Kārlis Streips: Manās acīs Kārļa Ulmaņa lielākais grēks bija lēmums Latvijas neatkarību atdot ienaidniekam bez neviena šāviņa 0
Latvijas vēsturē ir bijuši gari laikmeti, kurā valdības sistēma ir bijusi totalitāra vai vismaz autoritāra.
Viens elements pirmsākumos bija kristīgās baznīcas uzrašanās mūspusē tā dēvēto krusta karu rezultātā.
Rīgu dibināja bīskaps. Doma baznīca Vecrīgā ir viena no senākajām celtnēm Baltijas valstīs.
Kopā ar reliģiju nāca aristokrātija un augstdzimtība. Daudzus gadu simtus laukos dzīvoja trūcīgi dzimtcilvēki, kuriem principā nekādu tiesību nebija.
Kontrole Latvijā nāca un gāja. Man vienmēr bijis interesanti lasīt par laikmetu, kurā pie teikšanas bija Zviedrija, jo tie esot bijuši salīdzinoši pretimnākoši valdnieki.
Taču 1795. gadā Krievijas impērija pabeidza mūsdienu Baltijas valstu iekļaušanu sevī. Vairāku gadsimtu garumā centrālā vara bija Maskavā, bet politiski ekonomiskā vara Latvijā piederēja baroniem un citiem grandiem.
Krievijā kā tādā 19. gadsimta otrajā pusē sākās nemieri pret pastāvošo režīmu. Tie beidzās ar komunisma principa ieviešanu, kura rezultātā cara ģimene tapa arestēta un apslaktēta, un Krievijā uzsākās periods zem nosaukuma Padomju Savienība.
Latvijai izdevās no tā izsprukt. Gan 1918. gadā, gan arī 1991. gadā principā bija īss brīdis, kurā apstākļu sakritība bija tāda, ka bija iespējama valsts neatkarība.
1918. gada novembrī nodibinātā Latvijas Republika bija neatkarīga valsts. Starptautiskajā nozīmē liels sasniegums bija iekļaušana Tautu savienībā, kas bija sava veida Apvienoto Nāciju Organizācijas priekštecis.
Tajā skaitā 1938. gadā Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters kļuva par padomes 101. sesijas prezidentu.
Brīdī, kad Latvija kļuva par Tautu savienības dalībvalsti, tā bija demokrātiska valsts ar vēlētu likumdevēju un cita veida demokrātijas atribūtiku.
Tomēr 1934. gadā uzradās viens politiķis ar neizmērojamām ambīcijām. Runa protams ir par Kārli Ulmani.
1931. gadā 13. Saeimas vēlēšanās Ulmaņa pārstāvētā Latviešu zemnieku savienība tika pie tikai 14 mandātiem, un pašam Ulmanim draudēja izsvītrošana līdz brīdim, kad viņš vairs nebūtu deputāts.
Nākamās vēlēšanas bija paredzētas 1934. gada rudenī. Juzdams, ka zemniekiem tur neies labi, Ulmanis 1934. g. maijā sarīkoja apvērsumu un no tā brīža līdz neatkarības zaudēšanai mūsējā bija nedemokrātiska valsts.
Ulmanis nebija totalitāri noskaņots diktators. Jā sen nīstās Sociāldemokrātu partijas redzamākie biedri uz kādu laiku pēc apvērsuma nonāca apcietinājumā.
Manās acīs Kārļa Ulmaņa lielākais grēks bija lēmums Latvijas neatkarību atdot ienaidniekam bez neviena šāviņa.
Vārdi “es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās” cita starpā nozīmēja, ka liels skaits latviešu “palika savā vietā” līdz brīdim 1941. gada jūnijā, kad okupācijas režīms tiem atnāca pakaļ, un padsmit tūkstoši valsts iedzīvotāju nonāca Sibīrijas plašumos.
Tajā skaitā zināms skaits ebreju, kuri gandrīz automātiski nonāca “buržuju kārtā.”
Tiesa, var teikt, ka tiem laimējās, jo vien pāris nedēļas pēc lielajām deportācijām Latvijā ieradās nacistu Vācijas karaspēks.
