LLMMF publicitātes foto

Ko slēpj skandāls ap Laikmetīgās mākslas muzeja būves konkursu 9

Vakar bija pēdējā diena, kad Latvijas arhitekti varēja pieteikties dalībai septiņās starptautiskajās komandās, kuras slēgtā sacensībā jau izvēlētas Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja (LLMM) metu konkursa finālam. Šis konkurss vienā Latvijas arhitektu kopienas daļā izraisījis neizpratni un sašutuma vētru. Konkursa organizatora – britu kompānijas “Malcolm Reading Consultants” klients – Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds (LLMMF), ko izveidoja LLMM privātie investori un mecenāti – “AB LV Charitable Foundation” un Borisa un Ināras Teterevu fonds, – tiek apvainots Latvijas arhitektu pazemošanā, ierādot tiem tikai “otrā plāna” lomas, tāpat tam pārmet augstprātīgu attieksmi pret tautiešiem un pat vagara sindromu.

“Aizbēgs un rokā nesamedīs!”: Kaimiņš aicina steidzami aizturēt Gobzemu, kam esot saistība ar “Gazprom”. Tikmēr Aldis šorīt it kā jau redzēts lidostā 11
Kurš no “Jaunās vienotības” visvairāk svītrots, bet kurš saņēma “plusiņus”?
“Kāds varētu pasmaidīt, ka Lembergs ir notiesāts, bet šoreiz te ir cita nianse,” politologs skaidro, kāpēc Lembergs nevarētu “sēdēt pie valdības galda” 2
Lasīt citas ziņas

Nav noliedzams, ka LLMM būve ar tam paredzēto finansējumu – 30 miljoniem eiro (to pilnībā nodrošina privātie investori) – ir īsts katra arhitekta sapņu “pīrāgs”. Taču jāņem vērā, ka šoreiz konkursam izvēlēts īpašs, Latvijā vēl neredzēts modelis – slēgtajā sacensībā piedalīsies septiņi starptautiski atzīti biroji, kas savukārt paši izvēlēsies sadarbībai vietējos arhitektus.

Rodas gan iespaids, ka Latvijas arhitektu sašutums vairāk saistīts nevis ar ārzemju konkurentu ienākšanu vietējā tirgū (galu galā pie tā esam pieraduši un – ja kas – mākam arī konkurēt), bet gan ar to, ka viņi jau sākotnēji netika aicināti piedalīties konkursā tādā pašā līmenī kā ārzemnieki. Lielas bažas vieš arī neskaidrības par to, kāds tad īsti būs sadarbības modelis starp ārzemju “zvaigzni” un viņa vietējiem partneriem. Jāpiebilst, ka LLMM būvē valsts ar savu finansējumu nepiedalās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vai tiešām Latvijas arhitektu kvalifikācija un nopelni nav pietiekami, lai konkurētu ar ārzemniekiem pašu zemē? Bet varbūt divdomīgā situācija ar LLMM būves konkursu ir tikai indikators, kas liecina par dziļākām nozares problēmām?

Lai diskutētu par šiem jautājumiem, “Kultūrzīmju” redakcijā pie ovāla sarunu galda emocionāli spraigā diskusijā satikās Latvijas Arhitektu savienības (LAS) valdes priekšsēdētājs JURIS POGA (arhitekta “J. Pogas birojs”), arhitekts ANDIS SĪLIS (“SZK un Partneri”), arhitekts ANDRIS KRONBERGS (“Arhis Arhitekti”), AB LV “Charitable Foundation” mākslas programmu vadītājs un LLMMF ekspertu komisijas loceklis KASPARS VANAGS, Kultūras ministrijas (KM) eksperts, LLMMF ekspertu komisijas loceklis JĀNIS DRIPE, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes diplomande LIENE ŠVARCE – viņa diplomdarbā tieši tikko kā izstrādājusi Laikmetīgās mākslas muzeja projektu. Tā kā līdz šim pušu starpā bija pietrūcis komunikācijas, saruna izvērtās jo interesantāka. Diskusiju vadīja “Kultūrzīmju” redaktore Anita Bormane.

