Kārlis Streips: Amerikas prezidents ir muļķītis, kuru bez jebkādām problēmām var apvest ap stūri 0
Gribēju šonedēļ rakstīt par 21. un 23. augustu no vēsturiska viedokļa.
21. augusts – diena no 1991. gada, kad sabruka pučs Maskavā un mūsu valsts atguva pilnu un neapstrīdētu suverenitāti un neatkarību.
23. augusts – 1939. gadā nacistu Vācija un boļševiku Padomju Savienība parakstīja līdz kliņķim cinisku savstarpējās neuzbrukšanas līgumu. Zinām, ka Vācijas fīrers turēja pirkstus sačokurotus aiz muguras, jo gadu vēlāk nacisti iebruka Polijā un rezultāts bija 2. Pasaules karš.
Piecdesmit gadus pēc šī dokumenta parakstīšanas ļaudis Baltijas valstī pusgadsimtu nolēma atzīmēt ar nelauztu cilvēku ķēdi no Tallinas visu ceļu līdz Viļņai. Baltijas ceļš ar laiku atzīts par cienīgu iekļaušanai ANO Netaustāmā mantojuma sarakstā.
23. augusts ir atceres diena. 21. augusts arīdzan. Man personīgi jau sen ir šķitis, ka 21. augustam būtu jābūt svētku dienai, jo atšķirībā no 4. maija (1990. g.), todien nudien tika atjaunota neatkarība, nevis vienkārši pieņemta deklarācija ar pārejas posmu.
Par šiem notikumiem portālā LA.LV esmu rakstījis citreiz un plašāk, un doma bija izmantot izdevību un paskatīties, kas mūsu valstī un citur darījās 21. un 23. augustā citugad.
Plānots izmantot Latvijas Nacionālās bibliotēkas pakalpojumu Periodika, kur iespējams aplūkot laikrakstu saturu mūsu valstī no astoņpadsmitā gadsimta līdz pat mūsdienām.
Tur varētu ievadīt jēdzienu “1985. g. 21. augusts,” tā meklējot informāciju par dienu pirms četrdesmit gadiem. Parasti parādītos visi laikraksti, kādi todien publicēti (gan Latvijā, gan arī emigrācijā, kur darbojās trimdas prese).
Taču vakar, kad sāku darbu, portāls Politika bija uzkāries, un šorīt, kad gribēju turp atgriezties, tā tas bija joprojām. Un tāpēc nācās mainīt plānus un šonedēļ rakstīt par ko citu.
Proti, par 24. augustu. Dienu 1991. gadā, kad Ukraina pieteica savu neatkarību.
1991. gadā centrālā diskusija Padomju Savienībā bija par domu, ka varētu izveidot kaut kādu jaunu savienību ar daudz plašākām tiesībām un brīvību, bet vienalga ar centru Maskavā, kas cita starpā nozīmētu krievu valodas turpinošo dominanci.
Padomju iekārtas vecajiem bukiem šāda doma bija nepieņemama, un tā nu minētā gada 18. augusta rītā padomijas ļaudis ieslēdza televizoru, konstatēja, ka top demonstrēts Čaikovska balets “Gulbju ezers” un droši vien padomāja:
“Kurš tad šoreiz nosprādzis?”
Karoti todien nolicis nebija neviens. Vienkārši vecie reakcionāri un recidīvisti izdomāja, ka vajadzīgs apvērsums.
Saorganizēja visu vajadzīgu, tajā skaitā lielu skaitu rokas dzelžu un lēmumu, no cietumiem Maskavā atbrīvot ne īpaši bīstamus cietumniekus, lai tur varētu iespundēt tos, kuri iebilda pret recidīvismu valsts politikā.
Zinu, daudzi redzami cilvēki Padomju Latvijā todien sapakoja koferīti, ja nu gadījumā.
Izrādījās – nevajadzēja. Vecie vīri bija pārrēķinājušies. Lūzuma brīdis bija tad, kad Maskavā no savas dāčas ieradās Boriss Jeļcins, uzrāpās uz tanka, un PSRS zaldātiem pateica, ka tas būtu liels grēks, šaut uz savas valsts nevainīgajiem pilsoņiem.
Šādos apstākļos 1991. g. 20. augustā Igaunijas PSR izsludināja neatkarību.