Laba daļa latviešu to uzņēma ar urravām, jo uzskatīja, ka vācieši palīdzēs nodrošināt valsts neatkarību.
Protams, nekas nevarēja būt tālāk no patiesības. Nacistu galvenais mērķis bija tā dēvētās Lebensraum (dzīves telpas) nodrošināšana āriešiem.
Pēc nacistu okupācijas, 95% Latvijas ebreju bija nogalināti.
Par PSRS okupāciju nav daudz jāstāsta. Deportācijas, represijas, latviešu valodas apspiešana, ceļošanas aizliegumi vai ierobežojumi, KGB klātbūtne visur pēc kārtas.
Pēc PSRS sabrukuma, Baltijas valstis izveidoja demokrātiskas valdībai.
Tā tas gan nebija ar citām kādreizējām PSRS republikām. Skarbas diktatūras izveidotas Krievijā, Baltkrievijā, Kazahstānā, Kirgīzijā, Uzbekistānā un Azerbaidžānā.
Citur ir valdošas partijas, kas ir iekrampējušās varā. Redzams piemērs ir Gruzija ar tā dēvēto Gruzijas sapņa partiju.
Kopumā patlaban pasaulē ir 52 valstis, kuras uzskatītas par nebrīvām vai diktatoriskām.
Amerika kļūst par diktatūru. Prezidents Tramps ir atbrīvojis no darba tūkstošiem federālo darbinieku.
Viņš ir aplicis ar tarifiem visu pasauli, lai gan nesen apelācijas tiesa to noraidīja.
Preses konferencē Tramps teica, ka tā kā viņš ir ASV prezidents, viņam ir tiesības darīt jebko, kas viņam patīk.
Tramps ir iesūtījis Nacionālās gvardes karavīrus Losandželosā un Amerikas galvaspilsētā, lai gan abos gadījumos attiecīgās pilsētas mēri pret to iebilda.
Protams, ir arī ICE, kas ir devusies migrantu medībās visā Amerikā. Bieži vien tie ir pavisam nevainīgi cilvēki, kas vienkārši tur meklēja labāku dzīvi.
Viņš ir licis izmeklēt vairākus no viņa politiskajiem oponentiem. Senatoru Ādamu Šifu no Kalifornijas, Ņujorkas tieslietu ministri Letišu Džeimsu, un daudzus citus.
Amerikas Augstākajā tiesā patlaban ir tā dēvētās MAGA kustības vairākums, un vairākkārt tiesa ir spriedusi, ka tāda vai cita Trampa aktivitāte ir atļauta, kamēr tiesa spriedīs par jautājuma centrālo būtību.
Kongress pieņēma tā dēvēto “lielo skaisto likumu,” kurā cita starpā paredzēts, ka Medicaid apdrošināšanas programma tiks atņemta apmēram 15 miljoniem cilvēku.
Tad vēl Tramps ir centies no amata atbrīvot Amerikas centrālās bankas vieno no gubernatorēm Līsu Kuku.
Centrālā banka tika izstrādāta tā, lai tā būtu pilnībā neatkarīga no ASV prezidenta. Viņš šo faktu ir ignorējis.
Kuka kundze Trampu iesūdzēja tiesā, jo likumā ir skaidri pateikts, ka centrālās bankas gubernatorus nedrīkst atbrīvot.
Vēl šonedēļ vēlos konstatēt, ka komentāra publicēšanas dienā būs Latvijas pirmā skolas diena 2025. gadā.
Zinu, izglītības sistēmā joprojām trūkst ap 100 skolotāju dažādās jomās.
Tomēr gribu cerēt, ka visi bērni veiksmīgi mācīsies un ar laiku dosies uz augstskolu!
Mācīties ir ļoti laba lieta. Mūsdienās bērni vairāk laika pavada ar dažādām elektroniskām ierīcēm nekā ar grāmatām.
Par to ir ļoti žēl. Grāmatas atver dažādas pasaules, kurās iegrimt.
Veiksmi mācībās visiem skolēniem!
