Puškins ēda rozā pankūkas 2
Nez vai kāds ir skaitījis, cik Krievijā ir muzeju, kas veltīti dižgaram Aleksandram Puškinam vai saistīti ar viņu. “viaHansetica” maršrutā arī iekļauti vairāki objekti, kas veltīti A. Puškinam vai viņa daiļradei. Aptuveni 60 kilometrus no Pēterburgas atrodas muzejs – muiža “Suida”, kura piederējusi dzejnieka vecvectēvam Hanibālam. Viņš kalpoja Pēterim I, bet mūža nogali pavadīja Suidā, kur uzaugusi arī A. Puškina māte. Netālu no muižas – Korbinas ciemā – atrodas pasaulē vienīgais muzejs, kas veltīts dzimtcilvēkam: A. Puškina auklei Arinai Rodionovnai. Iespējams, tieši pateicoties viņai, A. Puškins veidojās par tik izcilu literātu. Bērnībā mazajam Aleksandram bija maz iespēju dzirdēt krievu valodu. Ģimenē runāja franciski, pat guvernante bija francūziete. Krieviski viņš runāja tikai ar aukli. Un aukle stāstīja brīnišķīgas pasakas, tik iespaidīgas, ka A. Puškins nekad tās neaizmirsa, bet vēlāk bērnībā dzirdēto izmantoja, radot savus darbus, piemēram, poēmu “Ruslans un Ludmila” vai “Pasaku par caru Saltanu”. Arī būdams pieaudzis, A. Puškins saglabāja ciešo saikni ar aukli. Neizglītotā sieviete bijusi vienīgais cilvēks, ar ko dzejniekam nekad nav bijis garlaicīgi. Viņa arī devusies A. Puškinam līdzi izsūtījumā uz Mihailovsku. Dzejniekam ļoti garšojuši aukles gatavotie vienkāršie ēdieni. Taču viņas ceptās pankūkas gan bijušas interesantas! Tās bija rozā, jo mīklai pievienoja biešu sulu. Puškinam tādas pankūkas tik ļoti garšojušas, ka viņš varējis apēst pat 30!
Būda, kurā iekārtots muzejs aukles piemiņai, patiesi bijusi Arinas Rodionovnas mājvieta. Vairāk nekā 200 gadus vecajā būdā līdz pat 1950. gadam vēl dzīvojuši viņas pēcteči. Tagad muzejs piedāvā programmu “Ciemos pie Puškina aukles”: gide senajā krievu sarafānā vispirms cienā ar gardu maizi un sāli, tad stāsta par Arinu Rodionovnu un lasa Puškina pasakas, bet noslēgumā izstāsta par būdā redzamajiem sadzīves priekšmetiem, ko lielākoties dāvājuši apkārtnes iedzīvotāji. Muzejā var iepazīt arī Krievijas dzimtcilvēku sadzīvi. Piemēram, uzzināt, cik liela loma bijusi krāsnij. Tā ne tikai sildīja, uz tās ne tikai gatavoja ēdienu, bet tajā arī mazgājās, biežāk gan ārstnieciskos nolūkos. Krāsns mute ir tik liela, ka cilvēks tajā var ielīst un izkarsēties.
Interesantas un mīlīgas ir dzimtļaužu bērnu koka un lupatu lellītes. Bijusi pat īpaša lelle, ar kuras palīdzību meitenēm mācīja vārīt putru. Uz tās koka ķermeņa ir trīs iedaļas. Pirmā rāda, cik piena vai ūdens vajag, otrā – cik putraimu jāber, bet trešā, cik daudz putras būs.
