Pasaulē audiogrāmatu tirgus šaujas debesīs, bet Latvijā visi mēģinājumi bijuši neveiksmīgi. Kāpēc? 9
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Tiek lēsts, ka četros gados – no 2021. līdz 2025. gadam – audiogrāmatu tirgus Eiropā pieaugs par 1,09 miljardiem eiro, sasniedzot gada pieauguma tempu 19% apmērā.
Tiesa, nav prognozējams, ka šī tendence būs vienmērīga visās ES valstīs. Pat tajās valstīs, kur klausāmgrāmatas ir pieprasītas, šajā tirgū pietiek izaicinājumu.
Savukārt Latvijā līdz šim audiogrāmatām un to izdevniecībām nav izdevies īsti iedzīvoties, kaut gan empīriski zināms, ka daudzi latvieši grāmatas klausās – pārsvarā angļu un krievu valodā.
Augošs tirgus
Audiogrāmatu tirgus pasaulē ir diezgan sadrumstalots, tajā darbojas teju 20 globāli un reģionāli uzņēmumi, tādi kā 2005. gadā dibinātais zviedru “Storytel”, kanādiešu “Rakuten Kobo” (ražo arī e-lasītājus), krievu “LitRes”, “Amazon.com” grupas uzņēmums “Audible”, tāpat arī pirms diviem gadiem Dānijā nodibinātais reģionālais klausāmgrāmatu uzņēmums “Podimo”, kas šobrīd darbojas Dānijā, Vācijā, Zviedrijā un Spānijā.
Tāpat audiogrāmatas atrodamas arī “iTunes”, “GooglePlay” un “Spotify”, kas gan lielākajai daļai vairāk saistās ar mūziku, spēlēm un podkāstiem.
Varētu domāt, ka visveiksmīgākais ir vissenākais uzņēmums, proti, 1995. gadā dibinātais “Audible”, kurš turklāt piedāvā grāmatas ne tikai nopirkt, bet par noteiktu mēneša maksu (14,95 dolāri) arī abonēt.
Tomēr patlaban tirgus līderis – un nebūt ne tikai Eiropas ziemeļu reģionā – ir 2005. gadā Zviedrijā izveidotais audiogrāmatu straumēšanas uzņēmums “Storytel”.
“Storytel” kļuvis par lielāko Eiropas audiogrāmatu uzņēmumu un pretendē arī uz vadošo statusu pasaulē.
Šobrīd tas darbojas 25 valstīs, tam ir 1,7 miljoni abonentu un aptuveni 700 000 grāmatu nosaukumu. Turklāt burtiski šajās dienās “Storytel” paziņoja par ieiešanu ASV tirgū, par gandrīz 51 miljonu eiro iegādājoties “Audiobooks.com”.
Jāpiezīmē, “Audiobooks.com” līdz šim bija vadošais audiogrāmatu serviss ASV, tas bija pieejams vairāk nekā 150 pasaules valstīs un piedāvāja vairāk nekā 300 000 nosaukumu grāmatu. Tiek lēsts, ka “Storytel” ieņēmumi 2021. gadā būs 230 miljoni eiro. Diemžēl Latvijā vismaz pagaidām “Storytel” nav pieejams.
Eiropas Izdevēju asociācija savā 2020. gada pārskatā norāda, ka pērn pircēji par audiogrāmatām samaksājuši vairāk nekā 156 miljonus eiro jeb 37% vairāk nekā gadu pirms tam.
Varētu to skaidrot ar pandēmiju, tomēr, jādomā, tas nav vienīgais iemesls, jo pēdējo piecu gadu laikā audiogrāmatu lejupielāžu skaits burtiski uzšāvies debesīs, pieaugot par 241%.
Kā jau sacīts iepriekš, visi reģioni nav vienlīdz lielā sajūsmā par audiogrāmatām. Tiek prognozēts, ka vislielāko pieaugumu tuvākajos gados piedzīvos Vācija – iespējams, to ietekmē arī “Podimo”, kas īpašu uzsvaru liek uz lokālajām valodām, tulkojot dāņu un norvēģu bestsellerus vāciski.
Tajā pašā laikā Spānijā audiogrāmatu tirgus ir salīdzinoši rāms, kaut arī šajā valodā grāmatas iespējams piedāvāt salīdzinoši plašam tirgum.