Nākamajā dienā tāpat izdarīja Latvijas PSR Augstākā padome. Memuārā viena no tā laika aktīvistēm rakstīja, ka brīdī, kad tapa debatēta attiecīgā rezolūcija, ārpus AP nama bija bruņu transportieri un tanki ar paceltiem stobriem.
Paniskā ātrumā deklarācijas teksts tika tulkots uz angļu valodu, lai uzbrukuma gadījumā to varētu izplatīt starptautiski.
Bet, reiz “Konstitucionālais likums par Latvijas Republikas valstisko statusu” bija pieņemts, aktīviste atkal paskatījās pa logu, un redzēja, ka tanki stobrus bija nolaiduši, un tie devās prom.
Visas trīs Baltijas valstis atguva neatkarību un vien pāris nedēļas vēlāk uzņemtas Apvienoto Nāciju organizācijā kā pilntiesīgas dalībvalstis.
Padomju Sociālistisko Republiku savienībā bija 15 valstis. Ukraina sekoja 24. augustā, Baltkrievija 25. augustā un Moldova divas dienas pēc tam.
Kirgizstāna neatkarības deklarāciju apstiprināja minētā gada 31. augustā, nākamajā dienā sekoja Uzbekistāna. 9. septembrī Tadžikistāna, 21. septembrī Armēnija, 18. oktobrī Azerbaidžāna, 27. oktobrī Turkmenistāna.
Krievijas Federācija neatkarību pieteica 1991. g. 12. decembrī. Pastarīte šajā ziņā bija Kazahstāna, kura nebūt nebija pārliecināta, vai tā kaut kas ir vajadzīgs. Deklarācija pieņemta 16. decembrī.
Padomju Savienība oficiāli pārstāja eksistēt tā paša gada 26. decembrī.
Ukrainas gadījumā politiskie spēki bija vienisprātis, ka pienācis laiks atdalīties no centra. Konkrēti iepriekš valdošā Kompartija paziņoja, ka tā atbalsta neatkarību ar mērķi sevi stingri atdalīt no vecajiem kraķiem Maskavā, kuri cerēja uz apvērsumu un atgriešanos staļinismā.
“Tā būtu vesela katastrofa, ja partija to neatbalstītu” – tā paziņoja Kompartijas pirmais sekretārs. Galu galā Augstākajā Radā 321 balss par, vien divas pret un sešiem deputātiem atturoties.
Vienlaikus noteikts datums referendumam par tēmu. 84% ukraiņu piedalījās referendumā, un vairāk nekā 90 procenti balsoja par neatkarību.
Vienlaikus todien pirmoreiz Ukrainā bija valsts prezidenta vēlēšanas. Uzvarēja Leonīds Kravčuks, kurš dažas dienas pēc tam kopā ar līderiem no Krievijas un Baltkrievijas parakstīja oficiālo dekrētu par jēdziena “Padomju Savienība” likvidēšanu un anulēšanu.
Cerība bija izveidot tā dēvēto Neatkarīgo Valstu savienību kā sava veida Padomju Savienības surogātu. To izveidoja desmit kādreizējās PSRS republikas, tajā skaitā Ukraina.
NVS dikti centās kļūt par sava veida Eiropas savienību austrumvalstīm. Nekādus kalnus šī organizācija gāzusi nav un starptautisko attiecību nozīmē tā principā ir tukša lapa.
Ukrainas ģeogrāfija un atrašanās vieta nozīmē, ka tā allaž ir bijusi sadalīta divās daļās. Austrumos industrializēta vide, kura daudz vairāk piekļāvusies Krievijai.
Savukārt valsts vidienē un rietumos liberālāk noskaņota sabiedrība, kura tā vietā gribētu labākas attiecības ar rietumiem, ar ko saprast Eiropas Savienību un NATO.
Lūzuma punkts starp šīm pusēm pienāca 2013. gadā, kad toreizējais un līdz kliņķim korumpētais valsts prezidents Viktors Janukovičs piepeši pārtrauca sarunas par brīvas tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību, tā vietā piedāvājot ciešākas attiecības ar kaimiņvalsti uz austrumiem.
Ukraina principā uzsprāga. Masveida demonstrāciju rezultātā notika divas lietas.