Spēle ar 
atklātām kārtīm?

– LLMM būšot nepieciešams “inovatīvs arhitektonisks risinājums ar skatu nākotnē”. Vai ar to jāsa­prot, ka arī pats muzejs būs kā laikmetīgās mākslas objekts? Vai latviešiem tas nav pa spēkam?

Kaspars Vanags: – Tā kā mākslinieks ir “jutīga dvēsele”, tad korelācija ar telpu, kurā mākslas darbs tiek izstādīts, ir ļoti komplicēts attiecību modelis. 21. gadsimtā mākslā tāpat kā jau labu laiku arhitektūrā daudz runāts par globālo stilu. No vienas puses, vēlamies nacionālas reprezentācijas muzejus, no otras puses, saprotam, ka vizuālā māksla 21. gadsimtā kļuvusi par globālu, transnacionālu fenomenu. Un tad jau priekšplānā izvirzās pilnīgi cita problemātika – dialogs, starpreģionalitāte. Šī izpratne tiek sagaidīta arī no arhitektiem.

– Bet vai tad latviešu arhitekti līdz šim nav pierādījuši savu spēju strādāt šādā plašā kontekstā?

– Sanāk, ka mēs it kā izvairāmies no latviešu arhitektiem, bet tā tieši nav – dodam iespēju septiņām latviešu komandām strādāt kopā ar septiņiem starptautiskiem birojiem. Mēs domājam, ka viņi tieši ir spējīgi.

– Runa tomēr ir par to, ka vietējiem jau pašā sākumā nebija iespēja startēt vienā līmenī ar ārzemniekiem. Vai nemaz nedomājāt par līdztiesību?

– Spēlējam ar atklātām kārtīm. Runa ir par to, ka, strādājot pie LLMM veidošanas, ārkārtīgi svarīgs ir kontaktu tīkls, kas nāk līdz ar arhitektu, kurš pirms tam jau strādājis ar citām starptautiska rakstura kultūras institūcijām.


– Publiskajā telpā izskan dažādi pieņēmumi – piemēram, kāds Latvijā slavens arhitekts portālā “a4d” izteicās, ka “stāru” komandas bijušas zināmas jau decembra vidū (konkurss tika izsludināts 9. decembrī, septiņus finālistus paziņoja 29. janvārī. – Red.). Vai tāpat nav arī ar viņu vietējiem partneriem?

Andis Sīlis: – Varu droši apliecināt, ka tā nav. Decembra vidū pat ārzemnieki vēl nebija zināmi.

K. Vanags: – Es nevēlētos komentēt sazvērestības teorijas.

Jānis Dripe: – Neviens konkurss nav sabiedrībā ticis akceptēts kā nevainojams – it īpaši tāpēc, ka dzīvojam mazā un korporatīvām saiknēm cauraustā sabiedrībā. Tāpēc, kad abi investori izteica gatavību ieguldīt 30 miljonus eiro Laikmetīgās mākslas muzeja būvē, konkursa rīkotājiem lūdzām – piedāvājiet formu, kas būtu maksimāli atvērta pret Latvijas arhitektu sabiedrību.

