu stāvu, izsusējušu tērcītes gultni, kam taču jāved pie krituma! Un ir! Lielisks laukums starp diviem nopietniem kritumiem, kur, raugoties fosena un saules radītajā varavīksnē uz lejā esošā fjorda fona, pat droši var uzpildīt ūdens pudeli.
Pēc redzētā gribas drasēt lejā gluži vai valša ritmā – viens, div’, trīs… Taču tas ir mānīgi. Arī lejup rūpīgi jāskatās, kur kāju liec, lai gan tā pati atceras steppingstounu, kur balstīties un atsperties ir droši. Vai tiešām šo dienu vēl kas pārspēs?
Nu nevar būt tik ideāli. Laika apstākļi te mainās tikpat strauji kā tērpi modes skatēs. Un arī uz mūsu kamiešiem – vējjaka, maika, vējjaka, maika… Kad vakarā cenšamies iekarot vēl Buarbrēnu – Norvēģijas trešā lielākā ledāja Folgefonnes pieejamāko mēli – sāk līņāt, mērķis ik pa brīžam aizsedzas ar miglas šķidrautu vai mākoņu seģeni un beigu beigās tiltiņš pāri Buarbrēna kristālskaidrajai čuriņai, kas tomēr ir visai strauja upe, izrādās noskalots. Un līdz ar tiltiņu arī mazpārliecinošā vēlme rāpties augstāk slapjām kājām mākonī.
Trešā diena jeb Troļļa mēle un slapjas meitenes
Rīts sagaida apmācies un lietains. Pēc griķu putras ar norvēģu brūkleņu zapti un rīta kafijas dodamies izpētīt iespējas piekļūt slavenajai Troļļa mēlei, kas ir viens no atraktīvākajiem Norvēģijas dabas objektiem. Pa ceļam vēl ir iespēja uzkāpt Lilletopā – mazajā virsotnē Sērfjorda malā, kur atrodas vēsturiskā Tisedāles elektrostacija. Kāpiens diezgan stāvs, bet pusstundas laikā pieveicams. Lilletops izrādās ļoti skaista šļūdoņu nogludināta klints kā plikpaura galvvidus ar nīkulīgiem skujkociņiem deniņos un pakausī. No tās 400 metru augstuma paveras glīta Sērfjorda panorāma un skats uz fjorda otrā malā esošo Ednafosu – ūdenskritumu, ko tāpat kā pārējos tajā krastā radījis Folgefonnes ledājs. Ik pa brīsniņam nodārd attālināta sprādziena atbalsis – norvēģi laikam būvē kārtējo tuneli. Teorētiski var apskatīt arī pašu Tīsedāles staciju un pat pastaigāt pa ūdens caurules iekšpusi, tā vēl pirms 30 gadiem apgādāja visu reģionu ar elektrību un dzeramo ūdeni. Šāda ekskursija tad būtu iepriekš jāpiesaka.
Taka uz Troļļa mēli ir 11 kilometrus gara ar aptuveni 600 metru kāpumu. Pirmo, stāvāko kāpienu savulaik aizstāja mogelibānītis – funikulieris, kurš vairs nekursē, jo neatbilst mūsdienu standartiem, bet tā pārbūve pat norvēģiem šķiet lieka naudas izšķiešana. Taka ved caur staltu priežu mežu blakus nu jau klusējošajam bānītim. Tā izrādās pat vieglāk veicama nekā pie Langfosa. Kāpjot var vērot, kā mainās koku sugas un izmēri, priedes nomaina alkšņi, bet tos – ķeburaini bērziņi, tad zem kājām sāk žļurkstēt mitra kūdra. Tālāk taka ved plašā, līdzenā plakankalnē, tā iezīmēta gluži kā šoseja. Otrais kāpiens ir pa stabilu, gludu granīta lielceļu, taču ik pa laikam jāforsē arī dubļu plančkas. Uz pašu mēli jau sanāk pakāpt pat lejup. Trolltunga izstiepusies virs šaurā Ringedāles ezera 700 metru augstumā un ap 1100 metru virs jūras līmeņa Hardangervidas plato dienvidrietumu daļā. Pastkartēs redzams uz tās palēkdamies dejojošs minikolektīvs tautastērpos. Gan jau viņus tai pieveda ar helikopteru… Trolltungas iekarošana prasa visu dienu, bet apmierinājumu, uzvaras garšu dod vismaz gadam. Atpakaļceļa nu jau nogurdinošās grūtības jāaizmirst.
Kamēr vīstāmies atceļam uz kempingu, mūs uzrunā trīs daiļavas un trīs mugursomas, kuras gribētu tikt uz Odu. Esam ar mieru pavērot šovu, kā tās visas ietūcīsies mūsu “Suzuki” mazulītī. Brīnums izdodas! Ne velti mašīnīte ražota Indijā… Meitenes (austrāliete, čehiete un vāciete, kas ar saviem bekpekiem – mugursomām un citām uz kamiešiem uzkrautajām bēdām – satikušās Bergenā un metušas piedzīvojumu kāros kauliņus kopā) pastāsta, ka uz Troļļa mēli aizgājušas vakar un pie tās nakšņojušas. Tad laiks mainījies, bijis patīkams (lovely) lietutiņš un aukstumiņš slapjajā teltī visu nakti. Nupat laimīgi atkūlušās lejā. Pārdzīvojumi un piedzīvojumi humoriņu nav piebeiguši – tā ir īsta ceļotāja pazīme. Izpakojam ceļotājas pie Odas baznīcas, lai tad noskaita pateicības pātarus, un braucam apēst kempingā kaut ko siltu, kamēr viss kolhozs nav meties pie vienas kopējās plītiņas.