Pirmkārt, Janukovičs bija spiests piesist pēdu, jo bija skaidrs, ka pūlis bija pietiekami noskaities, lai viņu saplosītu gabalos. Kadrs aizmuka uz Maskavu, kur viņš dzīvo joprojām.
Un nākamajā vakarā pēc prezidenta padzišanas, Kremlī sākās saruna par Krimas aneksiju.
Pirmā reize Eiropā kopš 2. pasaule kara, kad viena valsts nolēma vienkārši pievākt cits valsts teritoriju un to pasludināt par savējo.
Tobrīd Krievija tāpat jau bija rīkojusies attiecībā uz Moldovu (Piedņestra) un Gruziju (Abhāzija un Dienvidosetija).
Visos gadījumos scenārijs viens un tāds pats. “Vietējie iedzīvotāji” sāk vaimanāt par baisajiem moldāviešiem vai gruzīniem, kuri viņus apspiež, lūdz “lielo brāli” nākt talkā.
Visas trīs minētās teritorijas Kremļa izpildījumā deklarētas par “neatkarīgām valstīm,” kuras pasaulē principā neatzīst neviens.
Ja kas, tad īsi pirms “speciālās militārās operācijas” uzsākšanas, Kremļa fašists tieši tāpat izdarīja attiecībā uz Ukrainai piederošajiem Luganskas un Doņetskas apgabaliem.
Abos gadījumos pasludināta “neatkarīga” Luganskas tautas republika un Doņetskas tautas republika.
Krimas aneksija notika ātri un pēc grafika. Tiesa, tā dēvētie “mazie zaļie vīriņi” sākumā izcēlās ar ģeogrāfisku analfabētismu.
Vienā gadījumā vīri ieņēma celtni, kurā viņuprāt atradās vietējā pašvaldība. Patiesībā tas bija vietējais opernams. Ups!
Taču ārpus tā okupanti pa fikso sarīkoja referendumu, kurā (protams, protams) teju vai visi pateica, ka, jā viņi vairs negrib būt Ukrainā, vai mātuška viņus ņems pretī?
Scenārijs starp citu precīzi tāds pats, kādu Kremlis izmantoja 1940. gadā, kad bija vajadzīga Latvijas “Tautas Saeima”, kuras delegācija dosies uz Maskavu ar lūgumu likvidēt savas valsts neatkarību.
Tūdaļ pēc Krimas sagrābšanas sākās Kremļa fašista spēku marodēšana Ukrainas dienvidaustrumos.
Visu laiku apgalvojot, ka krievu zaldātu tur neesot vispār, tajā skaitā tajos gadījumos, kad kritis kāds krievu zaldāts, viņš apglabāts turpat un anonīmi, lai slēptu pēdas.
Cita starpā marodētāji 2014. gadā nogāza Malaizijas aviokompānijas pasažieru lidmašīnu un nogalināja vairākus simtus pasažieru un apkalpes locekļu.
Kremlis noliedza savu iesaisti. Kremlis meloja.
“Speciālās militārās operācijas” sākumā Kremlis (un liela daļa ārpasaules) uzskatīja, ka pāris dienu laikā iebrucējs būs sasniedzis Kijivu, būs gāzis Ukrainas prezidentu un valdību, un Ukraina būs nepārprotama Maskavas vasaļvalsts.
Neizdevās. Ukraiņi izrādījās krietni cietāks rieksts esam, nekā iebrucēji bija padomājuši.
Cita starpā draudīgā kolonna no Baltkrievijas ziemeļos bija spiesta apstāties tad, kad pietrūka degviela, un visa pasaule redzēja iebrucēju nekompetenci tad, kad zaldātiņi sāka klejot pa vietējiem ciematiem ar jautājumu, kur būtu kāda uzpildes stacija.
Lieki teikt, ukraiņi visas norādes jau sen bija paslēpuši. Plus vēl apturētā kolonna tukša ceļa vidū deva izcilu iespēju ukraiņu artilēristiem un citiem pilnveidot savas prasmes apšaudē.
Genocīds Ukrainā sākās jau pirms vairāk nekā trim gadiem. Sākumā rietumi bija negribīgi attiecībā uz valsts apbruņošanu.