– Bet tieši demokrātisma trūkums šajā situācijā ir tas aizvainojošākais…

– Profesionāla un demokrātiska pieeja bija mūsu prasība konkursa rīkotājiem. Publisko iepirkumu likums to nosaka, ja runa ir par valsts vai pašvaldību finansējumu, bet šis ir cits gadījums. Bija dažādas iespējas, tomēr tieši spilgtais un samērā nesen īstenotais Gugenheima muzeja konkurss Somijā – tur piedalījās vairāk nekā tūkstoš dalībnieku –, kā arī nevainojamā 18 gadu reputācija tik konservatīvā valstī kā Apvienotā Karaliste bija argumenti, kāpēc konkursa rīkošanai tika izvēlēta kompānija “Malcolm Reading Consultants”. Teicām – dariet visu iespējamo, lai Latvijas arhitektu sabiedrība būtu iesaistīta. Jo var būt vēlme uzaicināt pasaules līmeņa zvaigzni un radīt arhitektūras skulptūru, kā to izdarīja, piemēram, Azerbaidžānas prezidents (Runa ir par slavenās irākiešu-britu izcelsmes dekonstruktīvisma arhitektes Zahas Hadidas projektēto Heidara Alijeva kultūras centru Baku. – Red.), jo likumiskais ietvars atļauj šajā vietā konkursu nerīkot. Konkursa rīkotājiem bija vairāki piedāvājumi – viens paredzēja uzaicināt, piemēram, piecas ārzemju arhitektu komandas un divas no Latvijas. Tomēr viņi vaicāja – vai Latvijā atradīsim divas komandas, kurām ir pieredze laikmetīgās mākslas muzeju projektēšanā? Visticamāk, beigās uzvarētājs vienalga nebūtu meklējams starp šīm divām vietējām komandām. Otrs modelis – atbilstoši pieredzei (portfolio) tiek izvēlētas septiņas ārzemju komandas, bet tiek arī noteikts, ka tām uz patiesas partnerības principa jāstrādā kopā ar Latvijas komandām. Pēc KM ieskata, ar šādu modeli mēs vairākus desmitus Latvijas arhitektus iesaistītu radošajā procesā, un būtu garantija, ka uzceltajam muzejam autori būs arī Latvijas arhitekti.

Kā Mirtas 
tantes radinieki

– Izskanējis, ka vairāki Latvijas lielie biroji LLMM konkursu ignorēšot… Bet vai esat mierā arī ar LAS klusēšanu šajā jautājumā?

Andris Kronbergs: – Mēs nevis ignorēsim, bet nepiedalīsimies šajā konkursā. Runājot par LAS, tad, cik zinu, nekāda oficiāli pausta kopīga lēmuma nav bijis. Konsolidēties vienā viedoklī vairāk nekā 500 arhitektiem nav vienkārši. Tomēr, runājot par konkursu praksi – tikpat svarīgs kā Vanaga kunga pieminētie integrācijas, vienādās izpratnes un tīklošanas jautājumi, ja jau vispār rīko konkursu (šajā gadījumā to, iespējams, varēja arī nedarīt), ir arī līdztiesības un vienādu iespēju radīšanas jautājums. Kādam jau a priori izlemt, ka kāds ir labāks par otru, sadalot lomas un nepietiekoši lietojot neskaidrus kritērijus, ir liela drosme.

Juris Poga: – Arī “Jura Pogas birojs” konkursā nepiedalīsies. Tomēr LAS nav ģenerālštābs, kur visiem pateikt – nē, tagad tā nedarīsim, vai gluži otrādi. Bez šaubām, tas, ka LLMM konkurss izraisīja duālu situāciju Latvijas arhitektu sabiedrībā, liecina, ka kaut kas nav kārtībā. Kopā ar arhitektu Jāni Krastiņu esam secinājuši, ka Latvijā ir četri muzeji, kas būvēti tieši šim mērķim – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Jelgavas mākslas muzejs, ko pēc kara nojauca, Motormuzejs un Latvijas Okupācijas muzejs. Šeit tiek mēģināts mākslīgi konkursa ceļā izveidot septiņas kompleksas vienības, kas sastāv no ārzemniekiem un vietējiem, tomēr Latvijas līdzdalība tajās būtu ierobežota.

K. Vanags: – Varbūt Latvijas arhitektu kopienai vispirms tikt skaidrībā ar Okupācijas muzeju un tikai pēc tam izteikt vēlmi “pašrocīgi” celt nākamo muzeju? Turklāt saistībā ar LLMM būves konkursu runa ir arī par pieredzi laikmetīgās mākslas jomā. Cik lielā mērā Latvijas arhitektus tā interesējusi kā sadarbības platforma, pirms parādījies privātu mecenātu piedāvājums būvēt laikmetīgās mākslas muzeju? Kamēr nebija investīcijas, arhitekti īpaši neinteresējās par laikmetīgo mākslu. Bet, tai parādoties, uzreiz ir klāt – gluži kā radinieki pie Mirtas tantes filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Tikpat pasīva kā veidojot partnerību ar Latvijas mākslas vidi, ir arī Latvijas arhitektu attieksme pret iespējamo sadarbību ar septiņiem lieliskiem arhitektiem, kas dotu iespēju Latvijas arhitektiem strādāt uz vienlīdzīgas partnerības principiem.

