“Man ir prieks, jau domājot vien par to!” Jānis Stībelis par nozīmīgu savas dzīves pieturpunktu
0
Kura no Jāņa Stībeļa dziesmām ir jūsu mīļākā? Mans patriotisms gavilē pie divām – “Karogs” un “Upe”. Ceru, ka tās abas izskanēs arī Jāņa jubilejas koncertā, kas 14.novembrī būs baudāms VEF Kultūras pilī.
Tieši šim notikumam par godu Jāni aicināju uz plašāku sarunu. Neslēpšu – aizrunājāmies ne tikai par mūziku vien, jo Jānis ir patiešām interesants sarunbiedrs.
Sāksim ar koncertu! Pastāsti, ar ko tas būs īpašs!
Tas būs visaptverošs koncerts saistībā ar manu radošo darbību. Cenšos šajā koncertā “vilkt laukā” būtiskākos savas radošās darbības pieturpunktus, atskatoties uz 10 jau izdotajiem albumiem. Katrā no tiem ir kāds skaņdarbs, kas asociējas ar konkrēto laiku.
Koncertā piedalīsies arī dažādi man svarīgi viesi, piemēram, Gacho, Marta Ritova, ceru, ka arī Laima Vaikule, Kaspars Ādamsons ar savu kori “Sōla”. Man ir fantastisks kolēģu sastāvs – mana sapņu komanda, sākot ar vecmeistaru Raimondu Macatu, kuru gribu saukt par maestro, arī ģitārists Gints Smukais, otru ģitāru spēlēs Jānis Kalniņš, ritma grupa ar Andri Buiķi, basģitāru spēlēs Reinis Ozoliņš, divi papildu vokāli izskanēs no Luīzes un Martas un, protams, rozīnīte uz manas kūkas šim kolosālajam mūziķu sastāvam ir arī saksofonists Gints Pabērzs.
Man ir prieks, jau domājot vien par šo koncertu. Esam jau visi kopā tikušies, salikuši pirmās skices, centušies no satikšanās prieka ne tikai pārrunāt aktuālo, bet izmēģināt kopējo skanējumu. Ļoti gribu, lai viss skan ideāli. Par šo tēmu es varu stāstīt daudz un dikti.
Pamanīju, ka nesen nosvinēji apaļo 50 gadu jubileju. Šis koncerts droši vien ir arī tam par godu.
Es to visu redzu kaut kā plašāk. Man tas vairāk ir kā radošais pieturas punkts, kurā uz mirkli apstāšos, atskatīšos atpakaļ uz paveikto un svinēšu to. Patiesībā par jubilejām es pārāk nedomāju, un tās nesvinu. Labākajā gadījumā aizeju nelielā kompānijā uz restorānu, taču kādu laiku man bija kāda tradīcija – vienmēr savā dzimšanas dienā aizlidoju uz kādu valsti un devos tur uz kādu lielu koncertu.
Viena no tavām jaunākajām dziesmām ir “Mans draugs”, kurā esi vienojies kopā ar Laimu Vaikuli, Intaru Busuli un Normundu Rutuli. Kādai, tavuprāt, jābūt draudzībai, lai tā turpinātos?
Vispirms jau draudzībā jābūt savstarpējai cieņai un mīlestībai, kas ir plašs jēdziens un sevī ietver arī tādu kā ziedošanos otram cilvēkam – tu nāc pretī otram, viņš nāk pretī tev. Magnēti, kas savstarpēji pievelkas. Draudzība ir kā stādiņš, kas ik pa laikam jāaplaista, lai tas neiznīkst.
Ir teiciens: no acīm prom, no sirds ārā. Man ir kāds bērnības draugs, ar kuru skolā sēdēju vienā solā, viņš aizbrauca uz Ameriku, izmācījās tur par zobārstu. Pirms pāris gadiem nolēmu viņu tur apciemot, bija interesanti redzēt, cik aizraujoša bijusi viņa dzīve, kā viņš izveidojis savu klīniku Amerikā. Izbaudīju, ka varam kopā pasmieties, atceroties, kā bērnudārzā saskrējāmies kopā ar pierēm. Ikdienā mūs šķir kontinenti, taču draudzība ir palikusi.
Jaunajā dziesmā gan stāsts vairāk ir par maniem skatuves draugiem un kolēģiem, ar kuriem jau tik sen esam pazīstami. Mēs visi ik pa laikam tiekamies, kopā uzdziedam, tāpēc man šķita, ka ir jāuzraksta dziesma tieši mums, ja reiz turamies kopā. Man pat nebija jālien dziļi azotē ne pēc vārdiem, ne melodijas – viss atnāca pats.
Cik nozīmīgas tev ir profesionālās draudzības?
