Dvēsele aiziet kā balts tauriņš vai zili dūmi 2
“Jūrā gāju naudas gūt, saujā nesu dvēselīti:/ Balta bija jūras nauda, dārga mana dvēselīte.” Dvēsele, miesu atstādama, izejot cilvēkam ārā pa muti kā zili dūmiņi vai arī kā balts tauriņš. Tā veļas kā pelēki miglas vāli.
Pēterburgā tika pētītas cilvēku auras nāves iestāšanās brīdī. Iegūto vizuālo informāciju varēja sistematizēt trīs daļās, krāsas atšķirības noteica nāves iemesls: ja aiziešana bija dabisks dzīves noslēgums, krāsas bija blāvas (pelēki miglas vāli, balta gaisma u. tml. latviešu folklorā); ja nāve iestājās negaidīti, tad gaisma spilgti uzliesmoja un nodzisa; pašnāvnieku auras gaismas spēcīgi, nervozi pulsēja, pat raustījās.
20. gs. divdesmitajos gados krievu zinātnieks Kirlians veica pētījumus ar tobrīd vēl visai primitīvajiem rentgena aparātiem. Fotografējot augstfrekvenču svārstību diapazonā cilvēka rokas dažādu emocionālu stāvokļu brīžos, attēlos to gaisma bija atšķirīga. Pēc šiem pētījumiem zinātnieks izvirzīja hipotēzi, ka cilvēka augums izstaro enerģiju augstfrekvenču svārstību diapazonā, un eksperimenti apliecināja faktu, ka savā diapazonā visi orgāni un šūnas izstaro ne tikai noteiktas krāsas gaismu, bet tā enerģiski mainās uz zilo vai sarkano pusi, mainoties impulsam. Padomju vara neatzina zinātnieka veikumu, faktu, ka ķermenim ir mūsu acīm neuztverams fiziskais turpinājums.
Šodienas zinātne, pētot biogravitācijas lauku, ko izstaro smadzenes, krūtis, citi iekšējie orgāni, plaukstas un āda, nofiksējusi cilvēku domas intensitātes un šā lauka stipruma savstarpējo saistību. Infrasarkanais starojums, cilvēka ķermeņa siltumstarojums, akustiskais, hemiluminiscences starojums u. c. tiek izmantoti slimo orgānu noteikšanā.