Baidījās – ja dosim ieročus, tas procesu eskalēs, varbūt Kremļa fašists ķersies pie saviem kodolieročiem un tad visu pasauli uzspridzinās gaisā.
Ukrainas prezidents nenoguris siroja pa rietumu galvaspilsētām ar izmisīgu lūgumu dot ieročus, pretgaisa aizsardzības sistēmas un visu pārējo, kas ukraiņiem bija vajadzīgs.
Amerikas prezidenta Džo Baidena laikā hrestomātisks bija teiciens, ka amerikāņi un rietumnieki Ukrainai deva pietiekami daudz, lai tā karā nezaudētu, bet nekad ne pietiekami daudz, lai tā karā uzvarētu.
Pa to starpu Republikāņu partija Amerikā pērn nolēma nomināciju uz valsts prezidenta amatu atkal uzticēt notiesātam noziedzniekam ar demenci.
Viņš cita starpā priekšvēlēšanu laikā nenoguris bubināja, ka viņš karu Ukrainā novedīs pie beigām pirmajā dienā pēc tam, kad viņš stāsies amatā, vai varbūt vēl pirms tam.
Šīs “pārliecības” pamatā bija Amerikas prezidenta nepārtrauktā vēlme ar Kremļa fašistu čubināties un čupoties, tajā skaitā vienā bēdīgi slavenā gadījumā 2018. gadā Helsinkos, publiski paziņojot, ka viņš Kremļa fašistam tic un pats savas valsts izlūkdienestiem netic.
Jautājums bija par Krievijas nepārprotamo un kraso iejaukšanos 2016. gada vēlēšanās Amerikā. Biedrs Vladimirs Amerikas prezidentam pateica, ka tā tas nebija, un Amerikas prezidents bija pietiekami naivs, lai ticētu uz vārda.
Taču attiecībā uz genocīdu Ukrainā, kadrs acīmredzot uzskatīja, ka viņš piezvanīs sirdsdraugam Maskavā un visu sarunās.
Nekas tamlīdzīgs nenotika, un laikā kopš tam Amerikas režīms attiecībā uz Ukrainu ir bijis svaidīgs.
Te vienubrīd kritizēt Ukrainas prezidentu ārā no panckām tāpēc, ka viņš ne tā bija ģērbies tikšanās laikā Baltajā namā.
Te vienubrīd pārtraukt izlūkdienestu informācijas piegādi Ukrainai. Te citubrīd tāpat darīt ar jau apsolītiem un Kongresa apstiprinātiem ieroču sūtījumiem.
Citreiz atkal Amerikas prezidenta prātiņā ataususi doma, ka hei – varbūt Kremļa fašists tomēr nav labticīgākais no kadriem. Varbūt viņš ir tāds nerātns un neuzvedīgs.
Pēdējo nedēļu laikā esam redzējuši Amerikas prezidenta klanīšanos un bučošanos Aļaskā, kur krimināli apsūdzētajam kadram no Maskavas tika izklāts garš sarkans tepiķis. Pagodināts ar vizīti Amerikas prezidenta limuzīnā.
Un acīmredzot pilnīgi spējīgs kārtējo reizi saprast, kas Amerikas prezidents ir par muļķīti, kuru bez jebkādām problēmām var apvest ap stūri.
Dodoties uz Aļasku, prezidents savā lidmašīnā žurnālistu priekšā dižojās, ka tas tā nebūs. Ja nebūs piekrišanas uguns pārtraukšanai, tad Amerikas prezidents ies mājās un tālāk nerunās. Būs sekas – smagas, smagas sekas.
Bija doma, ka Aļaskā līderi tiksies sešu vai septiņu stundu garumā. Tā vietā process beidzās jau pēc divarpus stundām.
Un sausais atlikums bija skaidrs. Kremļa fašists nekam piekritis nebija (lai arī Amerikas prezidents un viņa ļaudis dikti centās apgalvot pretējo), un Amerikas prezidents nebija gatavs uzlikt jebkāda veida sankcijas pret agresoru.
Ap to pašu laiku Amerikas prezidents arī no zila gaisa paziņoja, ka Ukrainai par tālāko domājot pilnīgi noteikti būs jāaizmirst par Krimu un pilnīgi noteikti jāsaprot, ka nekad tā nekļūs par NATO dalībvalsti.