A. Poga: – Mani aizskar tikko teiktais – tūlīt pēc institūta 1985. gadā mēs ar Andreju Ģelzi uztaisījām Latvijas paviljonu Maskavas arhitektūras izstādē, un tas notika ciešā sadarbībā ar visiem tālaika arhitektiem.

K. Vanags: – Bet tie taču ir 80. gadi!

J. Dripe: – Atgādinu, ka šajā gadījumā privāts investors nāk ar vēlmi uz savas zemes un par privātiem līdzekļiem sasniegt vēlamo rezultātu – arhitektoniski un funkcionāli teicamu muzeju. Liela investīcija, valsts, sabiedrības un privātu interešu salāgošana un tās interpretācija ir kopumā smalku attiecību piemērs.


– Jums ir smalkas attiecības arī ar sabiedrību, kuras daļa ir arī arhitekti – kā jūs aizstāvat tās intereses?

– Valsts stratēģiskā interese un atbildība ir uzcelt Laikmetīgās mākslas muzeju, jo valstij piederošā krājuma daļa pašlaik glabājas sabiedrībai nepieejamā veidā. Tāpat nav iespējams iepazīt “ABLV bankas” īpašumā esošo LLMM krājuma daļu.

Nespējīgi vai netālredzīgi?

– Sīļa kungs, jūs esat viens no Latvijas arhitektiem, kurš daudz gan pats sadarbojies ar ārzemju zvaigznēm – piemēram, ar pasaulslaveno arhitektu Helmutu Jānu, tikpat prominento dizaineru Karimu Rašidu un citiem –, gan arī uzvarējis starptautiskos konkursos. Portāla “a4.d” diskusijā rakstījāt: “Šķiet, ka pieteikšos arī LLMM tusiņam, man ir viss kārtībā ar pašapziņu.”

A. Sīlis: – Manuprāt, Latvijas arhitektu kopienai situācija ar LLMM būtu jāpieņem kā iespēja iemācīties divas lietas. Pirmkārt, ka ir jādomā trīs soļus uz priekšu un, otrkārt, ja vēlies būt līdztiesīgs, tad tev jāpierāda, ka tiešām tāds esi. Ja šeit kāds būtu vinnējis Eiropā vai kaut kur citur starptautiskā konkursā un uzbūvējis pāris laikmetīgās mākslas muzeju un tad netiktu pieaicināts piedalīties konkursā, vienīgi tad mēs varētu sākt runāt, ka nav ievēroti kādi līdztiesības principi. Kāpēc tā nav noticis? Tāpēc, ka arhitektu cunfte vai nu ir nespējīga, vai arī nav tālredzīga. Ja neesam sevi pierādījuši kā tādus, kas spēj uzbūvēt šādas būves un sadarboties ar puspasauli, neradām potenciālajā investorā pārliecību, ka tiksim ar šo darbu galā. Protams, būtu pavisam atšķirīga situācija, ja LLMM būvētu valsts. Kāpēc valsts nenodrošina vienai savas sabiedrības daļai – arhitektiem, svarīgai radošai industrijai – iespēju uzbūvēt muzeju?

Visi, kas ir opozīcijā šim konkursam, nezin kāpēc iztēlojas, ka sadarbība ar ārzemnieku obligāti būs diskriminējoša. Manā pieredzē ir radies cits priekšstats – neviens labs arhitekts nekad neprotestē pret labu ideju no sadarbības partnera puses. Tas nozīmē, ka jebkurš no pieaicinātajiem Latvijas birojiem var mierīgi ģenerēt konceptu, kas ir labāks nekā Deividam Adžejam vai arī Heningam Larsenam (kompānijas, kas ir starp septiņiem LLMM būves konkursa finālistiem. – Red.).

