Kuri suņi ir labāk apmācāmi un gudrāki? 0
Runājot par suņu gudrību, zinātnieki to parasti iedala trijos galvenajos veidos. Pirmais ir instinktīvā inteliģence – tās ir īpašās prasmes, ko cilvēks gadsimtiem ilgi selekcionējis: borderkolliji zina ganīt aitas gandrīz bez vārdiem, medību suņi sajūt smaržu desmitiem kilometru attālumā.
Otrais ir adaptīvā inteliģence – spēja patstāvīgi izdomāt, kā tikt vaļā no problēmas vai pielāgoties jaunai situācijai. Trešais – tas, ko mēs visbiežāk saucam par “gudru suni” – cik ātri un precīzi viņš apgūst cilvēka dotās komandas.
Slavenais Stanley Corena reitings, kurā topā ierindojas borderkolliji, pūdeļi, vācu aitu suņi un citi, balstās tikai uz tīršķirnēm. Bežšķirnes jeb “mutti” tur vienkārši neiekļauj, jo to ģenētiskā daudzveidība padara vidējo rezultātu neaprēķināmu.
Lielākais un ticamākais pētījums, kurā aptaujāja tūkstošiem suņu īpašnieku (par dažādiem faktoriem – vecums, treniņu daudzums u.c.), nonāca pie pārsteidzoša secinājuma: bežšķirnes suņi vidēji tiek novērtēti kā nedaudz vieglāk un elastīgāk apmācāmi nekā tīršķirnes.
Kāpēc tā? Tīršķirnes suņi bieži ir ļoti specializēti uz vienu konkrētu jomu, savukārt jauktās šķirnes parasti nes līdzi plašāku ģenētisko materiālu, kas dod lielākas pielāgošanās spējas.
Tīršķirnes suņiem uzvedība un temperaments parasti ir daudz prognozējamāks. Ja ņem borderkolliju vai labradoru no labas audzētavas, tu diezgan precīzi zini, ko sagaidīt. Bežšķirnes gadījumā loterija ir lielāka – viens jauktenis var būt ārkārtīgi gudrs un sabiedrisks, cits – nervozāks vai neatkarīgāks.
Un pats galvenais, ko saka gandrīz visi suņu treneri un pētnieki: neatkarīgi no ciltsrakstiem vai to neesamības, gudrs un priecīgs suns izaug tikai tad, kad viņš jūtas mīlēts, saprasts un regulāri saņem gan fizisku, gan garīgu slodzi. Tas ir daudz svarīgāk par to, vai viņam ir ciltsgrāmata, vai nav.