Tehniskie izaicinājumi
Audiogrāmatas klausītāju lielākoties interesē tikai daži parametri – tas, cik viegli grāmatu iegādāties un “lasīt”, audiogrāmatas cena, protams, tās saturs un arī ielasītāja balss tembrs.
Savukārt uzņēmumam, kurš izlēmis darboties šajā tirgū, jāizlemj, vai tas piedāvās grāmatas klausīties tiešsaistē vai lejupielādēt, tikai pārdot vai arī gan pārdot, gan abonēt.
Jāņem vērā, ka audiogrāmatu cena ir salīdzinoši zema – “Storytel”, piemēram, audiogrāmatas pircējiem piedāvā par četrreiz zemāku cenu nekā tradicionālā formātā izdotas grāmatas cietajos vākos.
Taču der atcerēties, ka profesionāls audiogrāmatu ieraksts nepavisam nav lēts – vienas ieraksta stundas cena ar pēcapstrādi sākas no 150 eiro un šajā laikā var ierunāt 20–30 lappuses, līdz ar to audioieraksts maksā praktiski tikpat, cik grāmatas iespiešana tipogrāfijā.
Tādējādi vienīgais veids, kā pazemināt cenu, diemžēl ir samazināt atlīdzību, ko saņem grāmatu izdevniecības un autori. Īpaši tas attiecas uz audiogrāmatu abonēšanas pakalpojumu, kā piedāvā “Storytel” – atlīdzība izdevējam tiek maksāta proporcionāli daļai, ko tieši šī izdevēja darbi veido kopējā platformā izlasīto grāmatu apjomā, savukārt daļa, ko saņem autori, ir vēl mazāka.
Līdzīgi rīkojas “Audible” – tiesa, viņu abonentiem tiek atvēlēts noteikts skaits grāmatu, ko konkrētajā laikposmā drīkst lasīt, un par to norēķinās ar izdevēju.
“Apple” izveidotā “iTunes” platforma audiogrāmatas pārdod tāpat kā jebkuru citu digitāla formāta darbu, proti, pircējs nopērk konkrētu grāmatu, platforma ietur procentus par tās izvietošanu un atlikumu pārskaita izdevējam, kas tad savukārt norēķinās ar autoru.
Ar kārtību arvien neapmierinātāki ir autori, kas pamatoti aizrāda – audiogrāmatas nav tās pašas grāmatas paplašinājums, bet gan pilnīgi cits formāts, par kuru būtu jāsaņem atsevišķa samaksa.
Kerolaina Mišela, aģentūras “Peters Fraser and Dunlop” ģenerālsekretāre, intervijā izdevumam “Bookseller” uzsvērusi, ka nepieciešama lielāka fleksibilitāte attiecībā uz procentiem, kurus autori saņem no pārdotajiem grāmatas eksemplāriem.
Arī Autoru aģentu asociācijas prezidente Izobela Diksone aizrāda, ka pretēji globālajiem tirgotājiem, kuru peļņa par pārdotajām grāmatām strauji aug, autoru ieņēmumi acīmredzami samazinās, un, pēc viņas domām, autoriem finansiāli visbīstamākais modelis ir tieši grāmatu abonēšana un straumēšana.
Latvijā – akmeņains ceļš
Jāatzīst, ka līdz šim nevienam Latvijas izdevējam, kurš mēģinājis padarīt audiogrāmatu izdošanu vai pārdošanu kaut vai par nišas uzņēmējdarbību, nav veicies. Pirmais nopietnais pieteikums bija izdevniecība “Apostrofs”, kas sāka darbu 2008. gadā, piedāvājot gan bērnu, gan pieaugušo grāmatas, kas ierakstītas kompaktdiskos.
Dzejniece Liāna Langa atzīst, ka tas ir bijis pasionārs darbs, nevis uzņēmējdarbība tās klasiskajā nozīmē – tikai atsevišķi izdevumi piedzīvojuši vairākus metienus (populārākais bijis disks ar Imanta Ziedoņa dzeju “Kukainīt, re, kā saule spīd”), turklāt patlaban jau pavisam droši var teikt, ka kompaktdisku formāts ir tehnoloģiski novecojis.
Vienīgā liecība par to, ka šādas grāmatas bijušas, patlaban ir tukša klausāmgrāmatu sadaļa izdevniecības “Mansards” vietnē.