Latvija jau vispār ir maza, te ir teju neiespējami nepazīt pārējos cunftes brāļus. Bet ir daži tuvākie, protams. Ar Normundu Rutuli esam jau aizvēsturisks tandēms – kad man jau bija grupa, viņš sāka kā bundzinieks, kopā braukājām pa festivāliem. Vēlāk viņš pats sāka dziedāt, uztaisīju viņam pirmo aranžējumu Raimonda Paula dziesmai. Tā kā esam viens otra dzīvē atstājuši dažādus nospiedumus. Par Laimu atkal ir cits stāsts – viņa ir ietekmējusi manu radošumu, mēs arī jau sen esam pazīstami. Bet Intars ir talsinieks, abi esam vienā mūzikas skolas bērnu ansamblī guvuši savu pirmo skatuves pieredzi.
Vai atceries savu pašu pirmo profesionālo koncertu un lielo skatuvi?
Tas sākums vispār bija interesants. Biju pastudējis Amerikā, atgriezos Latvijā un šķita, ka man ir jāraksta angliski. Tikai vēlāk sapratu, ka sākumā ir jānostabilizējas mājās, tikai pēc tam var sākt eksportēt. Tas ir tāpat kā biznesā. Tā bija viena no manām kļūdām, ko sākumā neapzinājos.
Viena no pirmajām dziesmām, ar ko mani pamanīja, bija “Brown eyes” (“Brūnās acis”) – ar to mani sāka aicināt uz kādiem klubiem. Sākumā tie nebija mani koncerti, piedalījos citu koncertos. Pirmais lielāks paša koncerts bija Dzintaru koncertzālē, kad prezentējām albumu “Glāze piena”, tas bija, šķiet, 2007.gads.
Un kāds tu esi, kad nokāp no skatuves?
Katrs cilvēks ir daudzšķautņains, es arī. Reizēm esmu priecīgs, reizēm skumjš, bet patiesībā tie, kas klausās manas dziesmas un iedziļinās to tekstos, var ieraudzīt visas manas dzīves peripetijas. Bet reizēm ir jālasa arī starp rindām, jo reizēm optimistiskākās dziesmas top tieši grūtākajos brīžos, kad šādi cenšos sevi uzmundrināt būt pozitīvam.
Pirms sarunas papētīju tavus sociālos medijus. Tajos esi visai ieturēts un ar privātu informāciju nedalies. Apzināti?
Nu reizēm jau ar kaut ko padalos, bet, jā, esmu kūtrs. Un man ir iekšējs uzstādījums, ka privātais ir privāts. Uz skatuves es varu būt jebkas, varu būt enerģisks un smaidīgs, bet, ja es raudu, es raudāšu mājās, lai neviens par to nezina. Bet var būt es nemaz neraudu?
Gribu cilvēkiem saistīties ar savu mūziku, nevis kaut kādām privātās dzīves lietām.
Katrs cilvēks savā dzīvē iziet cauri dažādiem periodiem, dažādiem pašizaugsmes līmeņiem. Kāds periods tev ir šobrīd, kāds Jānis tu esi šodien?
Jā, laika gaitā vērtības ir ļoti mainījušās. Agrāk man patika pasaulīgākas un visaptverošākas idejas, tagad esmu kļuvis daudz konservatīvāks, novērtēju stabilas vērtības. Arī muzikāli esmu kļuvis konservatīvāks, mazāk lidinos apkārt. Man nav tik svarīgi, kas ir modē, svarīgāks ir saturs, melodija, kompozīcija, ritms, jā, arī teksts.
Tāpat esmu kļuvis nacionālāks – man latviskums ir svarīgs. Gribu, lai mainīgajā pasaulē mūsu valsts spēj saglabāt savu seju un brīnišķīgo šarmu. Satraucos, jo redzu, ka brīžiem tas jau tiek zaudēts.
Un te droši vien mums jārunā par politiku…
Jā, man par to negribētos daudz runāt, bet tiešām gribas, lai mūsu politiķi vairāk parāda savu mugurkaulu, nemitīgi neskrienot līdzi visiem Eiropas kursiem un modernajām trakulībām. Nedomāju, ka mans vectēvs gāja savulaik neatkarības karā, lai pēc tam te kāds nāktu un visu valsti pārtaisītu. Valsts politikai ir jābūt stingrākai. Mums nebija viegli izcīnīt savas valsts neatkarību, bet tagad ar to tik viegli spēlējamies.
Es ceru, ka vismaz dziesmu svētkus un muzikālo izglītību neviens un nekad neatņems, jo bez kultūras mēs paliksim par tukšu vietu, kurā varēs iebraukt jebkurš un te dzīvot. Neskriesim pakaļ visam pasaulīgajam, labāk domāsim ar savu galvu!
Mums ir nepieciešama saimnieku domāšana, vēlme valstij attīstīt rūpniecību, pelnīt…
Ai, bet šī jau nav saruna par politiku. Labāk aicinu visus uz savu koncertu!
Sarunāts! Tiekamies koncertā.