– Interesanti, ka Dripes kungs vēl 2014. gadā kādā intervijā teica, ka tieši valstij jārūpējas, lai LLMM būtu, un ka tas jāceļ Latvijas arhitektiem.

J. Dripe: – Jā, toreiz tikko bijām ierakstījuši Nacionālās attīstības plānā trīs objektus – LLMM, akustisko koncertzāli un Daugavas stadionu. Divu stundu laikā valdība piešķīra 69 miljonus eiro mūsu drošības stiprināšanai, un tad jau vēl pat nebija bēgļu krīzes. Tieši tad arī sākās intensīvas sarunas ar Teterevu fondu un AB LV banku, ar ko valstij kopš 2005. gada jau bija sadarbība LLMM krājuma veidošanā. Līgumā starp KM un AB LV banku ir ierakstīts, ka tās krājuma daļa nonāks valsts īpašumā, ja valsts būs uzcēlusi LLMM, taču tad jau bija skaidrs, ka tas nenotiks. Tā brīža stratēģiskais lēmums bija, ka ir iespējama šī partnerība – ka investori būvē muzeju, bet valsts vienīgi sola deponēt savu krājuma daļu, lai tā būtu sabiedrībai pieejama.

K. Vanags: – Būtiski atzīmēt, ka valsts gatavība savu muzeja kolekcijas sadaļu uz laiku deponēt topošajam muzejam šobrīd ierakstīta vienīgi Nodomu protokolā. Turklāt, darbu deponēšana pasaulē ir vispārēja muzeju prakse, kas gādā par krājumu pieejamību publikai, nevis kalpo kā instruments muzeja stratēģiskās darbības kontrolei.

A. Sīlis: – Lai arī cik romantiski es savā iztēlē varētu uzburt Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda cēlos nodomus, jāsaprot, ka tā ir visā pasaulē pārbaudīta stratēģija – privātais investors attīsta degradētu teritoriju ar kādiem enkurobjektiem un viņiem ir pilnīgi vienalga, vai tas ir muzejs, koncertzāle vai kaut kas cits, kas šajā apkaimē varētu būt pieprasīts. Viņam ir vajadzīga “broša”, kas teritorijai rada finansiālu un ekonomisku vilkmi.

– Publiskajā telpā dzird lietojam nosaukumu “Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs”. Tas var kļūt maldinoši, nezinot visu šo fona informāciju.

K. Vanags: – Piemēram, “Lursoft” datu bāzē parādās vismaz 7500 uzņēmumu un nevalstisku organizāciju, kuru nosaukumā ietverts vārds “Latvija”. LLMMF dibinātāji ir Latvijas patrioti. Vārds “Latvija” šajā nosaukumā iederas pašsaprotami, jo topošais muzejs pagaidām ir vienīgais šāda mēroga laikmetīgās mākslas muzejs Latvijā.

Kāpēc arhitekti aizbrauc?

– Jautājums Lienei – jaunajiem un talantīgajiem LLMM konkurss varētu būt lieliska pieredze un kādam vienam – nozīmīgs tramplīns nākotnei. Kā to vērtējat pati un jūsu kolēģi?

Liene Švarce: – Iecerētais sadarbības modelis starp ārzemju biroju un vietējiem arhitektiem, kā arī tas, kā tas tiek pozicionēts publiskajā telpā, šķistu atbilstošs man kā absolventei. Ja latviešu arhitekts ir ar pieredzi, šī situācija varētu būt nedaudz aizvainojoša. Vismaz no tiem kolēģiem, ar kuriem esmu par šo konkursu runājusi, neviens tajā negrasās piedalīties. Tomēr, ņemot vērā, ka pati diplomprojektā izstrādāju tieši Laikmetīgās mākslas muzeja ēku, ja vien saistītu savu tuvāko nākotni ar Latviju, droši vien piedalītos. Šobrīd plānoju doties papildināt profesionālās zināšanas ārzemēs – Francijā un ASV.

– Kāpēc Latvijas arhitekti nesaskata sev perspektīvu pašu zemē?