Runājot par formātiem, gan jāpiebilst, ka Lielbritānijas kompānija “Underwood”, kas nosaukta par godu Franca Vāgnera 1896. gadā izgudrotajai rakstāmmašīnai, plāno divreiz gadā izdot audiogrāmatas vinila platēs.
Tiesa gan, tas būs drīzāk vēstījums, nevis uzņēmējdarbības joma – audiogrāmatas tiks izdotas tikai divreiz gadā, maijā un novembrī, un tikai tūkstoš eksemplāros.
Latvijas Nacionālais teātris pandēmijas pirmajā gadā ierakstīja vairākas audiogrāmatas sadarbībā ar Latvijas Neredzīgo bibliotēku (LNeB) – sākotnēji tās teātra mājaslapā varēja noklausīties ikviens interesents, bet patlaban, kā intervijā laikrakstam “Diena” atzinis teātra direktors Jānis Vimba: “Audiogrāmatas Latvijas sabiedrība nav gatava sagremot, un pēc šāda apjoma nav nepieciešamības.”
Kā “Kultūrzīmēm” pastāstīja Latvijas Nacionālā teātra sabiedrisko attiecību speciāliste Lolita Grāvīte, ierakstītie darbi autortiesību dēļ pilnībā pārgājuši LNeB rīcībā.
Faktiski LNeB ir lielākais audiogrāmatu krājums Latvijā, taču – tās pieejamas tikai cilvēkiem ar redzes traucējumiem.
Ir bijuši arī vairāki mēģinājumi izplatīt audiogrāmatas tiešsaistē. SIA “Ideju forums” izveidotās e-bibliotēkas dibinātāji pat bija gatavi maksāt autoriem publiskā patapinājuma atlīdzību, taču rezultātā pret viņiem tika sākts kriminālprocess.
Patlaban vietne “E-biblioteka.lv” darbojas kā tilts starp dažādām legālām digitālās lasāmvielas vietnēm.
Īslaicīgi pastāvēja arī vietne “Fabula.lv”, kas līdzās e-grāmatām piedāvāja arī 11 audiogrāmatas, starp tām – Jāņa Joņeva ļoti populāro romānu “Jelgava ’94” aktiera Egona Šubrovska lasījumā. Patlaban arī šī vietne vairs nav pieejama.
Ko tālāk?
Pandēmija pierādījusi, ka arī Latvijas lasītājiem interese par audiogrāmatām ir. Protams, lielākais pieprasījums varētu būt pēc bērnu grāmatām šajā formātā – to pierāda arī portāls “Pasakas.nn.lv”.
Tomēr, ja nostiprināsies vismaz viena pastāvīga audiogrāmatu platforma, iespējams, attīstīsies arī pieaugušajiem domāto audiogrāmatu izdošana latviešu valodā. Svarīgākais būtu radīt modeli, kas ir taisnīgs gan pret autoru, gan izdevēju, gan platformas turētāju.
PIEREDZE
Uzņēmīgs sākums audiogrāmatu tirgū
Priekšteču grūtības nav nobiedējušas vietnes “Klausamnami.lv” veidotāju Miku Bulmeisteru. Veidotājs atzīst, ka vietne sākusies kā paša interešu izpausme.
“No pilsētvides aizgāju uz pilnīgiem laukiem starp Druvienu un Liezēri, un šeit, pa mežiem dzīvojot un darot visādus darbus, lasīju grāmatas, arī pie sevis skaļi. Tad man radās doma, ka varētu ierunāt kādu grāmatu. Pats nopirku diktofonu, ierunāju grāmatas “Skanošais ciedrs”, “Bhagavadgīta”, arī Korānu, Rilkes dzeju, un dalījos ar tām ar draugiem. Kad pārvācāmies tuvāk Gulbenei un sieva izveidoja Valdorfskolu, uzzināju par projektiem, pats sāku tos rakstīt, dabūju līdzfinansējumu un sāku to visu darīt nopietnāk.”
Patlaban “Klausāmnami” grasās iestāties Latvijas Grāmatizdevēju asociācijā un piedāvā nedaudz vairāk kā 20 grāmatas un citus ierakstus cenu diapazonā no 2,21 līdz 11,11 eiro.
Ierakstu garums ir no 20 minūtēm līdz pat vairāk nekā astoņām stundām.
Darbu atlasi pārsvarā noteikušas paša intereses: “Bija darbi, ko pats esmu ierunājis, kas man pašam tuvi, jo ir sajūta, ka tas nepieciešams.”
