Atis Klimovičs: Tā saucamajā X stundā tieši karavīriem paredzēts būt pirmajiem, kam jāstājas pretī izaicinājumam 25
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts neatkarības un drošības stiprināšana ir daudzu dažādu profesiju pārstāvju labi padarīta darba rezultāts. Kā lai pasaka, kas mierīgo un ceļā uz aizvien lielāku labklājību esošo dzīvi vairāk nodrošinājuši – vai čakli saimnieki Latvijas laukos, celtnieki un ceļu būvnieki, skolotāji, ārsti vai mūsu diplomāti, kas aizstāvējuši valsti ārzemēs, vai brīvā prese jeb varbūt karavīri.
Skaidrs, ka par to jāpasaka paldies visiem minētajiem un neminētajiem dažādu darbu veicējiem, tomēr tieši karavīrus – savas armijas pārstāvjus – gribas izcelt nedaudz vairāk pāri citiem. Visdrīzāk, ikdienā tikai retais iedomājas par šiem cilvēkiem, viņu pienākumiem un dotā zvēresta jēgu.
Protams, ja vien karavīrs vai zemessargs nav ciešs tuvinieks.
Taču reizēs, kad redzam kādu no viņiem, derētu padomāt, ka tā saucamajā X stundā tieši viņiem paredzēts būt pirmajiem, kam jāstājas pretī izaicinājumam.
Protams, līdzīgi kā daudzi no viņiem, varam piesaukt Visaugstāko, lai mūs no ļaunā pasargā. Šo gatavību Latvijas aizstāvībai nepieciešams novērtēt. Un arī nepiemirst, ka prāvs skaits karavīru pildījuši profesionālo pienākumu ārvalstu misijās, tā stiprinot Latvijas drošību. Daži no viņiem tajās zaudējuši dzīvību.
Diez vai par galveno karavīra pienākumu nestundā ar ieroci rokās aizsargāt savu ģimeni, tuviniekus, māju un visu Latviju esam domājuši un runājuši pietiekami. Šim jautājumam līdzi velkas arī gara aste no pagātnes.
Tajā nav trūcis dažādu notikumu – no strēlnieku pulku dibināšanas un noasiņošanas krievu cara armijā, uzvaras izcīnīšanas Brīvības karā, skumjas noskatīšanās uz okupācijas spēku ienākšanu Latvijā un armijas likvidēšanu.
Visai saprotami, ka pēc tam izvērstās represijas vienam otram likušas izvēlēties bruņotu cīņu, lai arī otra okupanta armijas sastāvā. Tam visam sekojošā nacionālo partizānu cīņa apliecina ārkārtīgi spēcīgi izteiktu gribu pēc dzīves neatkarīgā valstī, gatavību, prasmi un drosmi to darīt ar ieročiem rokās.
Un, lai arī šis partizānu karš, šodienas acīm skatoties, ir grūti aptverams, liela daļa savai valstij labvēlīgi noskaņotu pilsoņu to uzskata par ārkārtīgi nozīmīgu notikumu.
Tas skaidri apliecina, ka katrai nācijai jāspēj sevi bruņoti aizstāvēt. Un, lai stiprinātu šo atziņu, visdrīzāk, ieteicams pasludināt tieši 2. martu par Latvijas Nacionālās pretošanās kustības dienu. Šis datums iegājis Latvijas vēsturē kā lielākā latviešu nacionālo partizānu kauja pret padomju okupantiem Latgalē Stompaku purvā 1945. gada 2.–3. martā.
Latviešu nacionālo partizānu grupu pretestība padomju okupācijas spēkiem atstājusi savu iespaidu uz to, ka mums ir sava valsts, armija, zemessargi, esam NATO sastāvā.
Tagad varam būt gandarīti, ka Latvijā pietika izpratnes, kāds ceļš ejams un kur meklējama drošība.
Tomēr tas nepavisam nenozīmē, ka šis darbs jau ir galā, – valsts stabilitāte, vienlīdzība un drošība – protams, ir visas sabiedrības kopēja lieta un nebeidzams process.
Apzinoties katras profesijas un amata nozīmīgumu, derētu ar lielāku izpratni izturēties tieši pret nepieciešamību stiprināt Latvijas militārās aizsardzības iespējas.
Nav noslēpums, ka pat no Latvijai lojāliem cilvēkiem dzirdēts, ka karavīru mācībās pārāk skaļi šauts.
Atcerēsimies saukli, kura patiesība pārbaudīta gadsimtu gaitā, ka uzturēt savu armiju ir daudz vieglāk nekā svešu.