Tapa runāts par “teritoriju apmaiņu” starp Ukrainu un agresoru.
Nupat nesen Amerikas prezidents paziņoja, ka viņš Kremļa fašistam dos vēl divas nedēļas laika prasties un laboties, un pēc tam – pēc tam gan būs smagas sekas un sankcijas.
Kremļa ļaudis nav pirmoreiz ar pīpi uz jumta. Viņi labi zina, ka nekādas īstas agresijas no amerikāņu puses patlaban nebūs.
Un tāpēc Kremļa mūžsenais ārlietu ministrs var atklātā tekstā pateikt, ka viņa saimnieka mērķi attiecībā uz Ukrainu nav mainījušies ne pa sprīdi:
Krima un viss Donbass mums. Ukrainas demilitarizācija. Ukrainas izslēgšana no rietumu civilizācijas. Ukrainas atstāšana kaut kādā mijkrēslī starp civilizāciju un autokrātiju.
Lieki teikt, ukraiņiem šāda domāšana ir absolūti noraidāma. Atteikties no 20% valsts teritorijas?! Kur veselais saprāts? Un ļaut agresoram kaimiņos diktēt Ukrainas ģeopolitisko nākotni? Nu, nē.
Kremlis šajā situācijā ir nekustināms objekts. Tas zina, ka ar Irānas un Ziemeļkorejas palīdzību tas var turpināt iegūt visus vajadzīgos dronus, lai Ukrainu taranētu vēl un vēl, un vēl, un vēl.
Rietumi pēc tikšanās Aļaskā un tai sekojošā samita Vašingtonā starp Amerikas prezidentu, Ukrainas prezidentu un grupu eiropiešu politikas grandu, kuri bija devušies atbalstīt ukraini – pēc tam bija pārliecība, ka Kremļa fašists labosies, un tāpēc bija pareizais laiks runāt par drošības garantijām, kādas būs pēc tam, kad konflikts būs novests līdz beigām.
Amerika atklātā tekstā paziņoja, ka Kremlis esot piekritis rietumu garantijām Ukrainā, tās aprakstot ar vārdiem “līdzīgas NATO dibināšanas līguma 5. panta garantijām.”
Neviens nebija pārsteigts uzzinot, ka Kremlis neko tamlīdzīgu nebija solījis vai garantējis.
Atliek viens vien jautājums: Kurā brīdī civilizētā pasaule sapratīs, ka aizture attiecībā uz militārās palīdzības piegādi Ukrainai nav vairs jēdzīga nemaz?
Tā vien šķiet, vienīgais atlikušais variants ir Kremļa spēkiem tā sadot pa purnu, ka tie dosies prom smilkstot un nekad vairs neuzdrīkstēsies doties tādā avantūrā.
Kremlim zaldāti ir lielgabala gaļa, tam viņu nākotne ir pilnībā vienaldzīga. Ukraiņi ir ar pieaugošu aktivitāti bombardējuši kaimiņvalsts militārās iekārtas un energoresursus. Vairākkārt Krievijas lidostās nācies atcelt reisus.
Nupat lasīju par diviem ukraiņiem, kuri lieto PSRS laiku propellera lidmašīnu – īstenu “kukuruzņiku,” kurā viens sēž pie stūres, un otrs pa logu izliecies ar parastu bisi vai cita veida šauteni cenšas nogāzt Kremļa fašista uzsūtītos dronus.
Vēstīts, apmēram 60 gadījumos veiksmīgi.
Kara sākumā bija stāsts par sievieti, kura citu dronu nogāza ar gurķu burku un no sava balkona.
Bija stāsts par tantiņu, kura piegāja krievu zaldātam, viņam saujā ielika saulespuķu sēklas un pateica “Vismaz pēc tam, kad būsi kritis, te izaugs ziedi.”
Ir skaidrs, ukraiņi grib dzīvot paši savā valstī un mierā. Pēc 35 gadu vēstures kā neatkarīgai valstij, vairākums nepārprotami ir nosliecies rietumu virzienā un nevis gatavs atdoties Kremļa fašista ķetnās.
Taču Maskavā ir iesēdies grotesks režīms, kurš par to negrib dzirdēt neko.
Rietumvalstis? Cik vēl ilgi jūs sēdēsit uz rokām?
