Juris Lorencs: “Būtu tik cilvēks, atbilstošu reputāciju piemeklēsim!” 4
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Kaut tik būtu cilvēks, pants atradīsies”! “Был бы человек, а статья найдётся” – šos vārdus mēdz piedēvēt Josifam Staļinam, taču patiesībā 1938. gadā, t.s. Lielā terora laikā, tā esot izteicies PSRS ģenerālprokurors un vēlākais Latvijas sovjetizētājs Andrejs Višinskis. Tas pats, kurš 1940. gada jūlijā uzrunāja “darbaļaudis” no Padomju Savienības vēstniecības balkona Antonijas ielā Rīgā.
Par Višinski un viņa tiesiskuma izpratni atcerējos, uzzinot par iespējamiem grozījumiem Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā.
Izrādās, vairākās nozarēs (tirdzniecība ar nekustamo īpašumu, biznesa konsultācijas, azartspēles, grāmatvedība) no uzņēmumu īpašniekiem turpmāk tikšot prasīta “nevainojama reputācija”.
Pēc manas izpratnes un pārliecības cilvēka (uzņēmuma, sabiedriskas organizācijas, valsts utt.) reputāciju var mēģināt izmērīt (piemēram, socioloģisku aptauju veidā), tomēr iegūtie dati būs relatīvi, atkarīgi no mūsu un visas sabiedrības izpratnes par reputācijas “nevainojamību”.
Pārfrāzējot Višinski – būtu tik cilvēks, atbilstošu reputāciju piemeklēsim!
Varbūt Valsts prezidents Egils Levits un Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova varētu atrast laiku un izskaidrot mums jēdzienu “nevainojama reputācija” no demokrātiskas, no tiesiskas valsts viedokļa. No Latvijas Satversmes viedokļa.
Kāpēc mani tas uztrauc? Jo pats esmu piedzīvojis padomju laikus, redzējis varas iestāžu urķēšanos cilvēku biogrāfijās, radu rakstos, politiskajos uzskatos.
Vecāki bijuši izsūtījumā? Slepus apmeklē baznīcu? Kāpēc joprojām nav iestājies komjaunatnē? Nav ieradies uz Oktobra svētku demonstrāciju! Klausās “Amerikas balsi”, sarakstās ar radiem ārzemēs! Reputācija sagrauta! Ar visām izrietošajām sekām – sākot no kaunināšanas biedru tiesā un beidzot ar politiskām represijām.
Tāda sajūta, ka likuma rakstītāji savā apzinīgajā vecumā to visu paši nav piedzīvojuši.
Pirms piecpadsmit gadiem intervijā “Latvijas Avīzei” sociologs Aigars Freimanis (saruna publicēta 2006. gada 22. jūlijā) saka: “Nupat Latvijas sabiedrībā notiks paaudžu aprite, ka dzīvē ienāks jauna paaudze ar pavisam citu dzīves pieredzi. Atvaino, ka es atkārtoju banālas patiesības, bet tā tiešām ir paaudze, kas nav saistīta ar padomisko pagātni. Šai jaunajai paaudzei vēl trūkst varas un ietekmes resursu, kurus joprojām kontrolē vecākā paaudze. Bet nākamo piecu gadu laikā šie resursi jau gandrīz pilnībā nonāks jaunās paaudzes rokās. Tad sabiedrībā sāks dominēt citas vērtības. Kādas tās būs, šodien vēl grūti precīzi prognozēt, vismaz es to neriskētu darīt. Tā ir paaudze, kas dzīvē daudz lielāku nozīmi piešķir pragmatismam un merkantilismam, arī konformismam.”
Nu ko, mēs esam sagaidījuši šo paaudzi. Gribētos tikai atgādināt, ka “labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli”, ka šādi tiek atvērta Pandoras lāde.
Parādās aizvien jaunas un jaunas prasības pēc “nevainojamas reputācijas”, un sabiedrība to sāk uztvert kā normālu, pašsaprotamu lietu.
Viss beidzas ar to, ka pie “nevainojamās reputācijas” ideologu dzīvokļu durvīm naktī kāds pieklauvē, bet uz ielas jau gaida mašīna ar restotiem logiem. Gluži tāpat, kā Lielā terora laikā Krievijā tika klauvēts pie latviešu boļševiku un čekistu durvīm – jo viņu reputācija vairs nebija pietiekami “tīra”.
Satversmes preambulā rakstīts: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats.”
Tad kā paredzamās likuma izmaiņas, “nevainojamās reputācijas” jēdziena ieviešana savienojama ar brīvību, vienlīdzību, solidaritāti, taisnīgumu un godīgumu? Un ar Kristus vārdiem no Jāņa evaņģēlija: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!”