Vispieprasītākā grāmata esot Rolanda Priverta “Nebaidies ne no kā”, taču arī tā nopirkta mazāk nekā 100 reižu. Tas arī parāda vienu no Latvijas audiogrāmatu tirgus lielākajām problēmām – potenciālie klausītāji vēlas piedāvājumu, no kura izvēlēties, taču, lai radītu piedāvājumu, nepieciešami ieguldāmie līdzekļi, kurus visreālāk iegūt, pārdodot jau esošās grāmatas.
Tomēr Mikus Bulmeisters noskaņots apņēmīgi. Viņš stāsta, ka, projektu rakstot, izpētījis līdzšinējo Latvijas audiogrāmatu izdevēju likteni un secinājis – pats būtiskākais šķērslis ir platformas trūkums, tādēļ projektā prasījis naudu tieši tai.
Izpētīta arī lielo starptautisko audiogrāmatu izplatītāju pieredze, meklējot, ar kādiem paņēmieniem viņi piesaista lietotājus, kas ir visērtāk.
No idejas par grāmatu abonēšanu atteicies uzreiz, jo šādam risinājumam nepieciešams ļoti liels grāmatu skaits jau uzreiz, turklāt ārkārtīgi sarežģīta Mikum šķitusi abonentmaksas sadalīšanas problemātika.
“Izlēmu, ka labāks ir princips tāpat kā lielajos grāmatveikalos – vai nu tu ņem grāmatu, vai neņem. Ja ir abonēšanas maksa, var paklausīties kādu gabalu no katras grāmatas, un tad sākas rēķināšana – cik lielu gabalu kurš no kuras grāmatas noklausījies.”
Nācies saskarties arī ar tehniskām grūtībām, tieši tādēļ pagaidām grāmatu vietnē ir tik daudz, cik ir, jo sākotnējais programmētājs nav ticis galā ar uzdevumu, lai, otrreiz atverot nopirkto audiogrāmatu, lietotājs uzreiz nonāktu tajā pašā punktā, kurā iepriekš beidzis klausīties.
Grāmatu pārdošanu lejupielādei datoros vai telefonos Mikus Bulmeisters nav pat apsvēris – tādā veidā, pēc viņa domām, nav iespējams nodrošināt failu aizsardzību, lai pircējs tos nelegāli nenodod tālāk.
Tieši drošības apsvērumu dēļ, izmantojot to, ka Obligātā eksemplāra likuma pašreizējā versijā e-grāmatas un audiogrāmatas nav ierakstītas, viņš arī nav piegādājis obligātos eksemplārus Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un saka – pirms to darīt, viņš labprāt vēlētos pārliecināties, ka no bibliotēkas datoriem failus patiešām nebūs iespējams pārsūtīt vai nokopēt.
Otrs programmētāju kavēšanās dēļ pagaidām neatrisināts tehnisks jautājums – plānots, ka “Klausāmnami” piedāvās grāmatas arī “aizņemties” uz laiku, samaksājot nevis pilnu maksu, bet gan tikai daļu no tās, un lasīt darbu, piemēram, divas nedēļas.
Tāpat “Klausāmnamu” veidotājam, kurš grib darboties legāli, nācies saskarties ar sarežģījumiem autortiesību atlīdzību jomā, gan meklējot mirušu autoru mantisko tiesību mantiniekus, gan arī citādi.
Mikus Bulmeisters teic – Autortiesību un komunikācijas konsultēšanas aģentūra (AKKA/LAA) prasījusi samaksu pat par veikalā izvietotajiem dažas minūtes garajiem demo ierakstiem, kas ļauj potenciālajam pircējam novērtēt ieraksta kvalitāti un ielasītāja balsi.
AKKA/LAA komunikāciju pārstāve Ieva Kolmane gan norāda – ja grāmatas fragments tiek traktēts kā reklāmas materiāls, izdevējam par to jāvienojas tieši ar autoru neatkarīgi no formāta, kurā fragments tiek izplatīts:
“Līdz ar to par, piemēram, fragmentu izmantojumu grāmatas reklāmas nolūkos autors vienojas tieši ar izdevēju. Neviens neliedz tiešajos līgumos ielikt vienošanos par fragmentu izmantojumu ar vai bez maksas, apzinīgākie izdevēji un autori tad par to informē AKKA/LAA, tas tiek piefiksēts un potenciālais tālākizmantotājs sūtīts pie izdevēja.”