Pilsētas atšķiras ar baznīcu torņiem
Nu gan kārta pienākusi Norvēģijas dienvidu piekrastes pilsētām. Slaidi laižam uz Kristiansannu – piekto lielāko Norvēģijas pilsētu. Pie tās Otrā pasaules kara laikā vācieši bija iekārtojuši nozīmīgu lielgabalu bateriju, kas spētu kontrolēt un apdraudēt kuģu satiksmi Skageraka šaurumā. Vāras baterijas lepnums ir pasaulē otrais lielākais lielgabals – 38 cm kalibra uz visām pusēm grozāmais gandrīz 20 metrus garais stobrs, kas spēja aizšaut 55 kilometrus tālu. Apčamdām to un izstaigājam Vāras baterijas muzeju. Jā, iespaidīgi! Ja nebūtu jau redzēts “Adolfkanone” stobrs Trondenēses fortā pie Harstades (tas arī ir pasaulē lielākais – ar 40,6 cm kalibru), šī būtu pirmā tāda veida pieredze. Tagad jāteic, ka abi muzeji ir gandrīz identiski – tāpat kā šie Frīdriha Krupa ražotie lielgabali, kas sākotnēji bijuši paredzēti uzstādīšanai uz karakuģiem.
Kristiansannas centrs izskatās norvēģiski jauks. Saulīte padara tradicionālo koka apbūvi vēl siltāku un ūdeņus – rotaļīgākus. Tomēr Kristiansannā ir divas īpašas vietas, kas noteikti jāredz, proti, zivju tirgus un modernā koncertzāle/teātra ēka. Zivju tirgus atrodas paviljonā, tas ir neliels, tīrs un, varētu teikt, pat patīkami smaržīgs. Ārpusē sablīvējušies labi apmeklēti restorāniņi, kur svaigās jūras veltes tiek gatavotas. Tādā pat varētu riskēt pagaršot norvēģu zivju bliņu, kuras nosaukums gan neuzrunā – fiske kake…
Jaunā daudzzāļu Kristiansannas teātra ēka ar jumtu kā milzu spilvenu ir pilsētas lepnums. Tā atrodas tieši jūras krastā pie ostas mola, tādējādi ļautiņiem no kruīzu kuģa turp jāpasper burtiski 20 soļi. Noenkurotais laineris un garāmbraucošo kuteru atspīdumi teātra ēkas stiklotajā sienā nudien izskatās kā dekorācijas sirreālai izrādei.
Norvēģijas dienvidu piekrastē esot visvairāk saulainu dienu gadā. Nospriežam, ka tieši tāpēc to bija iecienījuši daudzi norvēģu dižgari – Hamsuns, Ibsens, Munks un citi mazāk zināmi, kuriem pasaules kalibru aizsniegt nav izdevies. Pēc īsas pauzes romantiskajā Lillesannā izskrienam arī caur Grimstadi, kuras bibliotēkā Hamsunam nolasīts spriedums par simpatizēšanu vāciešiem. Čujs aizved akurāt pie šīs ēkas, kam pagalmā dižā Knuta krūšutēls. Rakstnieka talanta cienītāji to izpušķojuši ar puķītēm un nolikuši pie tā saujiņu konču – laikam Nobela prēmijas laureāts bijis saldummīlis. Hamsuna Nērholmas muižu pie Grimstades nemeklējam. Tajā joprojām dzīvo rakstnieka pēcteči, kas tūristus redzēt nealkst, lai arī tieši tur atrodas Hamsuna kaps. Vēl piestājam Arendālē un pārliecināmies, ka visas piekrastes pilsētas ir skaistas, taču atšķiramas vienīgi pēc baznīcu torņiem.
Seko garāks pārbrauciens un pēdējā no lielajām pilsētām Tensberga. Tajā atrodas “Slottsfjellsmuseet” jeb Vestfoldas filkes kuģu un vaļu muzejs, kas vakarā, protams, jau slēgts. Vien pagalmā var nobildēt Osebergas kuģa priekšgala kopiju un caur stiklu redzēt milzīgos vaļu kaulus. Uzskrienam pie Tensbergas (kādreizējās pils) torņa, atrodam, kur krastmalā piestāj tūristu vizināšanai paredzētā kārtējā Osebergas kuģa kopija, pasveicinām atjaunotās Norvēģijas pirmā karaļa Hākona VII un diženā ceļotāja Rūala Amundsena statujas un braucam meklēt īsto Osebergas kalnu, kur atrasts viens no Oslo vikingu muzejā izstādītajiem kuģiem. Norāžu nav, bet atkal izlīdz čujs un trāpām uz pareizā ceļa, un tad jau arī norādes neizpaliek. Kārtīga taciņa ved uz pauguru pļavas vidū, kur bijis norakts kuģis un vesels lēvenis citu noderīgu lietu, ar ko vikingu konungam pārcelties aizsaulē pie Odina mūžīgo dzīru galda.