A. Sīlis: – No šāda viedokļa saprotu vietējās arhitektu cunftes uztraukumu. Valsts mums tā jau ir tik maz piedāvājusi iespēju parādīt, ko varam vai nevaram, un atkal ir kārtējais lielais objekts, uz ko visi cerēja, un tas atkal aiziet ārpus iespējas visiem sacensties, iegūt pieredzi un kļūt gudrākiem. Normāls arhitekts, protams, grib kontrolēt visu projektu no koncepta līdz pēdējai detaļai. Mēs šo iespēju, no valsts viedokļa skatoties, kārtējo reizi esam nopūdelējuši. Tieši tāpēc arhitekti neredz šeit sev perspektīvu un brauc prom. Un tāpēc ir normāla viņu reakcija. Otra problēma – neskaidrā sadarbības forma starp ārzemju arhitektu kompāniju un vietējo biroju. Ir iespējami divi varianti – vai nu tā ir nenozīmīga un formāla, vai gluži otrādi – ja ārzemnieks izvēlas vietējo arhitektu, kurš ir pietiekami varošs, pateikt, piemēram, tam pašam Adžejam, kurš ir strādājis visā pasaulē – tu tagad taisi “piepes”, šis nestrādās un ir jādara citādi.

K. Vanags: – Tas, ka konkursa nolikumā nav minēts, ko tieši darīs latviešu arhitekts, jau arī ir tā atvērtība – abi partneri savā starpā uz savu interešu un prasmju pamata varēs par to vienoties.

– Kāpēc tomēr daudzi latvieši tik labprāt brauc strādāt kaut par brīvprātīgajiem ārzemju birojos, toties sadarbību ar ārzemniekiem pašu zemē uzskata par pašcieņu degradējošu?

A. Sīlis: – Man liekas, ka jebkurš arhitekts, lai cik būtu labi domājošs par savu potenci un pieredzi, savā būtībā tomēr drusciņ šaubās par to, vai viņš varētu būt pasaules zvaigzne. Tam acīmredzot ir objektīvi iemesli – vai nu laiks, kurā augām un mācījāmies, vai arī iegūtā izglītība, pieredze, ambīcijas. Neviens jau principā netraucē strādāt kaut kur ārpusē – mēs jau kādus gadus 20 esam tam pilnīgi atvērti.

– Kādi ir pēdējā laika spilgtākie piemēri Latvijas arhitektu iziešanai pasaulē?

J. Dripe: – Ir vairāki ievērojami sasniegumi interjera jomā, ļoti labi pasaulē ir pozicionējusies arhitekte Zane Tetere (birojs “OpenAD”). Aktīvi ar arābu pasauli strādā birojs “Sarma un Norde”. Ir vēl citi piemēri.

A. Sīlis: – Nav jau tā, ka nekā nebūtu, bet trūkst kaut kā liela, kas būtu ieguvis starptautisku atzinību. Manuprāt, jaunie šobrīd šo LLMM konkursu jau uztver kā iespēju.

A. Kronbergs: – Sadarboties ir iespējams, un arī man ir šāda pieredze. Taču ir kāda nianse – sadarbība vienmēr notiek uz abpusējas intereses un līdztiesības pamata. Tas, manuprāt, nevarētu veiksmīgi notikt tādā veidā, ka kāds pateiks: tev ar viņu jāstrādā kopā tāpēc, ka tā vajag.

Trūkst 
”iekšējās niezes”

A. Kronbergs: – Visa šī kontraversālā situācija ap LLMM konkursu, iespējams, ir radusies arī tāpēc, ka līdz šim trūcis skaidrojuma. Arhitekti nezina, kas ar to domāts un kas viņus īsti sagaida, kādas ir lomas un kādi ir noteikumi. Iespējams, ka atklātākā situācijā reakcija būtu citāda. Kopumā LLMM iecere ir laba, muzejs ir ļoti vajadzīgs. Droši vien derētu arī precīzāks skaidrojums nosaukumam. Šajā gadījumā Latvijas vārda iekļaušana nosaukumā arī rada zināmu neskaidrību.

J. Dripe: – “Latvijas Avīzei” vajadzēja šo sarunu noorganizēt agrāk, bet ļoti labi arī, ka tā notiek tagad.

K. Vanags: – Es arī par to priecājos un domāju, ka komunikācija patiešām varētu uzlaboties. Taču domāju, ka patiesībā varbūt šī uzšūmēšanās sākās tāpēc, ka LLMM publiskajā telpā tiek uzskatīts it kā par valsts projektu. Šis muzejs tiks celts par privāta fonda līdzekļiem.

J. Poga: – Mani vairāk satrauc kaut kas cits – pēdējā mēneša laikā esmu bijis auditorijās, kur citstarp pēkšņi jautājums – nu ko, Latvijas arhitekti neko nevar? Vajag ārzemniekus?

A. Kronbergs: – Daudz ko varam ļoti labi, bet iespējams, ka pilnīgi visu un vieni nevaram arī?

A. Sīlis: – Mēs taču paši tikko ar lielām pūlēm atcerējāmies dažus projektus, kas īstenoti ārzemēs.

K. Vanags: – Bet cik mēs paši esam gatavi trenēties? Sacensību Gugenheima muzejam Helsinkos rīkoja tas pats Malkolms Redings, kas organizē šo konkursu. Starp tūkstoš autoriem, kas piedalījās konkursā atklāti – tādi bija divas trešdaļas – nebija neviena no Latvijas. Tas liecina par intereses trūkumu piedalīties starptautiskos konkursos, jo “mēs jau tāpat nevinnēsim”.

Viedoklis

Kāpēc LLMM konkursam tika izvēlēts tieši slēgts modelis?

Malkolms Redings, “Malcolm Reading Consultants” valdes priekšsēdētājs: “Slēgts konkurss tika izvēlēts kā efektīvākais risinājums, aicinot piedalīties arhitektu birojus ar pieredzi laikmetīgās mākslas darbu izstādīšanā, ar pieredzi un izpratni par ilgtspējīgu būvniecību, kā arī pieredzi jaunas kultūras telpas veidošanā pilsētvidē. Pasaulē nav daudz arhitektu, kas atbilst šīm prasībām, un starp tiem nebija neviena Latvijas arhitekta. Slēgts konkurss ir piemērotākais, jo visi atvērtie konkursi ir loterija, nevis rūpīga atlase. Ārzemju arhitektiem nolikumā izvirzīta prasība piedāvājumu izstrādāt sadarbībā ar Latvijas arhitektiem. Tā iekļauta ar nolūku nodrošināties, lai metu izstrādē tiek likta lietā gan starptautiskā pieredze, gan zināšanas par lokālo kontekstu. Savā vairāk nekā 20 gadu ilgajā arhitektūras konkursu organizēšanas pieredzē esmu pārliecinājies, ka partnerība muzeja metu konkursā var pāraugt ilglaicīgās attiecībās, vietējiem arhitektiem strādājot pie jauniem projektiem ārzemēs.”

KAS NOTIKS TĀLĀK

Februāra beigās ārvalstu arhitekti ieradīsies Latvijā, lai tiktos ar Latvijas kolēģiem un sāktu kopīgu darbu.

Plānots, ka konkurss norisināsies līdz šā gada maijam.

Sabiedrībai būs iespēja apskatīt visus iesniegtos darbus īpašā izstādē.

Piedāvājumu vērtēs vietējie un ārvalstu eksperti.

SAISTĪTIE RAKSTI

Zaudējušās arhitektu komandas saņems honorāru, bet viena turpinās darbu pie muzeja izveides.