Pa Munka pēdām
Jau iepriekšējā vakarā, pūloties gan nenokavēt iebraukšanu iepriekš aizrunātajā Hortenas kempingā, piestājām Osgordstrandā, kur daudzas vasaras pavadījis norvēģu dižākais otas meistars Edvards Munks. Saule taisās uz rietu, mākoņi debesīs pamazām krāsojas kā Munka gleznās. Nav brīnums, ka arī te ar pirmo piegājienu aizbraucam pareizi, taču samulsina strupceļa zīme un ballīte vietējā jahtklubā. Papētot infostendu, jātaisa vien otrais dublis, un turpat strupceļa galā uzkalniņā bronzas Munks vēro Oslofjordu un atceras “Trīs meitenes uz tilta”, “Melanholiju” un citas šeit tapušās gleznas.
No rīta par mākslu domāt nav laika, jo jāsteidzas uz prāmi, kas 30 minūtēs mūs pārved pāri Oslofjordam uz Mosu, kur, kā smejies, Munks ir atkal priekšā. Šajā miestā viņš pavadījis trīs gadus jau pēc Osgordstrandas perioda. Vispirms gan mūs sagaida neliela smilšu pludmale, ko rīta stundā apsēdušas vien kaijas, un zvejnieksievas tēls, kas lūkojas tālē pēc nelaimīgajiem, ko jūra paņēmusi, vai arī uz savu līdzinieci, kura stāvot Atlantijas viņā pusē, Amerikas krastā. Munka “pēdas” ir korekti iezīmētas, katrā no sešiem pieturpunktiem priecē neiztrūkstošais informācijas stends. Te Munks gleznojis arī vairāku savu draugu portretus, taču slavenākā no Mosā tapušajām gleznām ir “Strādnieki mājupceļā pēc darba”. Jāatceras, ka naftu Ziemeļjūrā norvēģi atrada gadus 40 vēlāk, bet iepriekš šī bija viena no nabadzīgākajām Eiropas nomalēm. Nav brīnums, ka tādā var uzgleznot arī “Kliedzienu”.
Paraugoties uz Grimsredas muižu, ko mākslinieks bija noīrējis Jelejas salā, var, maigi sakot, nojaust, ka Munks šajā laikā gluži nabags nebija, lai gan viņa rocību nevarētu arī salīdzināt ar Klodu Monē, kurš tajos pašos gados mālēja ūdensrozes savā Živernī un kolekcionēja automobiļus. Munkam tas nepiestāvētu. Bet Oslofjorda krasti un Munks viens otram nudien piestāv. Tāpat kā tukšās ielas. Te jāatceras Igors Siliņš, ar kuru satikties gan vairs nav laika. Uz ierasto tūristu jautājumu: “A ko tie cilvēki (nekur neredzamie) te dara?” Siliņš zina atbildi – protams, sēž internetā un arī lasa avīzes. Norvēģijā katrs iedzīvotājs (ieskaitot jaundzimušos un dažkārt arī Dieva mierā jau aizgājušos) ik dienas izlasa 1,7 avīzes! Lūk, papīra mediji, uz ko vajag tiekties! Meklēsim naftu, taisīsim hesu katrā paugurā (ne mazupītē!) un tad arī pārtikusī tauta aiz neko darīt atgriezīsies pie avīzēm!
Bet mūsu ceļojuma rezumē ir šāds: sešās, patiesībā, pilnās piecās dienās var paspēt daudz. Pat nopulēt priekšstatus par it kā tik pazīstamo Norvēģiju. Un pārliecināties, ka šī nu reiz ir zeme, kuras skaistums allaž iekurbulē bijīgu apbrīnu, lai cik reižu turp brauktu.
* fjell – plakankalne; toppen – virsotne; tind, tinden – smaile; breen – ledājs; foss, fossen – ūdenskritums; vatn, vatnet – ezers
Noderīgi
Lidojumam uz Dienvidnorvēģiju ekonomiskāk izmantot “Ryanair”. Biļešu cena – mainīga, pat no 30 EUR, ja ceļojumu ieplāno laikus un elastīgi.
Automašīnas īre sešām dienām – no 400 EUR. Degvielas cena Norvēģijā ~ 16 NOK (2 EUR) litrā.
Kempinga mājiņa vienai naktij (nepieciešama sava gultasveļa) ar pilnu virtuves komplektāciju – no 600 NOK. Divvietīgs numurs viesnīcā ar brokastīm – no 1000 NOK.
Cenas veikalos – vismaz 1,5 reizes augstākas nekā Latvijā. Maizes kukulītis 25 – 35 NOK, kilograms brūkleņu ievārījuma – 16 NOK. Kafija (un termoss) jāņem līdzi sava. Tasīte vājas kafijas mazās ieskrietuvēs – 30 – 40 NOK.