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Aizbēgs un rokā nesamedīs!”: Kaimiņš aicina steidzami aizturēt Gobzemu, kam esot saistība ar “Gazprom”. Tikmēr Aldis šorīt it kā jau redzēts lidostā 11
Kurš no “Jaunās vienotības” visvairāk svītrots, bet kurš saņēma “plusiņus”?
“Kāds varētu pasmaidīt, ka Lembergs ir notiesāts, bet šoreiz te ir cita nianse,” politologs skaidro, kāpēc Lembergs nevarētu “sēdēt pie valdības galda” 2
VIDEO. Aculiecinieks nakts laikā netālu no Preiļiem nofilmē dīvainus dzīvniekus
Pietrūka tikai aptuveni 250 balsis… Pabriks atklāj, vai mudinās AP apstrīdēt vēlēšanu rezultātus
Lasīt citas ziņas
Par “Progresīvo” iekļaušanu topošajā koalīcijā vēl runās
Saeimas vēlēšanās Rīgas apkaimēs ir bijuši divi izteikti līderi. Par ko visvairāk balsojuši rīdzinieki?
Vai laikapstākļi uzlabosies? Prognoze otrdienai
Nākamās Saeimas sastāvs neatvieglos jaunās valdības veidošanu
Vai laikapstākļi uzlabosies? Prognoze otrdienai
14:50
Lietuva izraida Krievijas pagaidu pilnvaroto lietvedi
14:22
Par “Progresīvo” iekļaušanu topošajā koalīcijā vēl runās
13:57
“Aizbēgs un rokā nesamedīs!”: Kaimiņš aicina steidzami aizturēt Gobzemu, kam esot saistība ar “Gazprom”. Tikmēr Aldis šorīt it kā jau redzēts lidostā 11
Stāda augļukokus un ogulājus, krūmus, pavasara sīpolpuķes. Kas darāms dārzā no 3. līdz 8.oktobrim? 1
VIDEO, FOTO. Princis Viljams, tiekoties ar britiem, pajoko par bērnu audzināšanu – tas sajūsmina un sasmīdina fanus
FOTO. Dejas, līksmība, rūgtas pārdomas un bēdu slīcināšana glāzē…Kur un kā partijas pavadīja pēcvēlēšanu nakti?
Pietrūka tikai aptuveni 250 balsis… Pabriks atklāj, vai mudinās AP apstrīdēt vēlēšanu rezultātus
“No 2023.gada obligāti vajadzēs eID kartes? Kādus sodus piemēros, ja nepaspēs noformēt?”: jautā lasītāja
Kariņš pauž gatavību ieņemt Ministru prezidenta amatu arī jaunajā valdībā
VIDEO. Aculiecinieks nakts laikā netālu no Preiļiem nofilmē dīvainus dzīvniekus
Sadedzinājusi tiltus: primadonna Alla Pugačova uz visiem laikiem devusies prom no Krievijas
Levits nosauc galvenos uzstādījumus valdības veidošanas sarunās
Izskan versija, kāpēc, neraugoties uz FSB iebildumiem, Putins apmainīja Medvedčuku pret “Azovstaļ” aizstāvjiem
Septembris Latvijā bijis divus grādus vēsāks par normu
VIDEO. Serbijas galvaspilsētas ielās izgāja protestētāji, lai paustu atbalstu Ukrainai
Kāpēc sakāve pie Limanas krieviem radījusi lielākas problēmas nekā agrākās neveiksmes?
VIDEO. Ukrainas pirmā lēdija piedalījusies Turcijā būvētā Ukrainas kara kuģa “Hetmanis Ivans Mazepa” atklāšanā
Lietuva izraida Krievijas pagaidu pilnvaroto lietvedi
Izsludināts brīdinājums par stipru lietu un vēju. Laika prognoze pirmdienai
“Līdz pēdējam neticēju, ka Mairis Briedis nebūs Saeimas deputāts,” pārsteigts Štokenbergs
APTAUJA. Kā vērtējat 14. Saeimas vēlēšanu rezultātus un kuras politiskās partijas varētu strādāt nākamajā koalīcijā? 13
Māris Antonevičs: Izmaiņas ir milzīgas, tomēr nevar teikt, ka politiski Latvija būtu piedzīvojusi pagriezienu
Ukrainas armijas panākumi neaprobežojas tikai ar Limanu – ukraiņiem izdevies atbrīvot vēl vairākas apdzīvotas vietas 25
NA un AS labprāt strādātu JV vadītā koalīcijā bez ceturtā politiskā spēka
Egils Līcītis: Valdības diriģents paliek tas pats vecais 10
Bērziņa atkārtoti nepretendēs uz CVK priekšsēdētājas amatu